Citu dziesmu svētki
Nākamajā dienā pēc "Citu dziesmu svētku" apmeklēšanas es uzzināju, ka šis pasākums patiesībā bija raisījis ļoti pretrunīgas atsauksmes vēl pirms savas notikšanas. Proti, kā izrādās, vārdu savienojums "dziesmu svētki" ir kaut kas tik svēts un neaizskarams, ka ir neiedomājami, ka tas tiktu attiecināts uz pasākumu, kurš kanonam nu nekādi neatbilst. Nejūtos tiesīgs vērtēt, kā ir un kā nav pareizi, no savas puses varu teikt, ka man pat prātā nebija ienācis, ka kāds šo priekšnesumu būtu varējis uztvert kā mērķi piesmiet vai nolaupīt dziesmu svētku jēdzienu. Bet ko nu es saprotu.
Šis koncertuzvedums nenoliedzami bija 2022. gada Valmieras vasaras teātra festivāla centrālais punkts. Pasākums, kurš jau sākotnēji tika izziņots formā - tas notiks tikai vienu reizi, ja tu tajā klāt nebūsi bijis, tad - citas iespējas nebūs, tas bija komponista Jēkaba Nīmaņa lolojums, viņa (un, protams, ne tikai viņa, arī manas) jaunības nekomerciālās dziesmas ietērpjot jaunās drānās, pasniedzot tās ar kori un pūtēju orķestri, visu šo pasniedzot formā - tādas, lūk, bija mūsu jaunības dziesmas, kas veidoja mūs par labākiem vai sliktākiem cilvēkiem.
Šis uzvedums noteikti bija vairāk kā tikai koncerts - līdzās mūzikai te bija daudz dramaturģijas, horeogrāfijas un ne tikai. Pat koris šajā reizē nebija tikai koris, bet kaut kādā mērā arī aktieri. Paņēmiens, ka nodziedātās lapas koristi meta zemē, bija šeit ļoti vietā. Nozīmīgākā persona līdzās dziedātājiem un mūziķiem noteikti bija aktieris Sandis Runge, kurš var teikt, ka kārtīgas rokoperas stilā izdzīvoja stāstu par deviņdesmitajiem un divtūkstošajiem (lai arī pats viņš to, protams, personīgi nav pieredzējis, bet stāstus apkopoja grupas Sirke basiste Laura Ziemele). Stāsti bija interesanti, reizēm identificējami, reizēm nē. Tāpat uz skatuves bija Kultūras akadēmijas studenti panku ādā, uzsverot šeit dzirdamās mūzikas dumpiniecisko pusi. Horeogrāfei Lindai Mīļajai - visu cieņu! Par pankiem gan mums bija mazliet pārdomas, ka viņi bija drusku par svaigu, ka autentiskāk būtu izskatījies, ja jaunie mākslinieki pirms koncerta būtu savās skatuves drēbēs dažas dienas padzīvojuši, tās nevelkot nost arī uz nakti, bet no otras puses - tāpat tie nebūtu īsti panki, tāpat varētu piekasīties, bet īstus pankus, ja tu uz kaut ko sarunāsi, skaidrs ka viņi reāli neieradīsies, jo, citējot klasiku, “īsti panki dirsu neslauka”.
Pievēršoties mūzikai - jāatzīst, ka ne tuvu ne viss no te dziedātā man ir pazīstams (kur nu vēl labi pazīstams), tāpēc spilgtākās emocijas raisīja tās dziesmas, kuras pazīstu. Protams, ka Inokentija Mārpla “Eu priekšnieku”, protams, ka Jūdas Grašu “Mākslinieki”, protams, ka Hospitāļu ielas “Redzams sarkans”. Vairāk vai mazāk zinu droši vien pusi no koncerta dziesmām, vienkārši ir tādas, kuras ir “manas dziesmas” un ir tādas, kuras ir “man zināmas dziesmas”. Taču koncertuzvedumā vietā bija gan vienas, gan otras. Vienīgais, ko šādos “dziesmu svētkos” varēja gribēt mazliet vairāk - tā būtu publikas iesaistīšana, jo tās jau ir arī mūsu, ne tikai dziedātāju dziesmas. Bet visādi citādi - esmu ļoti priecīgs, ka man bija iespēja būt klāt šajā unikālajā un ļoti sirsnīgajā notikumā. Liels Paldies režisoram un dramaturgam Mārtiņam Meieram, mākslinieciskajam vadītājam un idejas autoram Jēkabam Nīmanim, visiem komponistiem, kas aranžējuši dziesmas korim, pašam korim, orķestrim “Rīga” un visiem citiem iesaistītajiem.
Un, protams, paldies Latvijas Radio 3 (Klasika), kas šo koncertu pārraidīja tiešraidē un saglabā arī nākotnei! Kur vēl valsts klasiskās mūzikas radio atskaņos (vienalga, kādā veidā aranžētu) dziesmu “Katrs mudaks tagad ir mākslinieks”?
Šis koncertuzvedums nenoliedzami bija 2022. gada Valmieras vasaras teātra festivāla centrālais punkts. Pasākums, kurš jau sākotnēji tika izziņots formā - tas notiks tikai vienu reizi, ja tu tajā klāt nebūsi bijis, tad - citas iespējas nebūs, tas bija komponista Jēkaba Nīmaņa lolojums, viņa (un, protams, ne tikai viņa, arī manas) jaunības nekomerciālās dziesmas ietērpjot jaunās drānās, pasniedzot tās ar kori un pūtēju orķestri, visu šo pasniedzot formā - tādas, lūk, bija mūsu jaunības dziesmas, kas veidoja mūs par labākiem vai sliktākiem cilvēkiem.
Šis uzvedums noteikti bija vairāk kā tikai koncerts - līdzās mūzikai te bija daudz dramaturģijas, horeogrāfijas un ne tikai. Pat koris šajā reizē nebija tikai koris, bet kaut kādā mērā arī aktieri. Paņēmiens, ka nodziedātās lapas koristi meta zemē, bija šeit ļoti vietā. Nozīmīgākā persona līdzās dziedātājiem un mūziķiem noteikti bija aktieris Sandis Runge, kurš var teikt, ka kārtīgas rokoperas stilā izdzīvoja stāstu par deviņdesmitajiem un divtūkstošajiem (lai arī pats viņš to, protams, personīgi nav pieredzējis, bet stāstus apkopoja grupas Sirke basiste Laura Ziemele). Stāsti bija interesanti, reizēm identificējami, reizēm nē. Tāpat uz skatuves bija Kultūras akadēmijas studenti panku ādā, uzsverot šeit dzirdamās mūzikas dumpiniecisko pusi. Horeogrāfei Lindai Mīļajai - visu cieņu! Par pankiem gan mums bija mazliet pārdomas, ka viņi bija drusku par svaigu, ka autentiskāk būtu izskatījies, ja jaunie mākslinieki pirms koncerta būtu savās skatuves drēbēs dažas dienas padzīvojuši, tās nevelkot nost arī uz nakti, bet no otras puses - tāpat tie nebūtu īsti panki, tāpat varētu piekasīties, bet īstus pankus, ja tu uz kaut ko sarunāsi, skaidrs ka viņi reāli neieradīsies, jo, citējot klasiku, “īsti panki dirsu neslauka”.
Pievēršoties mūzikai - jāatzīst, ka ne tuvu ne viss no te dziedātā man ir pazīstams (kur nu vēl labi pazīstams), tāpēc spilgtākās emocijas raisīja tās dziesmas, kuras pazīstu. Protams, ka Inokentija Mārpla “Eu priekšnieku”, protams, ka Jūdas Grašu “Mākslinieki”, protams, ka Hospitāļu ielas “Redzams sarkans”. Vairāk vai mazāk zinu droši vien pusi no koncerta dziesmām, vienkārši ir tādas, kuras ir “manas dziesmas” un ir tādas, kuras ir “man zināmas dziesmas”. Taču koncertuzvedumā vietā bija gan vienas, gan otras. Vienīgais, ko šādos “dziesmu svētkos” varēja gribēt mazliet vairāk - tā būtu publikas iesaistīšana, jo tās jau ir arī mūsu, ne tikai dziedātāju dziesmas. Bet visādi citādi - esmu ļoti priecīgs, ka man bija iespēja būt klāt šajā unikālajā un ļoti sirsnīgajā notikumā. Liels Paldies režisoram un dramaturgam Mārtiņam Meieram, mākslinieciskajam vadītājam un idejas autoram Jēkabam Nīmanim, visiem komponistiem, kas aranžējuši dziesmas korim, pašam korim, orķestrim “Rīga” un visiem citiem iesaistītajiem.
Un, protams, paldies Latvijas Radio 3 (Klasika), kas šo koncertu pārraidīja tiešraidē un saglabā arī nākotnei! Kur vēl valsts klasiskās mūzikas radio atskaņos (vienalga, kādā veidā aranžētu) dziesmu “Katrs mudaks tagad ir mākslinieks”?
2022-08-06
comments powered by Disqus