Skeleti pūralādē
Tā bieži negadās - rakstīt par grāmatu, kura nemaz nav oficiāli izdota un nav zināms, vai maz kādreiz tiks. Turklāt - ja tā tiešām tiktu izdota, paredzu, ka tā būtu ievērojami atšķirīga no tās, kuru lasīju es. Vai vismaz tā būtu, ja grāmata nonāktu dienasgaismā ar kādas izdevniecības starpniecību. Pats autors, protams, var darīt, kā šim ienāk prātā, bet hipotētiskajā scenārijā, kad "Skeletus pūrālādē" izdotu Vija Kilbloka, vispirms savu vārdu teiktu kāds redaktors un visticamāk - itin daudz ko noīsinātu, un līdz ar to, iespējams, pazustu vairums manu iebilžu attiecībā uz to, ka šajā grāmatā lasāms.
Kā vispār pie šīs grāmatas nonācu? Armandu Melnalksni iepazinu vēl bērnībā kā ļoti attālu manas mammas brālēnu, lai gan patiesībā, kā šķiet, paaudžu ziņā brālēns viņš sanāk man, nevis manai mammai, bet lietas būtību tas nemaina. Pēdējo pāris gadu laikā Armands ik pa brīdim feisbukā ir dalījies ar kādu fragmentu no savas memuāru grāmatas, kad apvaicājos par to, kad tā varētu tikt izdota, uzzināju, ka, iespējams, nekad, bet tas jau nav šķērslis to izlasīt. Un te nu mēs esam.
Lūk, ko par Armandu Melnalksni var izlasīt portālā literatura.lv:
Šajā rindkopā gan nav atrodama būtiskākā informācija - par to, ka Armands Melnalksnis ir bijis arī viens radoši huligāniskās literātu paaudzes, kas atpazīstamību ieguva pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, zināmākais tās grupas pārstāvis bija Aivars Neibarts jeb Ņurbulis, tāpat Melnalkšņa dzejas (un pudeles) kolēģu vidū bija Uldis Leinerts, Uldis Bērziņš, Varis Leikarts, Rainis Remass un citi, kuru vārdi man kā dzejās neiesvaidītam sevišķi daudz neizsaka. "Skeletos pūralādē" gluži pilnu autobiogrāfiju Armands neveic, lielākā tās daļa veltīta viņa mūža pirmajām trim desmitgadēm, pat ne pilnām, vēlākais vien drusku ieskanās, tai skaitā - Atmodas laiks.
Ko ir vērts izcelt: memuāru autors ir cilvēks ar visnotaļ raibu izcelšanos, turklāt nācis no četrām tautām ar itin skaudru likteni: četrās līdzīgās daļās cēlos no poļiem, latviešiem, armēņiem un ebrejiem. Māte - pusebrejiete, tēvs - karojis latviešu leģionā, patēvs (no kura iegūts latviskais uzvārds) bijis komunistiskās partijas biedrs, kas reibumā dziedājis nacistu dziesmas. Īsumā - jautri. Un šādi var raksturot arī paša autora dzīvi, kas kļūst par iemeslu tam, ka "Skeletos pūralādē" netrūkst spilgtu epizožu gan iz skolas dzīves, gan turpmākajās gaitās. Tas gan, protams, nenozīmē, ka par visu šajā darbā esmu sajūsmā. Mēģināšu kaut cik strukturēti formulēt to, kas, manuprāt, šajā grāmatā strādā un kas - nestrādā.
Pirmais, kā jau tas dzejdariem piedien, arī rakstot prozu (nupat šāda pat pieredze bija Leona Brieža romānā) viņi raksta krāšņi un poētiski, neatkarīgi no tā, kam attiecīgajā brīdī viņi pievēršas. Valodas ziņā Melnalkšņa memuāri galīgi nav tāds sauss un aptiekā iesvērts saturs, kādu veidotu es. Otrais, tas ir laiks un cilvēki, ko viņš apraksta: no šādas prizmas es Latvijas divdesmitā gadsimta vidus un otrās puses vēsturi vēl nebiju iepazinis, tas, kā te attēloti līdzcilvēki, ir dzīvi un saistoši. Trešais, man patika tie daži dzēlieni, ko grāmatas beigās autors veltī kādai ievērojamai Atmodas laika aktīvistei, kuras atmiņu grāmatu ar esmu lasījis - Sandrai Kalnietei, šis, manuprāt bija vietā.
Un tomēr, kā jau neesmu šo slēpis - ir šim darbam savi trūkumi. Būtiskākais - tas, ka tam nav "pārgājis pāri" kāds producents, nesaudzīgi rīkojoties ar sarkano pildspalvu. Daudz ir atkārtošanās, jūtams, ka šis viss nav tapis kā vienots atmiņu stāstījums, bet gan notikusi dažādos laikos tapuši fragmentu stiķēšana kopā, ne vienmēr parūpējoties par to, lai diegi būtu izņemti ārā. Pārāk bieži līdzās tekstam, kas vēsta par "tad", iestarpināta kāda sarkastiska piebilde par "tagad". Nē, man nav ne mazāko problēmu, ja kāds pievērš uzmanību mūsdienu Latvijā aktuālām problēmām - galīgi nav tā ka par tām būtu jāklusē, bet tas, kā tas notiek "Skeletos pūralādē", pārāk bieži izklausās pēc vai nu mēģinājumiem atdarīt par kādiem saņemtiem aizvainojumiem vai - kas ir kaitinošāk - mācīšanas, kā pareizi dzīvot, kad pats (tas ir tomēr diezgan būtisks apstāklis) jau ilgāku laiku dzīvo ārpus Latvijas. Jā, no vienas puses - autors var teikt, ka tad, kad viņš bija pareizajā vecumā, lai pieliktu savu plecu Latvijas labad, viņš to darīja, tagad jārīkojas citām paaudzēm, tomēr visa tā pamācīšana man galīgi netīk. Un raisa pretreakciju. Vēl viena skāde: manam ar alkoholu diezgan vēsās attiecībās par daudz te ir dzeršanas. Nav varbūt gluži "Moskva - Petuški" līmenis, bet, kad pats autors atzīstas jūtamies rakstām nelielu fragmentu no pasaules alkoholisma enciklopēdijas, saprotu, no kurienes viņam šādas pārdomas, un man šī enciklopēdija ne pārāk tīk. Un pēdējais - tas fragments, kur autors uzsver, ka lietas jāsauc īstajos vārdos un atkārtoti lieto vārdu "pederasts" - kuram viņš vēlas šo grāmatu iepārdot? Latvijas Nacionājai frontei?
Tādas, lūk, manas pārdomas par grāmatu, kuru gan nemaz nav iespējams iegādāties un līdz ar to - iegūt katram pašam savu vērtējumu par to. Taču, sekojot labākajiem paraugiem - iepazīstot manu aprakstu, arī Tu, dārgo lasītāj, vari sākt paust savu kategorisku viedokli par Armanda Melnalkšņa memuāriem, tos kategoriski peļot vai slavējot!
Kā vispār pie šīs grāmatas nonācu? Armandu Melnalksni iepazinu vēl bērnībā kā ļoti attālu manas mammas brālēnu, lai gan patiesībā, kā šķiet, paaudžu ziņā brālēns viņš sanāk man, nevis manai mammai, bet lietas būtību tas nemaina. Pēdējo pāris gadu laikā Armands ik pa brīdim feisbukā ir dalījies ar kādu fragmentu no savas memuāru grāmatas, kad apvaicājos par to, kad tā varētu tikt izdota, uzzināju, ka, iespējams, nekad, bet tas jau nav šķērslis to izlasīt. Un te nu mēs esam.
Lūk, ko par Armandu Melnalksni var izlasīt portālā literatura.lv:
Armands Melnalksnis (1943) – dzejnieks, tulkotājs. Piecu dzejas krājumu autors, dzeja publicēta arī latviešu periodiskajos izdevumos. Atdzejojis dzejoļus no krievu valodas, sarakstījis dziesmu tekstus tādām populārām 20. gadsimta 70. gadu teātra izrādēm kā "Reiz Jaungada naktī" un "Stārķa matemātika". Bijis izdevniecības "Liesma" bērnu literatūras redaktors, viens no Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibinātājiem.
Šajā rindkopā gan nav atrodama būtiskākā informācija - par to, ka Armands Melnalksnis ir bijis arī viens radoši huligāniskās literātu paaudzes, kas atpazīstamību ieguva pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, zināmākais tās grupas pārstāvis bija Aivars Neibarts jeb Ņurbulis, tāpat Melnalkšņa dzejas (un pudeles) kolēģu vidū bija Uldis Leinerts, Uldis Bērziņš, Varis Leikarts, Rainis Remass un citi, kuru vārdi man kā dzejās neiesvaidītam sevišķi daudz neizsaka. "Skeletos pūralādē" gluži pilnu autobiogrāfiju Armands neveic, lielākā tās daļa veltīta viņa mūža pirmajām trim desmitgadēm, pat ne pilnām, vēlākais vien drusku ieskanās, tai skaitā - Atmodas laiks.
Ko ir vērts izcelt: memuāru autors ir cilvēks ar visnotaļ raibu izcelšanos, turklāt nācis no četrām tautām ar itin skaudru likteni: četrās līdzīgās daļās cēlos no poļiem, latviešiem, armēņiem un ebrejiem. Māte - pusebrejiete, tēvs - karojis latviešu leģionā, patēvs (no kura iegūts latviskais uzvārds) bijis komunistiskās partijas biedrs, kas reibumā dziedājis nacistu dziesmas. Īsumā - jautri. Un šādi var raksturot arī paša autora dzīvi, kas kļūst par iemeslu tam, ka "Skeletos pūralādē" netrūkst spilgtu epizožu gan iz skolas dzīves, gan turpmākajās gaitās. Tas gan, protams, nenozīmē, ka par visu šajā darbā esmu sajūsmā. Mēģināšu kaut cik strukturēti formulēt to, kas, manuprāt, šajā grāmatā strādā un kas - nestrādā.
Pirmais, kā jau tas dzejdariem piedien, arī rakstot prozu (nupat šāda pat pieredze bija Leona Brieža romānā) viņi raksta krāšņi un poētiski, neatkarīgi no tā, kam attiecīgajā brīdī viņi pievēršas. Valodas ziņā Melnalkšņa memuāri galīgi nav tāds sauss un aptiekā iesvērts saturs, kādu veidotu es. Otrais, tas ir laiks un cilvēki, ko viņš apraksta: no šādas prizmas es Latvijas divdesmitā gadsimta vidus un otrās puses vēsturi vēl nebiju iepazinis, tas, kā te attēloti līdzcilvēki, ir dzīvi un saistoši. Trešais, man patika tie daži dzēlieni, ko grāmatas beigās autors veltī kādai ievērojamai Atmodas laika aktīvistei, kuras atmiņu grāmatu ar esmu lasījis - Sandrai Kalnietei, šis, manuprāt bija vietā.
Un tomēr, kā jau neesmu šo slēpis - ir šim darbam savi trūkumi. Būtiskākais - tas, ka tam nav "pārgājis pāri" kāds producents, nesaudzīgi rīkojoties ar sarkano pildspalvu. Daudz ir atkārtošanās, jūtams, ka šis viss nav tapis kā vienots atmiņu stāstījums, bet gan notikusi dažādos laikos tapuši fragmentu stiķēšana kopā, ne vienmēr parūpējoties par to, lai diegi būtu izņemti ārā. Pārāk bieži līdzās tekstam, kas vēsta par "tad", iestarpināta kāda sarkastiska piebilde par "tagad". Nē, man nav ne mazāko problēmu, ja kāds pievērš uzmanību mūsdienu Latvijā aktuālām problēmām - galīgi nav tā ka par tām būtu jāklusē, bet tas, kā tas notiek "Skeletos pūralādē", pārāk bieži izklausās pēc vai nu mēģinājumiem atdarīt par kādiem saņemtiem aizvainojumiem vai - kas ir kaitinošāk - mācīšanas, kā pareizi dzīvot, kad pats (tas ir tomēr diezgan būtisks apstāklis) jau ilgāku laiku dzīvo ārpus Latvijas. Jā, no vienas puses - autors var teikt, ka tad, kad viņš bija pareizajā vecumā, lai pieliktu savu plecu Latvijas labad, viņš to darīja, tagad jārīkojas citām paaudzēm, tomēr visa tā pamācīšana man galīgi netīk. Un raisa pretreakciju. Vēl viena skāde: manam ar alkoholu diezgan vēsās attiecībās par daudz te ir dzeršanas. Nav varbūt gluži "Moskva - Petuški" līmenis, bet, kad pats autors atzīstas jūtamies rakstām nelielu fragmentu no pasaules alkoholisma enciklopēdijas, saprotu, no kurienes viņam šādas pārdomas, un man šī enciklopēdija ne pārāk tīk. Un pēdējais - tas fragments, kur autors uzsver, ka lietas jāsauc īstajos vārdos un atkārtoti lieto vārdu "pederasts" - kuram viņš vēlas šo grāmatu iepārdot? Latvijas Nacionājai frontei?
Tādas, lūk, manas pārdomas par grāmatu, kuru gan nemaz nav iespējams iegādāties un līdz ar to - iegūt katram pašam savu vērtējumu par to. Taču, sekojot labākajiem paraugiem - iepazīstot manu aprakstu, arī Tu, dārgo lasītāj, vari sākt paust savu kategorisku viedokli par Armanda Melnalkšņa memuāriem, tos kategoriski peļot vai slavējot!
2026-10-17
comments powered by Disqus