Kazhes pierakstu burtnīca

Blēžu romāns ir posms Dzintara Soduma autobiogrāfisko romānu ķēdē starp "Savai valstij audzināts" un "Taisām tiltu pār plašu jūru". Proti, tajā apskatīts laiks, kad viņš bija iesaukts latviešu leģionā un vēl nebija no tā dezertējis. Protams, kā jau Sodumam raksturīgi, galvenais varonis atkal saucas citā vārdā, šoreiz viņš ir Vāvulis, taču nevienu brīdi autors nemēģina iestāstīt, ka tas nav tas pats Labiaudzināts un topošais Ego, kādu reizi refelktējot arī par savu vārdu/uzvārdu un vismaz vienu reizi lietojot arī vārdu Labiaudzināts. Jā, dažu reizi viņš atsaucas uz epizodēm, kur kāds interpretē, ka viņa vārds - Dzintars - patiesībā taču ir žīdu uzvārds Bernšteins. It kā jau tas par izcelšanos neliecina, bet šaubīgi tomēr esot (ne paša Soduma skatījumā, bet no aizdomīgi noskaņotu apkārtējo puses).

Tātad, stāsts ir par to, kā viņu pēc mobilizācijas nozīmē kara rakstvežos (gribēju lietot vārdu savienojumu "rakstvežu pulkā", bet tas nebūtu korekti, jo tādas militāras vienības, protams, nav). Proti, Vāvulis kļūst par cilvēku, kuram jāraksta reportāžas no frontes vācu propagandas laikrakstiem, ziņojot par to, cik jautra ir dzīve leģionā, cik možs gars, cik Lielvācija varena un cik drīz pienāks galīgā uzvara. Nekas, ka galvenais iemesls, kālab tāds leģions tika izveidots, bija tieši tajā, ka vāciešiem frontē jau gāja čābīgi un vajadzēja kaut kā mēģināt apturēt nesekmīgo kara gaitu. Kā lai arī tur nebūtu, Sodums grāmatā apraksta divus gadus, ko viņš pavadīja karā un līdzās karam. Volhovas purvos, Rīgā, Berlīnē un ne tikai. Ar Sodumam raksturīgo lakonismu, jebkādas varonības trūkumu, nesaudzīgu sevis paša atklāšanu (ieskaitot pāris epizodes ar marodierismu, ko veic Vāvulis), ar kritisku skatījumu uz visu un visām iesaistītajām pusēm. Un, nē, nav arī tā, ka viņš to vien darītu, kā bērtu pelnus pats sev uz galvas, viņš tikai regulāri atgādina lasītājam, ka Vāvulis nav varonis, un arī vairums cilvēku viņam līdzās tādi nebūt nav, katrs primāri domājošs par savu ādu. Diezgan nievājoša attieksme no Soduma puses jūtama pret studentu korporāciju biedriem jeb korporeļiem (šis apstāklis vien viņam diez vai vēlāk būtu ļāvis labi iederēties trimdas sabiedrībā). Varbūt šajā ziņā pat labi, ka šo atmiņu grāmatu Sodums uzrakstīja jau atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā, kad būtu mazāks pamats viņam pārmest nepietiekami patriotisku pasaules uztveri. Manā izpratnē gan tieši tas, kā pasauli attēlo Sodums drīzāk liecina par īstu patriotismu, proti, pārdzīvojums par visu to, kas darīts nepareizi, tās izvēles, kas veicinājušas to, ka savu valsti zaudējām. Vairīšanās no jebkā sterila, no "pareiziem uzskatiem" par jebkādiem vēstures notikumiem, par to visu varu autoru tikai cienīt, un, protams, arī par to, ka būdams galīgi ne vairs jauns, viņš joprojām rakstīja tajā pašā bezkompromisu sodumiskajā manierē, ko nekādi nenosauksi par klasisku prozu. Bet - kā gan citādi lai raksta par laikiem, kad arī tāds cilvēks, kas iepriekš saucies Labiaudzināts, var ieiet svešā pagalmā, saķert tur vistu, nocirst tai galvu, un vēl arī izrevidēt, kādas grāmatas ņemt no svešiem plauktiem. Par laikiem, kad Vāvulis teorijā joprojām atšķirt labu no ļauna, kad rodas iespēja, lasa gudras grāmatas, bet apzinās - praktiskajā dzīvē tam šobrīd nav nekādas nozīmes. Brīžam, lai arī viņš pats nav aktīvs karotājs, arī Vāvuļa dzīvība ir apdraudēta, bet arī no tā Sodums neveido nekādu varonības mītu, tā vietā viņš turpina bliezt lasītājam ar savām neērtajām patiesībām.

Būs vien jālasa arī pārējie viņa biogrāfijas romāni. Un, ja reiz pienāks diena, kad mana dzīvojamā platība pārstās būt šaurība, un varēšu atļauties vairāk vietas grāmatām kā pāris plauktus, Soduma darbiem tur noteikti atradīsies vieta. Komplektā gan ar apziņu, ka var gadīties tādi apstākļi kā Soduma aprakstītie, kad skaistais "Zelta ābeles" izdevums Virzas "Straumēniem" derēja arī tualetes papīra funkciju pildīšanai. Jo dzīve bieži nemaz nav skaista.