Kazhes pierakstu burtnīca

Atkal jau viņš pārtapis. Vairs ne Labiaudzināts. Arī ne Vāvulis. Un ne Ego. Bet Tebe. Tebe Kartons. Nonācis Zviedrijā, visai ātri viņš apsievojas un sāk apjaust, kā tas ir - būt jaunam trimdā. Gan tādā ziņā, ka esi gados jauns nonācis trimdā, gan, ka esi šajās trimdas lietās jauniņais. Seko rūpes par ikdienu, bērnu ienākšana un mēģinājumi savilkt kopā galus, grūtības iederēties svešajā sabiedrībā un vienlaikus piederības trūkums trimdas latviešu sabiedrē. Pakāpeniskā pārvēršanās par patiešām pieaugušu cilvēku, ieslīgšana darba rutīnā, mēģinājumi kļūt piederīgiem vidusslānim, vienlaikus sadzīvojot ar to, ka bērni, kas dzimuši trimdā, sevi vairāk uzskata par zviedriem, nekā par latviešiem. Joprojām pastāvošās ekonomiskās raizes. Iekšēji pretrunīga attieksme pret to, kādā mērā trimdinieks drīkst interesēties par okupētajā Latvijā notiekošo.

Kaut kā šādi varētu raksturot to, ko Dzintars Sodums apraksta šajā grāmatā, kas vēsta par 18 gadiem, ko Zviedrijā nodzīvo Tebe (un arī pats grāmatas autors). Taču tas absolūti nebūtu pareizais veids, kā raksturot Soduma prozu. Kaut kur, dziļi ieraksts zem teksta, šāds skelets šim darbam noteikti ir, taču ne velti Tebe pat vairākkārt grāmatas gaitā uzsver, ka viņš ir divu sievu vīrs, un otrā no tām ir latviešu valoda. Līdz ar to var teikt, ka Tebes Kartona ikdiena ir tikai līdzeklis, ko autors izmanto, lai veiktu savas spēles ar valodu un tās formām. Un ir tikai loģiski, ka "Jauni trimdā" darbības lielākā daļa ir tajā laikā, kad Sodums tulko Džoisa "Ulisu". Arī Kartons uz "Ulisu" mazliet tā kā atsaucas, bet pasarg Dievs, ja tu iedomātos, ka Kartons - tas ir pats Sodums! Proti, nē autors neapgalvo, ka tas būtu cits cilvēks, taču par Tebi mēs nekur nelasīsim, ka viņš nodotos literārajai darbībai. Nav gan skaidrs, kā tas nākas, ka Tebe reizēm tiek dēvēts par kultūrcilvēku un kaut kādu literātu sabiedrībā viņš pat reizēm apgrozās, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņš būtu tas pats "Ulisa" tulkotājs. Pareizāk gan atkal jau būtu mainīt pieeju, kā par šo rakstīt - nē, autors nebūt necenšas apgalvot, ka grāmatas varonis nebūtu viņš pats, gluži vienkārši "Jauni trimdā", kā jau tas raksturīgi Sodumam daiļradei, ir grāmata, kurā odere ir izgriezta uz āru, un priekšplānā bieži nebūs tas, ko tur liktu cits autors.

Sev raksturīgā manierē Sodums šajā grāmatā nevienu neglauda pa spalvai - ne Zviedriju, ne latviešus, ne vēl jo vairāk kādu no tām varām, kas Latviju 20. gadsimtā okupējušas. Zviedri no viņa dabū īpaši daudz, bet reizē - arī ne tādā formā, ka viņš vienā pusē nostādītu sliktos zviedrus, bet otrā - labos trimdiniekus. Nē, Soduma pasaules uztvere galīgi nav tāda. Grāmatas gaitā gan izsekot notiekošajam kļūst aizvien grūtāk, jo Sodums savā notikumu atainošanas manierē iet Džoisa virzienā, līdz ar to Tebes Kartona un Skaidras Buteles (laulībā - protams, Kartona) dzīves notikumu atainojums kļūst arvien fragmentārāks. Ir fragmenti, kuriem ir pat klāt datumi - acīmredzami nākuši no Soduma dienasgrāmatām (diez vai, ja viņš tādas nerakstītu, viņš pats varētu vairākus gadu desmitus vēlāk sagādāt tādu faktu daudzumu), bet tas nenozīmē, ka šie fragmenti is skaidrāk uztverami. Tiesa, uz pašām beigām atkal kaut kas saprotamāks parādās, jo Kartoni gatavojas izceļošanai uz ASV, kārto tam papīrus un gatavojas vairs nebūt jauni trimdā. Ja esi iesācis lasīt Soduma autobiogrāfiskos romānus, protams, būs vien jāizlasa arī pēdējais sērijas romāns, tomēr kaut kādā mērā man nākas atzīt: lielos daudzumos šīs grāmatas lasīt ir pagrūti, līdzīgi kā tas "Uliss", kuru Sodums tulkoja, arī tas, kuru viņš rakstīja, nav pati vieglākā lasāmviela pasaulē.