Dzimtas stāsti: Broņa Jakubsone (1890–1965)
Par viņas brāli Jūliusu jau uzrakstīju, tagad pienākusi kārta Veronikai. Patiesībā tieši ar viņas vēstulēm sākās šī dzimtas zara pētniecība, un ilgāku laiku es biju diezgan lielā neizpratnē, kas viņa īsti bija. Vēstules nāca no Baku (Azerbaidžānā), pirmā no tām saņemta 1954. gadā, pēdējā - 1965. Tajās viņa parakstījusies kā Broņa, kas gan ir tipiski, ka tolaik ebrejiem bija “ģimenes vārds” un “publiskais vārds”, arī es tad primāri viņu šeit dēvēšu tā. Papildu sarežģījumus radīja viņas uzvārds - Jakubsone, kas bija mana vectēva mammas meitas uzvārds, līdz ar ko varētu pieņemt, ka viņa būtu bijusi Elmāra tante. Bet nekā - pati viņa vēstulēs par saviem brālēniem un māsīcām sauc Elmāra radus no tēva puses, proti, Rivošus, nevis Jakubsonus. Taču arī ar Jakubsoniem viņa sarakstās, kā liecina vēstules. Atbilde beigās, protams, ir pavisam vienkārša - viņa bija dzimusi Rivoša, bet precējusies Jakubsone. Visticamāk Veronikas vīrs Naums Jakubsons bija 1880. gadā Viļņā dzimušais Rebekas Rivošas brālis, taču laulības ierakstu atradis neesmu, tāpēc tas ir tikai pieņēmums. Tādā gadījumā Broņai bija pamats sarakstīties mūža nogalē gan ar Rivošiem, gan ar Jakubsoniem. Protams, joprojām ne viss ir zināms, bet, ja ņem vērā, ka vairākus gadus man pat nebija ideju, kur šo kundzi pievienot dzimtas kokam, tagad situācija ir relatīvi skaidra.
Viņa piedzima Rēzeknē 1890. gada 2. aprīlī, vecāki: Ziska un Olga Rivoši. Broņa un viņas brālis Jūliuss (1893–1941) agri kļuva bāreņi: jau 1897. gadā Ziska bija atraitnis, bet drīzumā nomira arī pats, un bērnus audzināšanā paņēma Ziskas brālis Joselis un viņa sieva (proti, mani vecvecvecāki). Agrīnā bērnībā vismaz kādu laiku dzīvojusi Smoļenskā, kur dzimis Jūliuss. Vēlāk vismaz kādu laiku dzīvoja pie tantes un onkuļa Krustpilī. Iespējams, ka Broņai bija arī māsa - vienā nesen uzietā mana vectēva atmiņu fragmentā, kur gan neviens nav saukts vārdā, teikts, ka viņa vecāki uzņēmušies gādību par miruša radinieka divām meitām un dēlu, bet par šo vēl vienu Rivošu meiteni neko citur manījis neesmu, un dzimtas kokam arī viņu pagaidām nepievienoju.
1906. gadā Broņa lūdz sevi uzņemt kā brīvklausītāju Tērbatas Universitātes Vēstures un Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā. Iepriekš viņa izturējusi pārbaudījumus Tērbatas A.S.Puškina sieviešu ģimnāzijā, atbilstoši kuriem bija pielīdzināma septiņu skolas klašu beigšanai. Iespējams, ka reāli skolā viņa šos gadus nav gājusi, bet izglītību ieguvusi mājmācības veidā, taču pietiekamā līmenī, lai varētu pretendēt uz brīvklausītājas statusu universitātē. Te jāpiebilst, ka citā statusā sievietei kaut ko mācīties Tērbatā tobrīd bija diezgan nereāli. Savu brīvklausītājas statusu Broņa izbeidza 1910. gadā, tobrīd būdama 20 gadus veca.
Tālāk seko ilgs posms, par kuru nav zināms praktiski nekas. Kādā vēstulē Broņa raksta, ka viņa jau kopš 20 gadu vecuma dzīvo dienvidos, tālab šķiet, ka tajā pašā 1910. gadā viņa varētu būt apprecējusies ar Naumu Jakubsonu un viņi pārcēlušies prom no Baltijas. Vai uzreiz uz Baku - nezinu. Viņu dēls Aleksandrs (Broņas vēstulēs - Aļiks) piedzima 1927. gadā. Proti - diezgan pamatīgs laika posms, par kuru nekas nav skaidrs. Racionāli vērtējot, diez vai tajos laikos tā būtu tipiska parādība - apprecēties 20 gadu vecumā, vienīgais bērns piedzimis 35 gados. Bet, ja ņem vērā, ka faktiski man nav teju nekādas precīzas informācijas par laika posmu no 1910. līdz 1954. gadam (ieskaitot to - kur dzimis Aleksandrs), pat ne tādā mērā - kurā pasaules malā viņa dzīvoja, jāsamierinās ar to mazumiņu, kas zināms (varbūt bijuši vēl kādi bērni, kas miruši jauni, varbūt - kāds kritis frontē Otrajā pasaules karā?). Zināms, ka nekādu piederīgo, izņemot dēlu, Baku viņai nebija, vīra miršanas laiks līdz ar to sanāk kaut kad starp 1927. un 1954. gadu - proti, diezgan milzīgs intervāls. Maskavā dzīvoja viņas brāļa dēls, bet vēstulēs viņu Broņa nepiemin, lai gan uz to, ka ir radi Maskavā, atsaucas, bet tas obligāti nenozīmētu, ka runa būtu tieši par Jūliusa dēlu. Nekas tajās arī neliecina, ka viņai būtu vēl kādi citi bērni, izņemot Aļiku.
Savā pirmajā vēstulē, kad viņa vēršas pie Elmāra un Ludmilas Rivošiem, Broņa raksta “mēs tik nesen esam pazīstami”, un tā varētu būt tiesa - Elmāru Broņa labākajā gadījumā bija redzējusi viņa agrā bērnībā - 1906. gadā, kad viņš piedzima, Broņa jau bija Tērbatā, bet 1910. gadā, kad viņa aizbrauca uz dienvidiem, Elmāram bija četri gadi, Elmāra māsu Annu (Natu) gan Broņa noteikti bija sastapusi, ne velti vēstulēs viņa raksta, ka Nata varbūt viņu vēl atcerās. Noprotams, šī paša 1954. gada februāra sākumā viņa bijusi Rīgā, kur tad arī tikusies ar saviem radiem. Elmāru viņa vairākkārt aicināja braukt ciemos uz Baku, bet Elmāra slimības dēļ tam nebija lemts īstenoties. Pati Broņa gan paspēja vēl vienu reizi paviesoties Rīgā, Elmāram dzīvam esot. Pēc viņa nāves korespondence starp Rīgu un Baku turpinājās, Ludmilai un Broņa abām esot atraitnēm. Vēl kādas pāris reizes Broņa viesojās Rīgā turpmākos gados (apvienojot to ar Maskavas radu apciemošanu), ar manu vecmāmiņu viņai, šķiet, izveidojās visai draudzīgas attiecības. Kā var saprast no vēstulēm, pati Broņa līdz mūža nogalei strādāja skolā.
Par viņas dēlu Aleksandru zināms maz: dzimis 1927. gadā, miris 1990. gadā, apglabāts turpat Baku, kur viņa māte (tēva kapa līdzās nav). 1963. gadā Broņa vēstulē raksta, ka Aļiks beidzot apprecējies, jaunās sievas vārds - Ļena. Aleksandrs un Ļena 1964. gadā it kā grasījās vasarā paviesoties Rīgā, bet beigās aizbrauca uz Kaukāzu. Kas tur notika tālāk - neko nezinu, līdz ar Broņas nāvi sarakste starp Rīgu un Baku šķiet pārtrūkusi (pēdējās vēstules saņemtas 1965. g. rudenī), pieņemu, ka par nāves faktu Ludmila vai nu uzzināja no kādiem citiem cilvēkiem, ar ko sarakstījās, vai arī telefoniski. Neko vairāk par Aleksandra dzīvi noskaidrot man nav izdevies. Arī feisbuka pētnieku spēks pagaidām nekādas atklāsmes nav devis.