Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm gadās tādi pasākumi, kuros ierodoties, tu ātri saproti, ka tie nav domāti tev, bet gan tikai iniciētajiem. Pirms teju divdesmit gadiem biju šādā pasākumā iniciētajiem - Septītās dienas adventistu kāzās. Ir gadījies būt arī koncertos, kur šaubu nav - es neesmu mērķauditorija. Izrādie "Tuvie tālie" izrādījās mazliet uz šo pusi. Nē, nebija tik viss tik traki, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka šis iestudējums, izrāde un/vai performance man daudz labāk patiktu, ja man būtu vairāk informācijas. Piemēram, ja es personīgi pazītu kādus no tajā iesaistītajiem cilvēkiem - sajūta vismaz bija tāda, ka itin liela publikas daļa bija ar Kirilu Ēci, Gerdu Lapošku un pārējiem iesaistītajiem māksliniekiem daudz tuvākās attiecībās nekā "esmu viņus redzējis uz skatuves".

Priekšnesums tika prezentēts kā četru ceļinieku (ceļotāju?) stāsti muzikālā ietērpā. Jā, kaut kas saistībā ar pārvietošanos laikā un telpā tur nudien bija, bet ne gluži tā, kā es to biju gaidījis. Un kaut kas muzikāls tur arī bija, bet arī - ne tādā veidā, kā es to biju gaidījis.

Brīžiem izrādes laikā patiešām bija smieklīgi. Piemēram, Jurģa uznāciens un nonāciens bija ļoti labi. Kirila Ēča dzeja ir interesanta un pārdomas raisoša. Gerda Lapoškas ievads ar stāstījumu par tehniskajām ķibelēm, kuras bija vai nebija īstas. Atsevišķi stāsti arī šķita interesanti. Bet kas tas viss bija kopā, man skaidrība tā arī neradās. Ā, vēl interesanta bija pati norises vieta - aktu zāle kādreizējā Latvenergo administrācijas ēkā. Atsauksmēs soctīklos esmu redzējis, ka "Tuvie tālie" vispār bija labākais, ko šī gada Valmieras festivāls sniedza, taču no savas puses nevaru teikt, ka kādam teiktu: "Šo tev noteikti vajadzētu redzēt!"