Night
Gadas grāmatas, par kurām ir tik ļoti grūti rakstīt, ka gandrīz vai gribētos to vispār nedarīt. Un šī ir viena no tām grāmatām. Eli Vīzela grāmata "Nakts" skaitās viens no globāli nozīmīgākajiem rakstiskajiem vēstījumiem par holokausta tēma. Tās autors pārdzīvoja Aušvici un Būhenvaldi, pieredzēja ļoti daudz kā tāda, ko droši vien ikviens izvēlētos nepiedzīvot. Un par to arī ir šī grāmata.
Neskaidrā daļa attiecībā uz "Nakti" ir tajā, vai tā ir uzskatāma par daiļliteratūru vai dokumentālu prozu. Pats autors apgalvoja, ka tas bija otrais variants, un arī lielās grāmatnīcas to lielākoties izvieto līdzās biogrāfiskajiem izdevumiem, tomēr skeptiķi sliecas tam nepiekrist. Te, protams, vajadzētu saprast, vai Vīzela patiesības atbalstītāji ir no tiem cilvēkiem, kuri jebkādu nepietiekami ortodoksālu viedokli sauc par antisemītismu vai arī apstrīdētāji ir no tiem, kuri apgalvo, ka vispār jau nacisti ar ebreju iznīcināšanu nenodarbojās, lai gan, protams, to darīt vajadzētu. Lieki teikt, ka man nav vēlmes noskaidrot, kā tad īsti ir, bet sakarīgākais, ko varēja izlobīt no Wikipedia, ir tas, ka līdz lasītājiem nonākusī šīs grāmatas versija, kas nākusi caur tulkojumu franču valodā, ir ļoti pamatīgs saīsinājums no sākotnējā teksta (atstājot kādus 20%), kā rezultātā dokumentāls darbs, kura vadmotīvs bijusi vēlme pēc atriebības, ir pārvērties par kaut ko gluži citu, kā rezultātā kāpināta tā mākslinieciskā vērtība, bet samazināta dokumentālā.
Nodaļas, kas vēsta par periodu sākot ar Aušvici, ir šausminošas, tas jau laikam pašsaprotami. Taču ne tikai par to ir grāmta - tā ir arī par to, kā reliģiskā ģimenē uzaudzis zēns zaudē ticību jebkāda Dieva iespējamībai (kas šādos apstākļos galīgi nešķiet dīvaini), par to, kā cilvēki salūzt, ieskaitot galveno varoni, kad paša izdzīvošana tev kļūst par vienīgo mērķi un tu vairs nespēj domāt par līdzcilvēkiem, pat par pašiem tuvākajiem. No saturiskās puses tur tomēr ir arī šis tas pārsteidzošs - un tā nav brutalitāte un nāves, par ko tāpat viss zināms šajā kontekstā, bet augstā bezjēdzīguma pakāpe visās norisēs, tas, ka nacistu nāves mašīnas loģika bieži bija stipri caurumaina un ka apstākļi tajās pašās nāves nometnēs, ja neskaita mazāk labvēlīgo gadījumu, kad tu nonāci nāvinieku sarakstā, bija, iespējams, mazāk draņķīgi kā pie kādreizējajiem Hitlera sabiedrotajiem PSRS. Un, ko es galīgi nezināju - ka Ungārijā, kuras kontrolētā pilsētā dzīvoja savā bērnībā Vīzels, kara pirmajos gados līdz pat 1943. gadam apstākļi ebrejiem bija relatīvi mierīgi (ignorējot tādu sīkumu, ka tika likvidēti tie ebreji, kas nebija attiecīgās valsts pilsoņi).
Vai es šo grāmatu varētu ieteikt citam lasītājam? Nevaru skaidri atbildēt uz šo jautājumu. Kaut kas līdz galam man tajā nepatika, un ne baisais saturs tur ir pie vainas, bet kaut kas, kā dēļ muguras smadzeņu līmenī nespēju es pieņemt šo Vīzela grāmatu. Iespējams, šī būs tā reize, kur es pats labprātāk palikšu neziņā par to, kur tieši ir problēma.
Neskaidrā daļa attiecībā uz "Nakti" ir tajā, vai tā ir uzskatāma par daiļliteratūru vai dokumentālu prozu. Pats autors apgalvoja, ka tas bija otrais variants, un arī lielās grāmatnīcas to lielākoties izvieto līdzās biogrāfiskajiem izdevumiem, tomēr skeptiķi sliecas tam nepiekrist. Te, protams, vajadzētu saprast, vai Vīzela patiesības atbalstītāji ir no tiem cilvēkiem, kuri jebkādu nepietiekami ortodoksālu viedokli sauc par antisemītismu vai arī apstrīdētāji ir no tiem, kuri apgalvo, ka vispār jau nacisti ar ebreju iznīcināšanu nenodarbojās, lai gan, protams, to darīt vajadzētu. Lieki teikt, ka man nav vēlmes noskaidrot, kā tad īsti ir, bet sakarīgākais, ko varēja izlobīt no Wikipedia, ir tas, ka līdz lasītājiem nonākusī šīs grāmatas versija, kas nākusi caur tulkojumu franču valodā, ir ļoti pamatīgs saīsinājums no sākotnējā teksta (atstājot kādus 20%), kā rezultātā dokumentāls darbs, kura vadmotīvs bijusi vēlme pēc atriebības, ir pārvērties par kaut ko gluži citu, kā rezultātā kāpināta tā mākslinieciskā vērtība, bet samazināta dokumentālā.
Nodaļas, kas vēsta par periodu sākot ar Aušvici, ir šausminošas, tas jau laikam pašsaprotami. Taču ne tikai par to ir grāmta - tā ir arī par to, kā reliģiskā ģimenē uzaudzis zēns zaudē ticību jebkāda Dieva iespējamībai (kas šādos apstākļos galīgi nešķiet dīvaini), par to, kā cilvēki salūzt, ieskaitot galveno varoni, kad paša izdzīvošana tev kļūst par vienīgo mērķi un tu vairs nespēj domāt par līdzcilvēkiem, pat par pašiem tuvākajiem. No saturiskās puses tur tomēr ir arī šis tas pārsteidzošs - un tā nav brutalitāte un nāves, par ko tāpat viss zināms šajā kontekstā, bet augstā bezjēdzīguma pakāpe visās norisēs, tas, ka nacistu nāves mašīnas loģika bieži bija stipri caurumaina un ka apstākļi tajās pašās nāves nometnēs, ja neskaita mazāk labvēlīgo gadījumu, kad tu nonāci nāvinieku sarakstā, bija, iespējams, mazāk draņķīgi kā pie kādreizējajiem Hitlera sabiedrotajiem PSRS. Un, ko es galīgi nezināju - ka Ungārijā, kuras kontrolētā pilsētā dzīvoja savā bērnībā Vīzels, kara pirmajos gados līdz pat 1943. gadam apstākļi ebrejiem bija relatīvi mierīgi (ignorējot tādu sīkumu, ka tika likvidēti tie ebreji, kas nebija attiecīgās valsts pilsoņi).
Vai es šo grāmatu varētu ieteikt citam lasītājam? Nevaru skaidri atbildēt uz šo jautājumu. Kaut kas līdz galam man tajā nepatika, un ne baisais saturs tur ir pie vainas, bet kaut kas, kā dēļ muguras smadzeņu līmenī nespēju es pieņemt šo Vīzela grāmatu. Iespējams, šī būs tā reize, kur es pats labprātāk palikšu neziņā par to, kur tieši ir problēma.
2020-10-29
comments powered by Disqus