Sava statusa ziņā "Sudraba slidas" gandrīz vai varētu uzskatīt par ziemas ekvivalentu "Skroderdienām Silmačos" - tikpat nozīmīga Nacionālā teātra repertuāra daļa un tikpat sezonāla, tiesa, protams, šī izrāde ir vairāk mērķēta gados jaunākiem skatītājiem. Uz izrādi devos ar nepilnus septiņus gadus veco Esteri, bet apkārt mums sēdēja galvenokārt sākumskolas vecuma bērnu grupas skolotāju pavadījumā. Pēdējo apstākli noteikti veicināja tas, ka uz teātri gājām darbadienā divpadsmitos dienā - tieši tādā laikā, kad skolēnu grupas sastapt visvairāk iespējams. Varēju izbaudīt, ka esmu atnācis ar vienu bērnu, turklāt savējo, novērtējot, ka uz bariņā atnākušu skolēnu fona viena atsevišķa Estere uzvedās maksimāli labi. Man bija mazliet satraukums par to, vai viņa būs gatava divu cēlienu izrādei, bet arī ar tās ilgumu sevišķu problēmu nebija.
Kā jau bērniem paredzētas izrādes gadījumā pieklājas, sevišķi aizrauties ar sižeta atstāstījumu nevēlos, pietiks droši vien ar skaidrojumu, ka izrādei pamatā ir 19. gadsimta vidus amerikāņu rakstnieces Mērijas Meipsas Dodžas tāda paša nosaukuma grāmata bērniem, tā vēsta par 19. gadsimta sākuma Nīderlandi un laikiem, kad ziemas Eiropā vēl bija gana kārtīgās, lai pa Nīderlandes kanāliem tajās varētu slidot. Stāsts ir par trūcīgu ģimeni, kurai bijušas dažādas nedienas, bet Ziemassvētku brīnuma ietvaros viss, protams, sakārtosies, atradīsies sen pazaudētā nauda, pie veselības tiks par dārzeni pārvērties tētis un vēl ienāksies sudraba slidas. Jā, sižets ir kā jau bērnu grāmatā, un vizulāi šī izrāde ir pa vidu starp pasaku un kāda no Nīderlandes dižajiem meistariem gleznu (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis trūcīgās ģimenes mājiņu, kas izrādes gaitā te paceļas, te pazūd ārpus skatu laukuma, veidojis, kā man šķiet, Vermēra gaumē). Vairāk gan atmiņā izrāde paliek nevis ar sižetu, bet ar dziesmām (kuras sacerējis neviens cits kā Raimonds Pauls), kā arī ar aktieru slidošanu pa skatuvi - kas tās gan būtu par "Sudraba slidām", ja tajās neslidotu. Starp citu, "Sudraba slidu" grāmata savulaik esot ASV popularizējusi ātrslidošanu. Jā, tas slidošanas ziņā te jāprecizē - holandieši allaž bijuši izslavēti tieši kā ātrslidošanas, nevis daiļslidošanas meistari, un šis mākslas darbs nav izņēmums.
Kas attiecas uz aktierdarbiem - ne visiem no skaitliski apjomīgā aktieru kolektīva te tiek kāda solo partija, tieši slidošanas un skaitliskās masas vajadzībām te ir vairāki personāži, kuriem nav gandrīz nekādas nozīmes sižeta virzībā. Centrālajās lomās (šobrīd) izrādē ir Uldis Siliņš un Sanita Paula (programmiņā - vēl Pušpure), tāpat nozīmīgas ir Indras Burkovskas Māte un Marijas Bērziņas Autore/Teicēja. No otrā plāna puišiem ievērojamākie ir Raimonda Celma un Romāna Bargā varoņi, kā arī izteits "comic relief" personāžs - Kristana Kareļina Voosts. No jaunkundzēm: Ievas Aniņas Annija un Zanes Aļļēnas Hilda.
Domājams, lai šo izrādi varētu izbaudīt, nevajag no tās prasīt vairāk nekā tā spēj dot. Tā ir muzikāla izrāde, kas paredzēta sākumskolas vecuma jauniešiem. Viss gluži tik vienkārši, un šādās robežās tā darbojas ļoti labi, turklāt bērnu vecuma intervāls, kas to varētu skatīties, varētu būt relatīvi plašs (ko arī apliecina izrādes ilgais mūžs un izpirktās biļetes). Uz šīs sezonas "Sudraba slidām" biļetes dabūt ir pagrūti (ne velti ar Esteri sēdēju otrā balkona pēdējā rindā), skatītājiem patīk, svētku sajūtu izrāde rada, ko vairāk gan varētu prasīt?