Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmais, ko nepieciešams pastāstīt par interneta vides izrādi "Irānas konference", ir apstāklis, ka Edijs tās skatīšanās laikā esot aizmidzis astotajā minūtē. Lai arī Edijs ir izslavēts ar savu aizmigšanas talantu, astotā minūte varētu būt viņa personīgais rekords. Šis apstāklis gan neliedza iestudējumam saņemt Spēlmaņu nakts balvu kā gada notikums digitālajā vidē. Līdz ar to šo izrādi skatījāmies, ņemot vērā divus pieejamos informācijas avotus: ka izrāde ir laba un vērtīga, un ka tās laikā var viegli aizmigt. Jāatzīst, ka arī mūsu pieredze kaut kādā mērā saskanēja ar šiem abiem raksturojumiem.

Mazliet par to, kas īsti ir "Irānas konference". Ivans Viripajevs, kas to uzrakstījis, ir krievu dramaturgs, scenārists un režisors. Pirmizrādi šis iestudējums piedzīvojis Nāciju teātrī Maskavā, izrādē piedaloties virknei tik skanīgu Krievijas teātra vārdu, kas ir zināmi pat man, kas faktiski nemaz nav informēts par kaimiņvalsts teātra mākslā notiekošo, taču tādi vārdi kā Jevgēnijs Mironovs, Čulpana Hamatova, Ksenija Rapoporta pat man ir zināmi. Savā tradicionālajā formā šī izrāde, protams, notiek uz teātra skatuves, visiem aktieriem atrodoties vienā telpā, kamēr Seņkova iestudējums tapa pirmā Covid-19 viļņa apstākļos, izrādei notiekot attālinātā veidā, konferencei par Irānas tēmu notiekot attālināti. Jāatzīst, ka izrādes saturs (arī apskatoties fotogrāfijas no Maskavas iestudējuma) ir izcili piemērots šādam risinājumam - tā diezgan droši jebkurā iestudējuma veidā būs "runājošo galvu" izrāde, un caur datora ekrānu tādas runājošās galvas vismaz var labāk redzēt.

Ko tas nozīmē no tehniskā viedokļa, proti, ar ko tev jārēķinās, ja vēlies noskatīties "Irānas konferenci"? Cik saprotu, pa īstam spēlēta tā ir tikai vienu reizi kaut kad maijā, bet tas, ko var skatīties, ir tās ieraksts. Plusi tam ir tādi, ka, iegādājies "biļeti", tu vari izrādi skatīties sev pašam vēlamā laikā (arī - ne vienā piegājienā, kā tas daļēji sanāca mums, Marinai pabeidzot skatīšanos nākamajā dienā, kamēr es varēju jau pirmajā vakarā tikt līdz galam). Atkarībā no tā, cik tu vēlēsies maksāt, izrāde tev būs pieejama īsāku vai ilgāku laiku, es izvēlējos diennakti, ar šo risinājumu jutos apmierināts. Un tad tik ķeries pie skatīšanās. Ar vienu lietu gan jārēķinās - ieraksta kvalitāte ir tāda, kāda tā maijā bija, proti - dažiem aktieriem interneta pieslēgums bija labāks, dažiem - ne tik labs. Bēdīgākais ir tas, ka lielākās problēmas ar attēla/skaņas kvalitāti ir tieši izrādes sākuma daļā, it īpaši - runājot Artūram Skrastiņam. Ja ņem vērā, ka tieši Skrastiņa stāstījums ir tas, kuram ir vislielākais potenciāls skatītājam likt iemigt, šī ir nopietna problēma. Taču, par laimi, izrādes turpinājumā šādu likstu būs arvien mazāk un mazāk.

Par ko īsti ir izrāde? Laikam jau par to, ka patiesību ir daudz, katram tā ir sava un lielākoties tās nav savstarpēji savietojamas. Virkne cilvēku (dāņu, kam ir sava nozīme izrādes saturā), kurus pilnīgi noteikti var saukt par gudriem un vienlaikus apveltītiem ar kaut kādu vērtību sistēmu, satiekas konferencē par tēmu "Ko iesākt ar cilvēktiesību pārkāpumiem Irānā". Speciālistu spektrs sevī ietver gan kādu Džordana Pītersena wannabe, gan pret panku grupām baznīcās iebilstošu mācītāju, gan tipiskus mūsdienu neoliberālisma pārstāvjus, gan dažādus "tas viss ir sarežģīti" paudējus. Ko šis iestudējums dara meistarīgi - tas ir atkal un atkal tev kā skatītājam liek piekrist, ka aktuālajam runātājam kaut kādā mērā pilnīgi noteikti ir taisnība, lai arī viņš galīgi nepiekrīt tam, ko teicis iepriekšējais runātājs, un beigu beigās vēl nāk pilnīgi cits skatījums, kad izrādes nobeigumā pie vārda tiek nosacītais visas šīs tēmas subjekts - irāņu sieviete.

Kas attiecas uz aktieriem, skaidrs, ka viņu iespējas kaut ko demonstrēt no sava arsenāla šādos ļoti pieticīgos apstākļos ir visai ierobežotas, bet tāpat jāuzslavē Seņkovs, kurš šajā iestudējumā sapulcināja aktierus no dažādiem teātriem un dažādām paaudzēm (šādi apstākļi, protams, ir ļoti pateicīgi nestandarta risinājumiem), nevienu no aktieriem īsti ne slavēt, ne pelt neuzskatu par vajadzīgu, ja nu vienīgi tomēr jāizsaka individuāls kompliments Jekaterinai Frolovai, kura tad arī atveido irāņu dzejnieci.

Vēl viens apstāklis, kas manās acīs šo izrādi dara īpaši interesantu, ir manas personīgās zināšanas par tēmu. Nekad neesmu bijis Irānā un tā īsti arī nekad neesmu domājis par braukšanu uz turieni, bet jau daudzus gadus periodiski sarakstos ar vienu čali no Irānas, kurš gan, protams, nav apspiesta sieviete, bet kurš kaut kādā veidā noteikti atbilst tai tēmai, ka mums viņus nesaprast. Komunikācija ar manu irāņu draugu vienmēr ir bijusi savdabīga, ne reizi vien esmu pamanījies kaut ko pārprast vai nevienā izspēlēt kaut ko no savas stereotipu datubāzes, un man šķiet, ka viņa pasaules redzējums varētu būt itin tuvs tam, kā to Viripajevs pauž irāņu dzejnieces tēlā. Cita lieta, ka patiesībā Irāna nav tas tipiskākais piemērs valstij, kuras iedzīvotāji ir "nabadzīgi, bet laimīgi", jo viņiem ir viņu ticība. Ne tur ir tik izteikta nabadzība, ne izteikta ticība (22% valsts iedzīvotāju atbilstoši Wikipedia ir bez reliģiskas piederības, 8% - ateisti, 6% - agnostiķi), proti, Irānas vietā tur labāk droši vien būtu atbildusi kāda cita valsts, bet - skaidrs, ka ne jau par Irānu ir šī izrāde (konference), bet par Eiropu - ko mums ar sevi iesākt. Un 2020. gada nogalē mans īsais vērtējums, neatkarīgi no šīs izrādes ir - tā nav gaisma, kas gaisma tuneļa galā... (citējot Zaķi).

Bet izrādi gan noskaties - nesaku, ka būs viegli, bet ir vērts!