Kazhes pierakstu burtnīca

Tās ir vienas vienīgas šausmas - nepabeigt ceļojuma aprakstu savlaicīgi un atlikt to uz gada pēdējām dienām. Emocijas ir pabalējušas, pa vidu bijis tūkstošiem lielāku un mazāku notikumu, un visas pilsētas ir saplūdušas vienā. Bet es centīšos būt stiprs. Nevaru garantēt, ka tekstā nebūs puspatiesību, sagrozītu faktu un nevietā iestarpinātu vēstures atstāstījumu, ar kuriem piesegt personīgās atmiņas robus. Taču tu neko citu no manis taču arī negaidīji, vai ne?

No rīta devāmies pastaigā pa Bezjēru - tā kā šajā reizē mūs nemocīja tukši vēderi, nekur varēja nesteigties, un arī nebija vajadzības meklēt nomales, bet varēja normāli pievērsties tūrisma objektiem. No tiem centrālie pilsētā ir vidējās gotikas stilā celtā katedrāle un upi Orbu šķērsojošais Vecais tilts.


Bezjēru mēs nomainījām pret vēl kādu ļoti senu apdzīvotu vietu - pārdesmit kilometru attālā Agde ir dibināta dažus desmitus gadu vēlāk kā Bezjēra, un lai arī pēc Eiropas standartiem tā ir ne vairāk kā miestiņš (ap 20'000 iedzīvotāju), Agdē ir pietiekami daudz apskates objektu, lai tajā būtu vērts iegriezties braucienā gar piekrasti. Pieejamo materiālu dēļ Agdes apbūve ir tumšāka kā citās līdzīgās vietās, jo šajā apvidū labi bijis pieejams melnais bazalts, no kura būvēta arī pilsētas galvenā baznīca. Agdē mēs izmetām vienkāršu pastaigas loku - uz dažām stundām noparkojām auto un devāmies apskatīt, kas nu labs pilsētā ir redzams, un tad devāmies vien tālāk. Nekur tālu gan neaizbraucām, jo daudz interesantāka par pilsētu šeit bija pludmale, kura arī bija itin tumšā krāsā tā paša bazalta dēļ. Un tu droši vien nebūsi pārsteigts, uzzinot, ka arī šajā pludmalē es nopeldējos. Kamēr es peldējos, Marina pludmalē pētīja piejamos akmentiņus un gan jau kaut ko interesantu tajos atrada, lai varētu pārvest mājup.


Kārtīgi izbaudījuši pludmales sniegtos pakalpojumus, devāmies atkal civilizācijā. Kā nekā mums priekšā bija viena no Francijas lielajām pilsētām - Monpeljē, kas esot straujāk augošā pilsēta Francijā. Vispār gan jāatzīst, ka nekādas sevišķas emocijas šī pilsēta manī neraisīja (vismaz ne tādas, kas nebūtu pazudušas vairāk kā pusgada laikā) - pamatīgs parks, kas tapis, šķiet, Ludviķa XIV laikā, sens akvedukts, tas laikam arī viss, ko reāli atceros. Galvenokārt atmiņā palicis tas, ka tur bija Zemes slēpnis, kura jautājumi bija tik ļoti murgaini, ka izlēmām to vai nu atzīt par neatrastu vai dabūt atbildes uz tiem no Ivetas, ja viņa gadījumā būtu to meklējusi. Vēlāk izrādījās - Iveta nebija meklējusi. Nu, neko, saprast, kādi leņķi un caurumu izmēri no mums tur bija prasīti, tāpat bija pārāk grūts uzdevums. Visādi citādi - pilsēta kā pilsēta. Gan jau, ka vakarā viesnīcā dzērām vīnu, bet tam man dokumentālu pierādījumu nav, un neko jaunu tas tev tāpat neatklātu.


Daudz saistošāka mums bija nākamā diena - jo pārmaiņas pēc to nebija paredzēts pavadīt pilsētās, braukājot no vienas uz otru, bet gan pārvietoties ar velosipēdiem. Aptuveni pusceļā starp Monpeljē un Arlu, kur mums bija gaidāma nākamā naktsmītne, atrodas Kamargas dabas parks, kura saistošākajās daļās auto nemaz iekšā nelaiž, un mums jau tādas vajadzības arī nebija. Paņēmām nomā velosipēdus un izvēlējāmies braukt garāko no pieejamajiem maršrutiem, kas faktiski veda parkam apkārt. Kamargas parks mani bija ieinteresējis, jo biju lasījis, ka tajā esot sastopami flamingo - putni, kuri Latvijā redzami vien zooloģiskajā dārzā, kas nav gluži tas pats, kas brīvā dabā. Patiesībā gan jāatzīst, ka sevišķi lielas cerības uz to, ka mēs putnus patiešām redzēsim, neliku. Varbūt kādu pārīti un no liela attāluma (ne gluži tik radikāli, kā Zanei Eniņai viņas vīzijās par pingvīniem, bet man ir pietiekami pieredzes ar nesastaptiem putniem un zvēriem, lai iepriekš pārmērīgi nesāktu sajūsmināties cerībā, ka nu tik būs). Praksē tikām izrādījās, ka flamingo (nez, vai daudzskaitlī var teikt - flamingi?) tur bija visur. Ja ne gluži tādā attālumā, lai platleņķa objektīvā viņi neizskatītos pēc maziet plankumiņiem, bet cilvēka acij pilnīgi noteikti gana optimālā attālumā. Mazliet gan mulsināja tas, ka šie putni visur tika reklamēti kā rozā flamingo, bet manā skatījumā viņi bija diezgan balti - rozā šiem putniem bija tikai spārni, līdz ar to šajā ziņā mazliet piečakarēti mēs tomēr bijām. Tiesa, tas galīgi netraucēja šai kļūt par vienai no foršākajām dienām visā ceļojumā (un ņem to lūdzu vērā - tas bija kolosāls ceļojums!). Daba pret cilvēka radīto tomēr uzvar vienos vārtos. Nē, skaidrs, ka es negribētu visu kāzu ceļojumu pavadīt uz divriteņa, bet kā vienas dienas izbrauciens šis bija perfekts variants. Velosipēdi mums abiem bija ērti un kvalitatīvi, nebija nekādu sūdzību, ja nu vienīgi laiks bija itin karsts, un līdz ar to nekādos mega tempos mēs nebraucām.


Vakarpusē nodevām riteņus un braucām uz Arlu. Lai arī šī pilsētas romiešu arhitektūras pieminekļi ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, pilnīgi iespējams, ka tev par šo pilsētu iepriekš dzirdēt nebūs nācies. Ja nu vienīgi tev būtu nācies sekot vietējā futbola kluba panākumiem - 2010.gada Arlas komanda iekļuva Francijas augstākajā līgā, bet tagad tas kaut kādu pārkāpumu dēļ ir izsviests pie amatieriem. Vairāk gan pilsēta ir ievērojama ar to, ka tajā atrodamas jau pieminētās romiešu drupas, tai skaitā amfiteātris, kuram mēs vakara gaitā apgājām apkārt, ja nekļūdos, trīs reizes, un ar to apstākli, ka tur vienu gadu nodzīvojis Vincents van Gogs, kuram ar šo laiku pietika, lai radītu ap 300 gleznu un zīmējumu. Ja kas - šajā pilsētā trīs mēnešus 2015.gada sākumā nodzīvoja Kžištofs - polis, kuru apciemojām šoruden mūsu Varšavas vizītes laikā un kura pirmās pilnmetrāžas filmas (scenārista statusā) pirmizrādi ar nepacietību gaidu 2016.gadā. Mums gan Arlā bija tikai viens vakars un rīts. Mazliet pastaigājām pa pilsētu pirms vakariņām, tad turpat blakus amfiteātrim devāmies iekšā restorānā, kurā palikām līdz pat tā slēgšanai, un tad vēlreiz devāmies pilsētā, lai no rīta varētu doties atkal tālāk.


Uz kurieni būtu loģiski braukt no Arlas? Dabiski, ka uz Avinjonu. Ne tikai tāpēc, ka kartē var redzēt, ka tā ir Arlai tuvākā lielā pilsēta, bet gan tālab, ka pat pieminētā futbola komanda pirms dažiem gadiem pārsaucās par Arles-Avignon - kaut kas šajā visā ir. Avinjona, kā nekā, ir pilsēta ar ļoti ievērojamu vēsturi. Teju septiņdesmit gadu garumā Avinjonā mitinājās Romas pāvests (faktiski - septiņi pāvesti) un pēc tam vēl vairākus gadsimtus pilsēta bija pāvesta īpašumā (Francija to atguva vien 1791.gadā franču revolūcijas laikā). Avinjonā mēs izmantojām līdz šim reti mūsu lietot servisu - park and ride, atstājot auto uz saliņas dažu kilometru attālumā no vecpilsētas un uz centru dodoties ar autobusu. Vērts piebilst, ka šī sistēma Avinjonā ir labi atstrādāta un - par ko tūristiem no Latvijas īpašs prieks - ne par vietu parkingā, ne par autobusu nav jāmaksā.


Pils, kurā mitinājās pāvesti, ir īsts monstrs. Ne tādā ziņā, ka tā atgādinātu padomju laika būvi, bet izmēros. Nav jau pārsteidzoši - Romas pāvesta statuss un prestižs pat mūsdienās ir itin biedējošs, bet var vien iedomāties, kāds tas bija 14.gadsimtā - un tas nekas, ka Avinjonā pāvests principā skaitījās tā kā gūstā un tā kā piespiedu izsūtījumā, bet dzīvot vienkāršos apstākļos viņš noteikti nevarēja. Gadījumā, ja mums būtu vēlme maksāt par ieeju visādos muzejos, gan jau Aviņjona pavērtu plašas iespējas - varu vien iztēloties, ka tur ir gana daudz baznīcu, kurās bijis pāvests, ka pilī ir pamatīga ekspozīcija, un bija pat tilts, par uzkāpšanu uz kura arī vajadzēja maksāt naudu. Kas attiecas uz tiltu - tā tuvākais radinieks varētu būt tā sauktais Daugavgrīvas ielas tramplīns nevis tilts uz Nekurieni - jo tilts nevis ved uz nekurieni, bet vienkārši izbeidzas upes vidū (ok, patiesībā līdz vidum tā nemaz nepietiek). Tiesa, savulaik tas esot bijis pilns tilts, kura lielākā daļa gluži vienkārši ir gājusi zudībā. Mūsdienās tikām nevienam nav nekādas intereses tiltu atjaunot, jo Avinjonā pietiek arī funkcionālu tiltu, bet šis butaforiskais gan jau pilsētai ienes daudz vairāk naudas, nekā tas dotu kā reāls tilts. Tiesa, mēs tilta budžeta atbalstītāju pulciņā neiekļuvām - maksāt, šķiet, piecus eiro no cilvēka par iespēju uzkāpt uz tilta kaut kā nešķita prātīga investīcija, bet apskatīt tiltu mēs tāpat varējām gana labi.


Zini - šajā brīdī es esmu samulsis. Gribēju rakstīt, ka mēs no Avinjonas devāmies tālāk Marseļas virzienā un nonācām Martigā (Martigues), bet tā nemaz nav patiesība. Tā, lūk, viss piemirstās. Patiesībā mēs atgriezāmies Arlā, kur mums viesnīca bija rezervēta uz divām naktīm - sākotnēji biju domājis, ka mēs vispirms brauksim uz Avinjonu un pēc tam uz Kamargas parku, bet tad pārplānojām maršrutu un sanāca, ka posms uz Avinjonu izvērtās par aklo zarnu ar atgriešanos iepriekšējā punktā. Līdz ar to pāris rindkopas augstāk biju melojis, apgalvojot, ka mums Arlā bija tikai viens vakars un rīts - faktiski mēs tur pavadījām divas naktis. Ar visai cītīgu "detektīva darbu" man tāpat nav izdevies noskaidrot, kas tā bija par viesnīcu, kur mēs palikām Arlā, un pēc idejas nekādas baigās nozīmes tam nav - ja atmiņā nav palikusi, tātad nekā sevišķa nebija. Vai arī bija, un tāpat ir piemirsusies, kas atkal jau liecina, ka - vienalga.

Pieņemsim, ka viss šajā brīdī stiķējas kopā, un ir kārtībā tas, ka esam nonākuši Martigā (Martigues) - tā nu galīgi nav plaši zināma Francijas pilsēta, bet biju par to lasījis kā par vienu no skaistākajām vietām piekrastē pirms Marseļas, kuru noteikti ir vērts apmeklēt. Un tad nu patiešām apmeklējām. Martiga atrodas pie Etang de Berre, kas kartē izskatās pēc ezera, bet patiesībā ir jūras lagūna, kuru ar Vidusjūras pamatmasu savieno Martigu šķērsojošs kanāls. Protams, grūti teikt, kā tur ir izskatījies agrāk, bet ūdens tur esot sāļš (lai arī tajā ieplūst vairākas upes) un līdz ar to vismaz Wikipedia to sauc par jūru, nevis ezeru. Faktiski Martiga ir tipiska piejūras mazpilsēta - ar bagātnieku jahtām, ļoti labi sakopta (ja jau tur tusē bagātnieki, skaidrs, ka pilsētā apgrozās pietiekami daudz naudas), tā varētu būt patīkama vieta, kur pavadīt dažas nedēļas vasaras atvaļinājumā, kā gan jau daudzi arī dara. Mēs, dabiski, dažas dienas tur pavadīt nevarējām, vienkārši devāmies tālab pa pilsētu pastaigāties, un pēc pastaigas - tālāk ceļā. Martigā mēs mēģinājām atrast vienu multislēpni, bet tas pasākums izrādījās daudz par sarežģītu. Mēs gan centāmies, cik varējām - pat uzkāpām kalnā, kas atradās nostāk no pilsētas centra, apskatījām tur esošās dzirnavas, kuru tuvumā cerējām atrast slēpni, bet izrādījās - nē, jākāpj vēl vienā blakus paugurā, kur atradās baznīca. Ok, uzkāpām arī tur, dabūjām vēl pāris vērtības, bet slēpni tāpat neatradām, lai arī izmēģinājām veselu čupu gala koordināšu variantu. Neko darīt - visus slēpņus tāpat neatradīsi, ja vien tavs vārds nav Gatis (vai vismaz Vilnis). Toties mums bija skaista pastaiga.


Tiesa, tajā brīdī mēs vēl nezinājām, cik skaista būs mūsu nākamā pastaiga. Gadījumā, ja tu nesen lasīji šī apraksta iepriekšējās daļas (tā kā to darīju es, jo visu sen biju aizmirsis), tad atcerēsies, ka Tulūzā mēs nakšņojām pie kaučsērfera vārdā Kaiss. Lūk, šis Kaiss mums bija ieteicis, ka obligāti esot vērts apmeklēt Marseļas tuvumā kādu pludmali klinšu ielokā, un par labāko no tām viņš atzina tādu, kas saucas "Calanque d'En Vau". Vārds "vau" te patiešām ir vietā, un ne tālab, lai imitētu suņa riešanu, bet gan lai paustu sajūsmu. Vispār jau tā nav standarta prakse - uz pludmali iet pa klinšainu ceļu augšup-lejup pusotras stundas garumā. Bet tas šajā reizē bija vairāk nekā tā vērts. Satriecoši skati tev paveras jau pa ceļam uz pludmali, bet tas, ko tu ieraugi galā, ir vienkārši pasakaini! No dabas esmu diezgan atturīgs cilvēks, bet nu tas bija kaut kas tik kolosāls, ka pat man gribētos lietot izteiksmīgākus vārdus, lai paustu savu sajūsmu! Esmu, ļoti, ļoti laimīgs, ka mēs tur pabijām.


Mazāk laimīga mums sanāca vizīte Marseļā. Šajā pilsētā mums bija rezervēts Airbnb, vienīgi mazliet mulsināja, ka dzīvokļa saimniece neko nebija man atrakstījusi un arī uz manu vēstuli neatbildēja. Bet nu labi domājām - aizbrauksim uz vajadzīgo adresi, tad zvanīsim, gan viss noskaidrosies. Ņem vērā - Marseļa ir ļoti liela pilsēta, faktiski tieši tik liela, lai man būtu mazliet stress par braukšanu ar auto pa tās centru. Tālab nemaz nepārdzīvoju, ka Airbnb mums bija mazliet nostāk no centra. Novietojām auto zināmā gabaliņā no naktsmāju vietas (kas to lai zina, kā būtu ar bezmaksas parkinga vietām tuvām), un kātojām uz dzīvokli. Jau stāvot pie durvīm, zvanīju uz saimnieces norādīto telefona numuru. Nav atbildes. Ai, ai, ai. Pie durvīm vairākas zvanu pogas, bet kas to lai zina, kura ir īstā. Man pierakstīts tikai saimnieces vārds, bet uz pogām uzvārdi. Ko darīt? Šādās situācijās standarta risinājums ir - iet uz Makdonaldu. Ne tāpēc, ka tur ir pasaulē garšīgākie kartupeļi frī (nav), bet gan tālab, ka Makdonaldā gandrīz vienmēr ir pieejams internets, bet paši makdonaldi ir atzīmēti mūsu GPS kartē. Kamēr Marina stāvēja rindā pēc kaut kā ēdama (pie reizes jau kādas kalorijas jāuzņem - mani principi par kategorisku McD neapmeklēšanu darbojas vien Latvijā), es biju noskaidrojis dzīvokļa saimnieces uzvārdu un faktiski jau domāju, ka varētu Marinu ar somām atstāt burgerotavā, bet pats doties vēlreiz mēģināt noskaidrot situāciju.

Un te pēkšņi zvana telefons. Dzīvokļa saimniece. "Kā, vai tad jūs nesaņēmāt manu ziņu, ka dzīvoklis šodien tomēr nebūs pieejams?" - "Neko neesmu saņēmis." Izrādījās, ka iepriekšējie nakšņotāji dzīvoklī bija atstājuši mazu "dāvaniņu" kukaiņu veidā. Tā īsti nepainteresējos, vai runa bija par prusakiem, utīm vai ko citu, bet fakti bija tādi, ka no rīta dzīvoklī bija paviesojies kukaiņu bende un tur valdīja smirdoņa, kuras dēļ nakšņotāji noteikti nebija nepieciešami. Tātad mums naktsmāju šai naktij nebija. Ātri padomājām par variantiem un secinājām, ka patiesībā jau mums izdevīgāk būtu jau šajā vakarā doties kaut kur tālāk, jo nākamās dienas plāni tāpat bija pietiekami laikietilpīgi, un bez Marseļas redzēšanas gan jau mēs tāpat izdzīvosim. Turklāt - vismaz dažas ielas šajā pilsētā mēs bijām redzējuši un kaut kur ar auto arī cauri izbraucām. Līdz ar to nakšņot mēs devāmies uz pilsētiņu ar nosaukumu Aix-en-Provence, kur prognozējamā kārtā viesnīcām galīgi nebija tādas cenas kā Marseļā. Kā nekā tā neatrodas jūras krastā un vispār nav populārs tūristu galamērķis, lai gan tajā ir dzimis Pols Sezāns un dzīvojis Emīls Zolā. Jāatzīst, ka mēs šo pilsētu nemaz neapskatījām, jo bija citas - svarīgākas - lietas, ko darīt.

Primāri, protams, Verdonas aiza. Viens no ievērojamākajiem dabas objektiem ne tikai Francijā, bet vispār Eiropā. Šī kanjona apmeklēšana ir pilnīgi obligāts plāna punkts, ja gadās būt Francijas Dienvidos. Tiesa, kā jau ar aizām tas ir raksturīgi, nokļūt tās lejasdaļā, ja vien tev ir vēlme to izdarīt dzīvā veidā, nav nemaz tik vienkārši. Kad mēs piebraucām viena no pastaigu maršrutiem pa aizu sākumā, mūsu sākotnējā iecere bija gaužām pieticīga - nokāpt pietiekami zemu, lai vispār varētu redzēt upi, jo vertikālo metru tur bija stipri padaudz. Laika daudzums mums tomēr nebija bezlimita, gribējās jau apskatīt iespējami vairāk, bet kā nu būs, tā būs. Kāpām, kāpām. Pēkšņi dzirdam - ūdens. Dīvaini. Līdz upei vēl jābūt patālu. Tomēr izrādījās - bija gan upe. Un jā - tā nu sanāca, ka mēs sasniedzām aizas dibenu, pašiem par lielu pārsteigumu. Vēl mazliet pagājām gar upi, sasniedzām tiltiņu uz otru krasu, uzkāpām uz tiltiņa, bet tālāk gan negājām - jo maršruts vēl varētu turpināties un turpināties. Kāpām atkal augšā, un kas varētu šķist dīvaini - braucām uz vēl vienu vietu, kur atkal varētu nokāpt tajā pat aizā.


Kā nekā Verdonas aizas garums ir daži desmiti kilometru - līdz ar to ir tikai dabiski, ka tā dažādās vietās ir atšķirīga, un mēs gribējām to redzēt dažādās vietās. Iebraucām kādā ciematiņā ar mērķi papildināt savus dzeramā ūdens krājumus, bet izrādījās, ka vienīgais pārtikas veikals šajā laikā bija slēgts, toties atradām ūdens pumpi ceļa malā, un slāpes varēja tikt dziedinātas. Pašausminājāmies par to, cik skarbi varētu klāties riteņbraucējiem, kurus mēs te sastapām (tie kalnu serpantīni mums kā līdzenumu latviešiem galīgi nav emiconāli pieņemami), un devāmies atkal uz aizu. Ja kas - pa Verdonas aizu iet viens no garajiem Francijas hiking maršrutiem - GR4, kura kopējais garums ir virs 1000 kilometriem. Mēs gan pa to izgājām tikai kādus pāris kilometrus, bet nu vismaz kārtības labad atzīmējāmies. Vairāk gan es priecājos par to, ka otrajā reizē, kad mēs nokāpām līdz upei, izmantoju iespēju Verdonā veikt simbolisku peldi. Skaidrs, ka ūdens tur bija stipri auksts un arī ļoti sekls, bet vietas, kur apgulties, pietika, un neko vairāk jau man arī nevajadzēja. Vismaz atsvaidzinoši. Atkal jau būtu vietā uzslavēt skatus, kuri bija patiešām izcili.


Pēc staigāšanas pa aizu bijām pamatīgi izsalkuši, bet nekas neliecināja, ka tuvākajā laikā dabūsim kaut ko nopietnu ēdamu, līdz ar to samierinājāmies ar piestāšanu kādā ceļmalas ne īsti bodītē, ne īsti krodziņā, kur tikām pie bagetēm ar sieru un gaļu (tu droši vien nebrīnīsies, ja uzzināsi, ka bagetes, tāpat kā kruasānus mēs Francijā ēdām itin daudz).

Vispār jau tālāk mēs mērķējām uz Kannām, bet turp vēl bija gabals, plus pilsēta dārga, tāpēc uz nakti palikām Grasā. Mana mamma gan zināja teikt, ka viņai šī pilsēta ir pazīstama, jo tai savas atgriešanās 100 dienās gāja cauri Napoleons, man šādu asociāciju nebija. Vienkārši pilsēta pa ceļam. Praksē gan izrādījās mazliet interesantāk. Mūsu viesnīciņa atradās uzkalnā kādu gabalu virs pilsētas centra, līdz ar to sākotnēji neko īpašu šajā pilsētā nemanījām. Bet kad devāmies vakara ekskursijā, konstatējām, ka bijām nonākuši gluži citādā vietā, nekā visas mūsu iepriekš apmeklētās. Francijas zilā krasta reģionā Grasa, kā izrādās, ir teju vienīgā vieta, kurā ir ļoti daudz imigrantu no bijušajām Francijas kolonijām (un ne tikai), faktiski tu bišķi sajūties nonācis tādā kā Marokā. Uz ielām - tikai vīrieši. Tuvojoties centrālajam laukumam, tu dzirdi pamatīgi murdoņu un domā: "Forši! Tur droši vien kafejnīcās un krodziņos sēž studenti, pasūtīsim vakariņas, jauki pavadīsim laiku." Izrādās, ka tā gluži nav - tas ir gluži vienkārši visparastākais Austrumu troksnis, kas rodas, lielam skaitam vīriešu runājot. Kafejnīcas? Aizmirsti. Labākajā gadījumā ļoti aizdomīga paskata kebabi pavisam aizdomīgā kompānijā. Vienvārdsakot - labāk neuzprasies uz nepatikšanām. Un patiesībā arī vietējie šajā pilsētā, kā izskatījās, neko šiki nedzīvoja - ceļā uz vecpilsētu mēs izgājām cauri pāris dzīvojamajiem kvartāliem, kuros šķita, ka dominēja eiropieši - bet tādi riktīgi geto veida eiropieši. Līdz ar to tikai dabiski, ka mēs izlēmām pārmērīgi ilgi centrā neuzkavēties, atradām veikalu, kur nopirkt maizi un vīnu, un evakuējāmies uz viesnīcu. Pieņemu, ka es kādu dienu labprāt aizbraukšu uz Maroku, bet man labprātāk gribētos iepriekš tam sagatavoties, nevis pēkšņi atklāt, ka esmu tajā nonācis, šķērsojot ielu.