East of Eden
Kādam tēvam bija divi dēli: Kains un Ābels. Tā varētu sākties šīs filmas anotācija. Pamatā šim kinovēstījumam ir tāda paša nosaukuma Džona Steinbeka romāns, no kura gan filmā paņemta tikai viena sižeta līnija, kas būtībā ar vēsta par šiem diviem dēliem.
Dēli ir dvīņi, auguši bez mātes, atbilstoši tēva vārdiem viņa ir mirusi, taču viens no dēliem (vārdā Keilebs, spēlē Džeimss Dīns) noskaidro, ka patiesībā mamma vienkārši aizgājusi un tagad viņa ir bordeļa saimniece. Keilebs ir nepaklausīgais un dumpīgais dēls, kamēr Ārons - rātnais. Tēvs ir gaužām dievbijīgs un ļoti iecietīgs, bet vienlaikus - bez sevišķas mīlestības. Keilebs gan patiesībā alkst viena - tēva mīlestības, kamēr vienīgais, ko viņš saņem, ir daudzu meiteņu mīlestība (jo viņš ir gaužām izskatīgs Džeimss Dīns) - nabadziņš, ne? Lai tiktu pie šīs mīlestības, viņš mēģina gan dumpoties, gan būt labs, un īsti nestrādā neviens risinājums, it īpaši būšana labam, naudas nopelnīšana, lai atlīdzinātu tēvam zaudēto viņa neveiksmīgā ledusskapja izgudrošanas projektā. Jā, vērts piebilst, ka tētis ir lauksaimnieks, kuram viņa pleķītis zemes ir svarīgāks par visu pasaulē (vismaz kopš no viņa aizgāja sieva).
Kas šķiet interesanti, ka patiesībā filma nenodarbojas ar to, ka dēmonizē slikto aizgājušo sievu un nepaklausīgo dēlu, kas būtu īpaši sagaidāms no tā laikmeta Holivudas - vai arī vismaz es to tā uztvēru, ka lielā mērā vaina gulstas uz paša dievbijīgā un strādīga fermera pleciem, ka viņam trūkst spējas saprast no sevis atšķirīgus cilvēkus, viņš visus mēra un vērtē pēc sevis paša, rezultātā ar visu savu tikumību neko īsti labu ciitem cilvēkiem nedodot. Tas man personīgi šķita ļoti pat feini un negaidīti. Protams, Keilebs ir nežēlīgs un nodara ļaunumu gan brālim, gan tētim, bet viņš ir arī nesaprasts, un tā ir atslēga (ja kas - te to jūtu daudz vairāk kā otrā Dīna dumpinieku filmā "Rebel without a cause"). Līdzās reliģiskajām asociācijām varu teikt, ka "Uz Austrumiem no Ēdenes" ir viena no labākajām filmām par tēmu "Vai viegli būt jaunam", ko man nācies redzēt. Negaidīti lielisks kino!
Protams, lielā mērā te "pie vainas" ir filmas režisors Elija Kazans, kuram krājumā jau bija "On the Waterfront" un "A Streetcar Named Desire" - divas absolūti kanoniskas Holivudas filmas, bet Oskaram nominēti bija teju visi viņa kinodarbi, proti, drēbi viņš pazina ļoti labi.
Dēli ir dvīņi, auguši bez mātes, atbilstoši tēva vārdiem viņa ir mirusi, taču viens no dēliem (vārdā Keilebs, spēlē Džeimss Dīns) noskaidro, ka patiesībā mamma vienkārši aizgājusi un tagad viņa ir bordeļa saimniece. Keilebs ir nepaklausīgais un dumpīgais dēls, kamēr Ārons - rātnais. Tēvs ir gaužām dievbijīgs un ļoti iecietīgs, bet vienlaikus - bez sevišķas mīlestības. Keilebs gan patiesībā alkst viena - tēva mīlestības, kamēr vienīgais, ko viņš saņem, ir daudzu meiteņu mīlestība (jo viņš ir gaužām izskatīgs Džeimss Dīns) - nabadziņš, ne? Lai tiktu pie šīs mīlestības, viņš mēģina gan dumpoties, gan būt labs, un īsti nestrādā neviens risinājums, it īpaši būšana labam, naudas nopelnīšana, lai atlīdzinātu tēvam zaudēto viņa neveiksmīgā ledusskapja izgudrošanas projektā. Jā, vērts piebilst, ka tētis ir lauksaimnieks, kuram viņa pleķītis zemes ir svarīgāks par visu pasaulē (vismaz kopš no viņa aizgāja sieva).
Kas šķiet interesanti, ka patiesībā filma nenodarbojas ar to, ka dēmonizē slikto aizgājušo sievu un nepaklausīgo dēlu, kas būtu īpaši sagaidāms no tā laikmeta Holivudas - vai arī vismaz es to tā uztvēru, ka lielā mērā vaina gulstas uz paša dievbijīgā un strādīga fermera pleciem, ka viņam trūkst spējas saprast no sevis atšķirīgus cilvēkus, viņš visus mēra un vērtē pēc sevis paša, rezultātā ar visu savu tikumību neko īsti labu ciitem cilvēkiem nedodot. Tas man personīgi šķita ļoti pat feini un negaidīti. Protams, Keilebs ir nežēlīgs un nodara ļaunumu gan brālim, gan tētim, bet viņš ir arī nesaprasts, un tā ir atslēga (ja kas - te to jūtu daudz vairāk kā otrā Dīna dumpinieku filmā "Rebel without a cause"). Līdzās reliģiskajām asociācijām varu teikt, ka "Uz Austrumiem no Ēdenes" ir viena no labākajām filmām par tēmu "Vai viegli būt jaunam", ko man nācies redzēt. Negaidīti lielisks kino!
Protams, lielā mērā te "pie vainas" ir filmas režisors Elija Kazans, kuram krājumā jau bija "On the Waterfront" un "A Streetcar Named Desire" - divas absolūti kanoniskas Holivudas filmas, bet Oskaram nominēti bija teju visi viņa kinodarbi, proti, drēbi viņš pazina ļoti labi.
2017-11-24
comments powered by Disqus