Stāsts ir par pieciem jauniešiem, kuriem ir grupa un kuriem ir gaidāms pirmais koncerts ar četrām dziesmām. Žēl tikai, ka viņu savstarpējās attiecības ir aptuveni tieši tik pilnas ar pusaudzīgu drāmu, kā to varētu sagaidīt no pusaudžiem, kur pat draugu lokā dominē savstarpēji apvainojumi, greizsirdība un visādas citādas nesaskaņas. Daļa šo problēmu ir fundamentālas - ja tavs tētis (kuru būtu pilnīgi godīgi nodēvēt par pedofilu) pārguļ ar tavu klasesbiedreni, tā ir problēma jums abām. Tikām daļa citu drāmu ir tādas, uz kurām tu ar pieauguša cilvēka acīm raugies kā uz nebūtisku sviestu. Lai arī īsti neesmu nekad bijis neviens no šīs izrādes varoņiem, noticēt stāstam bija ļoti viegli. Vēl varu uzslavēt perfekto jauniešu grupas skatuves tēlu - apvienojot "Cannibal Corpse" un sātanisma estētiku ar spēlētu elektropopu. Jā, tā ir viena lieta, par ko es ļoti priecātos - ja dziesmas no šī gada (un patiesībā - arī citu gadu) festivāla izrādēm kļūtu pieejamas konservētā formātā, šīs izrādes gabali jau īpaši. Jā, vēl jāpiemin, ka izrādi spēlē tai dabiskajā vidē - vidusskolas aktu zālē (un līdz ar to, ja tā padomā, tai ir visas iespējas turpināt savu dzīvi, viesojoties dažādās skolās. Kas zina, varbūt pat Rozulā?
Droši varu teikt, ka šī izrāde pielika treknu un garšīgu punktu manam šī gada Valmieras festivālam, kurā bijām uz izrādēm, satikāmies ar mūsu draugiem no Igaunijas un arī viesojāmies mājas kafejnīcās. Šaubu nav, Valmiera būs plānos arī nākamvasar.