Kazhes pierakstu burtnīca

"Sātana mugurkauls" ("The Devil`s Backbone" angļu mēlē) paša Giljermo del Toro skatījumā ir viena no viņa labākajām filmām, un arī starptautiski filma ir atzīta par teju vai šedevru, lai gan "Fauna labirinta" panākumi kopumā ir bijuši lielāki.
Filma savā būtībā ir diezgan līdzīga gan "Fauna labirintam", gan vēl vienai spāņu šausmenei - "El Orfanato".
Rit Spānijas pilsoņu karš. Puiku vārdā Karloss viņa skolotājs aizved uz nelielu bērnu namu, kurā nonāk bāreņi, kuru vecāki krituši cīņās ar Franko nacionālistiem. Bērnu namā toni nosaka nejauka rakstura puika vārdā Haime, bet patiesībā daudz vairāk visi tur mītošie baidās no spoka jeb "tā, kurš nopūšas". Filmas šausmu līniju veido pamazām rodošās draudzība starp Karlosu un mirušo zēnu Santi, un paralēli - stāsts par naudas kāri, kura pazudina Hacinto - vīrieti, kuram it kā būtu jārūpējas par patversmes bērniem, bet patiesībā viņam rūp tikai tās teritorijā uzglabātie zelta stieņi, kuri piederējuši kritušajai republikāņu valdībai.
Jāatzīst, ka drusku nekomfortabli es jutos, sākot šo filmu skatīties vienatnē - es nepavisam neesmu šausmu kino cienītājs, un parasti šādu kino baudu vismaz kaut kādā kompānijā, bet vakar nekādas kompānijas nebija (tiesa, nebiju jau arī painteresējies, vai tādu nevarētu atrast). Izrādījās gan, ka filma nav sevišķi šaušalīga, kas, protams, manā gadījumā ir drīzāk labi, nekā slikti.
Vai man tā patika tik ļoti kā divas augstāk minētās filmas (kuras turklāt tapušas pēc "Nelabā mugurkaula", līdz ar to varējušas no tā iedvesmoties)? Nē, šķiet, ka nē. Filmā ir ļoti spēcīgas epizodes, kuru vidū var izcelt patversmi vadošā ārsta sarunu ar Karlosu un "brīnumspēka dziras" baudīšanu (par šo ainu neko labāk nestāstīšu, jāredz pašam!), bet teikt, ka viss filmas stāsts būtu kaut kas ļoti sakarīgs un jebkur vedošs, laikam nevaru. Interesanti, bet ne vairāk.