Kazhes pierakstu burtnīca

Kalendāro gadu teātrī sākām (uz maiņām, kā jau allaž) ar "Šekspīru" Liepājas teātrī. Šī Elmāra Seņkova iestudētā izrāde pirms pāris gadiem savāca pamatīgu krājumu ar balvām Spēlmaņu naktī, un jau kādu laiku bija manā "vajadzētu noskatīties" sarakstā. Kad sakrita izrādes laiki (sestdiena un svētdiena) un mūsu iespējas attiecīgajā nedēļas nogalē nonākt Liepājā, nebija divu domu - jābrauc. Tradicionālā veidā pirmā uz izrādi gāja Marina, lai varētu man ziņot, vai šajā reizē labāk nākt ar ziediem vai kaut ko citu aktierim vai aktrisei pasniedzamu, tāpēc vēl pirms sava gājiena jau šo to par izrādi zināju, būdams vairāk apgādājies ar informāciju nekā tikai recenzijās lasītais.

Marinas sniegtā informācija mani bija sagatavojusi tam, ka pirmā cēliena laikā brīžiem varētu mazliet nākt virsū garlaicība, bet realitāte izrādījās pat baisāka - tik traks lūziens teātrī man nebija nācis virsū jau stipri pasen, varbūt gan te pie vainas bija kādas gaisa vai tā trūkuma īpatnības komplekā tas FFmpeg (vai kā nu to pareizi sauc) masku, jo saturiski tik traki nebija (lai arī satriecoši aizraujoši patiešām nebija), taču turpinājumā viss bija labi un otrā cēliena laikā biju nemainīgi augstā enerģijas līmenī, ar aizrautību sekojošs uz skatuves notiekošajam.

Šajā izrādē Seņkovs kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci apvienojis četras no slavenākajām Šekspīra traģēdijām: "Ričardu III", "Otello", "Makbetu" un "Romeo un Džuljetu", darbību pārceļot uz telšu pilsētiņu un tēlus ārēji darot līdzīgus brīžam "Positivus" apmeklētājiem festivāla trešajā rītā, te atkal makšķerniekiem arī visai līdzīgā kondīcijā. Sekojot Šekspīra laika teātra noteikumiem, izrādē sieviešu lomās ir aktieri - vīrieši, tērpušies krāsainos legingos, iešļūcenēs un ar frizūrām, kuru veidošanā galvenā sastāvdaļa šķiet esam buff lakats. Vienīgā sieviete, kas izrādē piedalās, ir Inese Kučinska, kura atveido Ričardu III. Šī tēla raksturojumam izmantošu formulējumu: orientieriste Gunta Lebedoka, kurā iemiesojies sātans. Ceru, ka šo salīdzinājumā ļaunā neņemtu ne Kučinska, ne Lebedoka ne Tumsas pavēlnieks.

Līdzās Kučinskai spilgtākās lomas šajā izrādē ir Edgaram Ozoliņam, kura Jago ar vīna glāzi rokās šķiet uz skatuves ieradies pa taisno no "Kaņepes kultūras centra", kā arī universālā sieviete šajā izrādē - Rolands Beķeris. Ne katram aktierim karjeras laikā rodas iespēja viena vakara ietvaros būt Dezdemonai un Džuljetai, un Beķeris ar šo uzdevumu galā tiek lieliski. Vēl viens ļoti nozīmīgs izrādes dalībnieks ir Māris Zīlmanis pie bungām (mūziku, ja kas, radījis Edgars Mākens).

Es neņemos teikt, ka man ir pilnībā skaidrs, Kāpēc Seņkova "Šekspīrs" ir tieši tāds, kāds tas ir. Lai arī izrāde tiek izziņota kā trilleris, tajā ir stipri daudz komiskā, bet tas nav tik komisks, lai smietos skaļi. Ok, izņemot atsevišķas epizodes, galvenokārt izrādes beigu daļā, bet šis nav tas gadījums, kur tu smiesies nemitīgi. Kāds ir šīs izrādes kods, ko man no tās vajadzēja saprast, neesmu drošs. Otrajā cēlienā bija interesanti, daudzas atsevišķas nianses izrādē ir izcilas, pirmām kārtām, protams, Kučinska, tai skaitā viņas labā roka. Daudz patiešām oriģinālu risinājumu, tomēr visu saliekot kopā katarses nebija. Tā reize, kad saskaitāmie šķiet lielāki par summu. Redzēt izrādi gan tāpat ir vērts, bet abas tās konkurentes uz Gada lielās formas izrādi, ko no attiecīgās sezonas esmu redzējis - "Uzvara ir mirklis" un "Vecmāmiņu valsts" manas dvēseles stīgas paķēra spēcīgāk, lai arī tur apakšā nebija Šekspīrs.