Kazhes pierakstu burtnīca

Elmārs Seņkovs uz Valmieras vasaras teātra festivālu atveda savus audzēkņus - Kultūras akadēmijas 4. kursa studentus, kuri izrādē "Kristāla bērni" demonstrēja novērojumus par sevi un saviem vienaudžiem, par tēmām, kas viņiem aktuālas. Šī izrāde īpatnējā veidā sasaucās ar divu gadu pagātni šajā festivālā. 2022. gada vasarā daļa šo pašu jauniešu piedalījās iestudējumā Citu dziesmu svētki, kur viņi atveidoja pankus, kas ālējās uz vecas automašīnas. Arī šoreiz bija mašīna, ar kuru apiešanās bija dažāda, arī šoreiz bija zīmēšana uz sienas (tiesa - ar ūdeni, līdz ar to ne visai paliekoša), taču bija viena būtiska atšķirība - kamēr toreiz Mārtiņa Meiera režisētajā pasākumā šie jaunieši acīmredzami atveidoja citu paaudzi - tādu, kas bija jauna pirms gadiem 20-25, bet šeit stāsti ir ja ne gluži par pašiem to stāstītājiem, tad vismaz par tādiem cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir saskarsme ikdienā.

Par kopēju sižetu izrādē runāt ir pagrūti - tie ir atsevišķi stāsti (gandrīz - latviešu stāsti), kuri tapuši studentu veikto novērojumu rezultātā, apvienoti vienotā telpā. Daļai jauno aktieru izrādes gaitā sanāk iejusties vairākos tēlos, kamēr citiem - tikai vienā. Ir stāsti, kuri ir spilgtāki par pārējiem - te īpaši jāizceļ Elizabetes Miltas ātrrunā stāstītais narkomānes stāsts. Šim stāstam turklāt bija sava deva intrigas - atšķirībā no citiem aktieriem, kas ik pa brīdim izrāpās ārā no vecā VW golfiņa, Milta līdz pat savam iznācienam allaž bija tā iekšpusē, aiz stikla. Otrs atmiņā paliekošākais tēls, domājams, bija LSPA studenta vēstījums par to, kā viņam gadījās sabojāt džemperi. Vēl mani izteikti pārsteidza kāda atsauce - uz Rīgas Danču kluba vadītāju Valdi Putniņu, cilvēku, ar kuru esmu pazīstams jau kopš agras (savas) bērnības. Nekādus fenomenālus pārsteigumus šī izrāde man nesagādāja (izņemot to, cik daudz aktieru var satilpt vienā mazā VW Golf - es ar tādu senos laikos mācījos braukt, un man jau pie stūres šķita, ka tur nav vietas, bet te 11 aktieri itin labi mašīnā ietilpst), bet skatīties nevienu mirkli garlaicīgi nekļuva (pat ja atsevišķi stāsti šķita drusku pasekli vai pat pajēli un vairāk izklaidējoši, nekā tēlu atklājoši) un apstāklis, ka šī bija viena no festivāla garākajām izrādēm, kas ilga precīzi divas stundas, absolūti netraucēja. Izņemot tādu niansi, ka biju ļoti steidzīgs, jo pēc izrādes man vajadzēja burtiski lidot uz Valmieras centru, kur Marinai jau sākās "Ik dienas" un man, savukārt, vajadzēja pārņemt šefību pār bērniem.

Pagaidām, protams, šajos jaunajos aktieros galvenokārt ir degsme un ar manu neprofesionāļa aci grūti novērtēt, kāds katram no viņiem potenciāls nākotnē kļūt par spīdekli kādā no Latvijas teātriem, to rādīs laiks, šobrīd viņi vēl ir tādā vecumā, kad vairāk tu skati vīru pēc cepures, nevis tā, ko viņš reāli spēj izdarīt, bet neatkarīgi no tā, "Kristāla bērni" noteikti bija viena no tām šī festivāla izrādēm, ko bija vērts noskatīties, un arī publika to novērtēja. Marina gan ziņoja, ka viņas skatīšanās reizē kundzītes gados brīžam esot bijušas neizpratnē, bet tas jau nav nekas slikts.