Savai valstij audzināts
Šī grāmata sava satura ziņā ir pirmā daļa Dzintara Soduma autobiogrāfiskajā tetraloģijā, kas turpinās ar "Blēžu romāns 1943-44", "Taisām tiltu pār plašu jūru" un "Jauni trimdā", taču tapa tā daudzus gadu desmitus pēc tilta pār plašo jūru, līdz ar to autoram līdzās apstāklim, ka daudz nācies rekonstruēt personīgās atmiņas, klāt nākusi bagātīga dzīves pieredze, pārmaiņas pasaulē, un tā tālāk. Proti, skaidrs, ka piecdesmito gadu Dzintars Sodums šo grāmatu būtu rakstījis gluži citādu, nekā deviņdesmito gadu sākuma. No otras puses, patiesībā jau man nav nekādas pārliecības, kad tieši šis teksts tapis - tas, ka tas izdots grāmatā 1993. gadā, nebūt nenozīmē, ka lielāko daļu grāmatas satura Sodums nebija pierakstījis daudz, daudz senāk. Un tagad, kad arī kopš šīs grāmatas izdošanas pagājuši vairāk kā 30 gadi, un pats Sodums pirms vairāk kā 15 gadiem miris, tam arī vairs nav sevišķas nozīmes.
Grāmata apraksta aptuveni pirmos 20 gadus Soduma dzīves, lai arī grāmatas galveno varoni nesauc Dzintars Sodums, bet gan Labiaudzināts. Vienlaikus, viņa vecāki ir Ella un Andrejs Sodumi, līdz ar to būtu dīvaini apgalvot, ka romāns nav autobiogrāfisks. Protams, cita lieta, ka jebkurš autobiogrāfisks darbs vismaz kaut kādā mērā ir daiļliteratūra un pārmērīgi ticēt autoram, ka viss bija tieši tā, kā viņš to aprakstījis nevarētu. Lai arī Sodums raksta tieši tā, lai ticēt gribētos - viņš ķieģeļiem vien krāmē faktus un notikumus, kuru vidū neizdala būtiskākus un mazāk būtiskus, attēlojot jauna cilvēka dzīvi neatkarīgajā Latvijā cauri demokrātijas gadiem, Ulmaņa apvērsumam un divām okupācijām. Bet veids, kā Sodums savu varoni un viņa pasauli attēlo, ir apbrīnojami sodumisks.
Personu skaits, kas parādās romānā, ir milzīgs, un droši vien nav sevišķas vērtības katras no tām paturēšanai prātā, lai saprastu, kas tieši ir attiecīgais cilvēks un kālab viņš atkal tiek pieminēts šajā rindkopā - jo tu lieliski zini, ka nākamajā rindkopā viņš atkal būs prom un varbūt atgriezīsies trīsdesmit lappuses vēlāk, lai tāpat pēc brīža pagaistu. Svarīgāka ir noskaņa, ko Soduma veidotā epizožu vinjete veido. Viņš attēlo savus jaunības gadus, bet viņš vairās no jebkādas idealizācijas - vai tie būtu paša vecāki, pret kuriem Sodums nav gluži neiecietīgs, bet arī ne mīlestības pārņemts - visu pasauli viņš rāda caur zināmu ironijas lupu, un tas man, protams, šķiet ļoti simpātiski. Arī pats Labiaudzināts no autora gana daudz dabū pa biksēm (ne jau tāpat vien viņš ironiski šādi savu varoni ir nodēvējis), nesaudzīgi atainojot dažādas ar pubertāti saistītas epizodes, seksa tēma grāmatā netiek apieta ar līkumu, bet arī tā, protams, izpelnās gana ironisku attieksmi. Šajā ziņā līdzās iepriekš lietotajām asociācijām ar Remarku un Džoisu es vēl pievienotu Kurtu Vonnegūtu, lai arī man nav ne mazākās nojautas, kādas bija Soduma attiecības ar Kurtu. Kas tik šajā grāmatā neparādās - pat man tuvā futbola tēma pāris reizes uzpeld virspusē, lai arī pats Sodums piekopa vienīgi basketbolu. Taču futbolu spēlēja viņa klasesbiedrs Roberts Šulmanis, un tas pavēra vietu kādai epizodei, kas kārtējo reizi raksturo Labiaudzināta ierobežoto atbilstību vārdam, kādā viņš romānā dēvēts.
Savā ziņā varētu teikt, ka šī grāmata ir absolūts pretpols Valentīnas Freimanes grāmatai Ardievu, Atlantīda!, bet ne tālab, ka Sodums būtu ideoloģiski pretējā polā kā Freimane. Arī viņš kopumā attēlo inteliģentas un pārtikušas ģimenes dzīvi divdesmito - trīsdesmito gadu Latvijā, taču pilnīgi bez jebkādas jūsmošanas par neko. Viņa Labiaudzināts tomēr ir jauns vīrietis, un zināms, ka vīrietis līdz apmēram 30 gadu vecumam ir labākajā gadījumā liels bērns (protams, ar izņēmumiem), un Labiaudzināts galīgi nav lielo ideju cilvēks, bet - arī ne kaut kāds baigākais ballētājs, drīzāk varētu teikt, ka viņš vienkārši ir. Un procesus sev apkārt autors, nu jau ar daudzu gadu desmitu atstarpi, vērtē atturīgi, bez liekām emocijām, toties ar pārdomām par to - kālab viss sanāca tā, kā tas sanāca. Viņš te nenodarbojas nedz ar sevišķu Kārļa Ulmaņa zākāšanu par apvērsumu, ne ar kategorisku viņa autoritārā režīma atzīšanu par vainīgu Latvijas ilglaicīgajā okupācijā, bet vairāk varētu teikt, ka Sodums ļauj lasītājam pašam salikt mozaīku kopā (un palikt pie tiem pašiem uzskatiem, kādi viņam bijuši pirms mozaīkas iepazīšanas sākuma, jo skaidrs jau, ka tu šādā grāmatā drīzāk meklēt atbalstu saviem pasaules uzskatiem, nevis centies tos konfrontēt ar pretējiem faktiem). Šāda pieeja man patīk. Jā, kaut kādā mērā tā nav konstruktīva, jo Sodums nesniedz atbildi uz jautājumu "kā dzīvot", tikai komentē "kā nedzīvot". Ja viņš kritiski izsakās par sava laika izglītības sistēmu, tas nenozīmē, ka viņš tev dos desmit punktu sarakstu, kā to vajadzēja izlabot.
Nezinu, kā ir mūsdienās ar Soduma vietu latviešu literatūras panteonā - cik lielā mērā viņš iekļauts skolu programmās. Bet - ko es noteikti gribu apgalvot - viņa grāmatas perfekti atbilst tam, ko mūsdienās cītīgi propagandē - integrētajai izglītībai, kur notiek mācību priekšmetu mijiedarbība. "Savai valstij audzināts" ir grāmata, kurai ir īpatnēja literārā forma un autora savdabīga valoda, tātad - tā ir pelnījusi uzmanību no latviešu literatūras puses, tā stāsta par vēsturi, bet ne tikai par vēsturi, tā ķer plašāk, raisa tēmu diskusijām, pārdomām, ir brīžam izaicinoša. Jā, mūsdienu vecāko klašu skolēnam tā varētu šķist esam milzīgs blāķis, teju vai "Zaļā zeme", bet - tā ir nesalīdzināmi aktuālāka par to pašu "Zaļo zemi", un patiešām ar potenciālu likt lasītājam domāt, nevis atgremot to, ko no viņa sagaida izglītības standarts. Absolūta rekomendācija no manas puses, lai arī saprotu, ka grāmata galīgi nav piemērota katram un katrai.
Grāmata apraksta aptuveni pirmos 20 gadus Soduma dzīves, lai arī grāmatas galveno varoni nesauc Dzintars Sodums, bet gan Labiaudzināts. Vienlaikus, viņa vecāki ir Ella un Andrejs Sodumi, līdz ar to būtu dīvaini apgalvot, ka romāns nav autobiogrāfisks. Protams, cita lieta, ka jebkurš autobiogrāfisks darbs vismaz kaut kādā mērā ir daiļliteratūra un pārmērīgi ticēt autoram, ka viss bija tieši tā, kā viņš to aprakstījis nevarētu. Lai arī Sodums raksta tieši tā, lai ticēt gribētos - viņš ķieģeļiem vien krāmē faktus un notikumus, kuru vidū neizdala būtiskākus un mazāk būtiskus, attēlojot jauna cilvēka dzīvi neatkarīgajā Latvijā cauri demokrātijas gadiem, Ulmaņa apvērsumam un divām okupācijām. Bet veids, kā Sodums savu varoni un viņa pasauli attēlo, ir apbrīnojami sodumisks.
Personu skaits, kas parādās romānā, ir milzīgs, un droši vien nav sevišķas vērtības katras no tām paturēšanai prātā, lai saprastu, kas tieši ir attiecīgais cilvēks un kālab viņš atkal tiek pieminēts šajā rindkopā - jo tu lieliski zini, ka nākamajā rindkopā viņš atkal būs prom un varbūt atgriezīsies trīsdesmit lappuses vēlāk, lai tāpat pēc brīža pagaistu. Svarīgāka ir noskaņa, ko Soduma veidotā epizožu vinjete veido. Viņš attēlo savus jaunības gadus, bet viņš vairās no jebkādas idealizācijas - vai tie būtu paša vecāki, pret kuriem Sodums nav gluži neiecietīgs, bet arī ne mīlestības pārņemts - visu pasauli viņš rāda caur zināmu ironijas lupu, un tas man, protams, šķiet ļoti simpātiski. Arī pats Labiaudzināts no autora gana daudz dabū pa biksēm (ne jau tāpat vien viņš ironiski šādi savu varoni ir nodēvējis), nesaudzīgi atainojot dažādas ar pubertāti saistītas epizodes, seksa tēma grāmatā netiek apieta ar līkumu, bet arī tā, protams, izpelnās gana ironisku attieksmi. Šajā ziņā līdzās iepriekš lietotajām asociācijām ar Remarku un Džoisu es vēl pievienotu Kurtu Vonnegūtu, lai arī man nav ne mazākās nojautas, kādas bija Soduma attiecības ar Kurtu. Kas tik šajā grāmatā neparādās - pat man tuvā futbola tēma pāris reizes uzpeld virspusē, lai arī pats Sodums piekopa vienīgi basketbolu. Taču futbolu spēlēja viņa klasesbiedrs Roberts Šulmanis, un tas pavēra vietu kādai epizodei, kas kārtējo reizi raksturo Labiaudzināta ierobežoto atbilstību vārdam, kādā viņš romānā dēvēts.
Savā ziņā varētu teikt, ka šī grāmata ir absolūts pretpols Valentīnas Freimanes grāmatai Ardievu, Atlantīda!, bet ne tālab, ka Sodums būtu ideoloģiski pretējā polā kā Freimane. Arī viņš kopumā attēlo inteliģentas un pārtikušas ģimenes dzīvi divdesmito - trīsdesmito gadu Latvijā, taču pilnīgi bez jebkādas jūsmošanas par neko. Viņa Labiaudzināts tomēr ir jauns vīrietis, un zināms, ka vīrietis līdz apmēram 30 gadu vecumam ir labākajā gadījumā liels bērns (protams, ar izņēmumiem), un Labiaudzināts galīgi nav lielo ideju cilvēks, bet - arī ne kaut kāds baigākais ballētājs, drīzāk varētu teikt, ka viņš vienkārši ir. Un procesus sev apkārt autors, nu jau ar daudzu gadu desmitu atstarpi, vērtē atturīgi, bez liekām emocijām, toties ar pārdomām par to - kālab viss sanāca tā, kā tas sanāca. Viņš te nenodarbojas nedz ar sevišķu Kārļa Ulmaņa zākāšanu par apvērsumu, ne ar kategorisku viņa autoritārā režīma atzīšanu par vainīgu Latvijas ilglaicīgajā okupācijā, bet vairāk varētu teikt, ka Sodums ļauj lasītājam pašam salikt mozaīku kopā (un palikt pie tiem pašiem uzskatiem, kādi viņam bijuši pirms mozaīkas iepazīšanas sākuma, jo skaidrs jau, ka tu šādā grāmatā drīzāk meklēt atbalstu saviem pasaules uzskatiem, nevis centies tos konfrontēt ar pretējiem faktiem). Šāda pieeja man patīk. Jā, kaut kādā mērā tā nav konstruktīva, jo Sodums nesniedz atbildi uz jautājumu "kā dzīvot", tikai komentē "kā nedzīvot". Ja viņš kritiski izsakās par sava laika izglītības sistēmu, tas nenozīmē, ka viņš tev dos desmit punktu sarakstu, kā to vajadzēja izlabot.
Nezinu, kā ir mūsdienās ar Soduma vietu latviešu literatūras panteonā - cik lielā mērā viņš iekļauts skolu programmās. Bet - ko es noteikti gribu apgalvot - viņa grāmatas perfekti atbilst tam, ko mūsdienās cītīgi propagandē - integrētajai izglītībai, kur notiek mācību priekšmetu mijiedarbība. "Savai valstij audzināts" ir grāmata, kurai ir īpatnēja literārā forma un autora savdabīga valoda, tātad - tā ir pelnījusi uzmanību no latviešu literatūras puses, tā stāsta par vēsturi, bet ne tikai par vēsturi, tā ķer plašāk, raisa tēmu diskusijām, pārdomām, ir brīžam izaicinoša. Jā, mūsdienu vecāko klašu skolēnam tā varētu šķist esam milzīgs blāķis, teju vai "Zaļā zeme", bet - tā ir nesalīdzināmi aktuālāka par to pašu "Zaļo zemi", un patiešām ar potenciālu likt lasītājam domāt, nevis atgremot to, ko no viņa sagaida izglītības standarts. Absolūta rekomendācija no manas puses, lai arī saprotu, ka grāmata galīgi nav piemērota katram un katrai.
2025-09-21
comments powered by Disqus