Dzimtas stāsti: Liza Kvasa un viņas ģimene
Mana vectēva Elmāra Rivoša tante, kura dzīvoja Parīzē tad, kad Elmārs tur mācījās pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās. Tante dažas reizes pieminēta vienā Elmāra atmiņu stāstā, bet pārāk daudz informācijas tur nav. Citēšu visu, ko par viņu rakstīja (faktiski - diktēja manai vecmāmiņai) Elmārs:
No skolas drauga, kas strādāja mēbeļu veikalā, Mosjkas Levina es nākamajā dienā dabūju vecu dzelzs gultu, no tantes Lizas – matraci, segu un spilvenu un kopā ar draugiem nosvinēju ievākšanos.
Reizēm vakaros es apciemoju tanti Lizu. Es viņai pārvilku no jauna divus mīkstos krēslus, paralēli veidojot viņas portretu. Mēs ar viņu bijām lieli draugi.
Apdedzinātajās vietās āda kļuva tumši sarkana un raupja, šķita, ka tā deg, kad es tai pieskāros. Pie tantes Lizas paziņas aptiekāra es dabūju flakonu ar hloroformu un tajā pat dienā Piku iemidzināju.
Sāku es ar šādu ierobežotu informācijas daudzumu. Tante, dzīvoja Parīzē. Dažādu tanšu un onkuļu Elmāram bija daudz, gan no tēva, gan mātes puses, turklāt par to, ka dzimtas koki ir pilni, pārliecības nebija. Un tomēr viena diezgan reāla kandidāte bija: Liza Kvasa (dz. Jakubsona), Elmāra mammas Rivkas māsa (pusotru gadu par Rivku jaunāka). Nogalināta Aušvicā.
Atradu Lizu Kvasu Yad Vashem datubāzē, un radās diezgan liela pārliecība, ka tā patiešām bija viņa, jo uz Aušvicu viņa nosūtīta no Dransī koncentrācijas nometnes Parīzes priekšpilsētā.
Un atradās arī kāds iespaidīgāks materiāls (ar tā pilno versiju vēl nemaz neesmu iepazinies) - Francijā izdota grāmata, kas vēsta par pieciem ebreju bērniem, kurus Île-aux-Moines (salā Francijas rietumos) vietējie iedzīvotāji izglāba no šo bērnu ģimeņu traģiskā likteņa. Irēnes Kvasas (1934-2022) mammai Violetai arī brīnumainā veidā bija izdevies izdzīvot, neko vairāk gan man pašam nebija izdevies noskaidrot.
Un te talkā nāca brīnumainā Nathalie Louvet - sieviete, kuru personīgi nepazīstu, bet kura aiz labas sirds palīdz cilvēkiem dažādos ģenealoģiskos meklējumos Francijā, un no viņas iegūtās informācijas šis stāsts salikās kopā jau pilnīgāks (un ir cerības, ka nākotnē tas kļūs vēl būtiski skaidrāks, jo Nathalie ir pasūtījusi Francijas arhīvā Lizas Jakubsonas naturalizācijas lietu, tas gan ir lēns process).
Tātad, ko es tagad zinu par Lizu Kvasu (Jakubsoni)?
Dzimusi viņa bija 1876. gadā Viļņā. Viņas vīrs Eliass Haims Kvass arī bija no Viļņas, dzimis 1870. gadā, miris 1926. gadā Parīzē (tātad - kad Elmārs bija Parīzē divdesmito beigās, Liza jau bja atraitne). Apprecējās viņi 1898. gadā Viļņā. Ģimenē bija divi bērni: meita Anete (1901-1914) un dēls Renē Žoržs Alberts (1908-1996, dzimis Parīzē, miris Vānā, Francijā). Anetes dzimšanas vieta - Batumi - ļauj izdarīt pieņēmumu, ka jaunības gados Kvasi vismaz kādu laiku dzīvojuši Kaukāzā. Uz Parīzi Kvasi sanāk pārcēlušies laika posmā no 1901. līdz 1908. gadam. Interesanti, ka 1925. gadā Parīzē reģistrēta Lizas un Eliasa Haima Kvasu laulība - vai nu viņiem trūka kādu laulību pierādošo dokumentu vai kādi citi iemesli, bet tāds dokuments arī Francijas arhīvos atrodams. Eliass Haims, domājams, bija parfimērs, vismaz Parīzes divdesmito gadu sākuma presē atrodamas parfimēra Mesjē Kvasa (E. Kvasa) reklāmas.
Otrā pasaules kara laikā, kad Francija bija nonākusi Hitlera varā un valdīja Višī režīms, Liza ar dēlu, vedeklu un mazmeitu patvērās Ilomvānā (pieņemot, ka tā šo salu sauksim latviski), kur dzīvoja Eranžēri (Heranger) - Lizas vedeklas Violetas vecāki, domājams, ka šī vieta sākotnēji šķita drošs patvērums. 1943. gada 20. martā Liza no šīs salas deportēta, sākumā uz Dransī, tad tā paša 23. jūnijā uz Aušvicu, kur pa taisno nonāca gāzes kamerā.
Šādi traģiski noslēdzās mana vectēva tantes stāsts, bet vērts iedziļināties, kas notika ar pārējiem šīs ģimenes locekļiem. Kopā ar Lizu apcietināja arī viņas vedeklu Violetu, kamēr mazā Irēne tobrīd atradās skolā un viņu paglāba kaimiņiene, šādā veidā viņa no apcietināšanas izvairījās. No apcietināšanas izdevās paglābties arī Lizas dēlam, kas attiecīgajā dienā atradās netālajā Vānas pilsētā. Violeta tikām Dransī tika nodarbināta mēbeļu veikalā, kurā tirgoja ebrejiem atņemtās mēbeles kā mēbeļu tīrītāja - te viņai palīdzēja līdzšinējā pieredze, esot antikvārei. 1944. gada 28. aprīlī Violetai izdevās aizbēgt un līdz Francijas atbrīvošanai viņa veiksmīgi slēpās (jāpiebilst, ka šādi sekmīgi bēgšanas gadījumi bija gaužām reti). Kara beigās viņa satikās ar savu vīru un meitu. Pēc kara Liza atkal bija antikvāre, viņai bija veikali Parīzē un Ilomvānā. Violeta mirusi 1991. gada 13. martā. Vēl par Violetu zināms, ka viņas tēvs bija inženieris, kas strādāja automobiļu rūpnīcā, jaunības gados dzejojusi (izdota vismaz viena grāmata).
Irēnes stāstu jāsaka - tā pilnīgākai izpratnei man vajadzētu izlasīt piesaukto grāmatu, lai saprastu detaļas, bet Irēni bija slēpuši kaimiņi, un viņa nodzīvoja gana ilgu mūžu, nomira 2022. gadā, tāpat kā viņas tēvs, kurš nomira 88 gadu vecumā. Par Žorža izdzīvošanas apstākļiem man skaidrības ir vismazāk, varbūt arī tur varēs līdzēt grāmata.
Jāpiebilst, ka pirms Pirmā pasaules kara Parīzes tuvumā dzīvoja arī Lizas brālis - aptiekārs Naums Jakubsons. Par viņu zināms, ka 1911. gadā viņa līdzšinēja dzīvesbiedrene Veronika Ļitvinova bija iesaistīta kādā stāstā ar viltotiem dokumentiem un policiju. Tiesa, Naums Jakubsons šajā notikumā tieši, cik var saprast, nefigurēja, bet tur bija iesaistīts kāds poļu vīrietis vārdā Makss Grīns. Vai kaut kad izdosies noskaidrot arī Maksa Grīna stāstu, to pagaidām nezinu.
P. S. Un grand merci à Nathalie pour son assistance à découvrir l'histoire de la famille Kwass !