Le poison d'amour
Savulaik, pirms itin daudziem gadiem, biju pamatīgs Ērika Emanuēla Šmita daiļrades cienītājs. Protams, nav daudz sanācis šo saturu pārlasīt, bet tādi darbi kā "Egoistu sekta", "Pilāta evaņģēlijs", "Oskars un rozā dāma", "Noasa bērni", "Ibrahīma kungs un Korāna ziedi", "Daļa no otra", "Kad es domāju, ka Bēthovens ir miris, kamēr daudzi kretīni dzīvo", un droši vēl citi man joprojām šķiet nozīmīga manas identitātes sastāvdaļa. Savās labākajās izpausmēs Šmits spēj runāt par sarežģītiem jautājumiem vienkārši, palīdzēt rast mierinājumu situācijās, kad tas visvairāk nepieciešams, esot reizē dziļš un saprotams, un neiebarojot tev vispārzināmas patiesības kā augsto mākslu (kā to darītu Koelju). Taču arī viņam gadās mazāk labas dienas, un "Mīlestības inde" ir viena no tām.
Grāmatas premisa ir sekojoša: četras labas draudzenes (Džūlija, Anuška, Kolomba un Rafaēla), vidusskolnieces, katra raksta dienasgrāmatu. Viņu dzīvē notiekošais ir aptuveni tāds saturs, kādu varētu sagaidīt no attiecīga vecuma jaunkundzēm - primāri dominē hormoni, tad vēl klāt nāk problēmas attiecībās ar vecākiem. Sākotnēji meitenes visas kā viena deklarē, ka draudzība - tas ir kaut kas daudz svarīgāks par pārejošu mīlestību (ne velti vairumam no viņām vecāki vairs nav kopā), bet tad, protams, visas kā viena vairāk sāk domāt par pretējo dzimumu. Par katalizatoru visam šim kļūst tas, ka viena no viņām paziņo pārējām, ka zaudējusi nevainību (lasītājam gan vajadzētu būt skaidram, ka viņa melo, jo viņas dienasgrāmatā nekas par to neliecina). Viena no pārējām trim jau uzreiz tā rezultātā sāk domāt - kura nākamā, un ka viņai svarīgi nepalikt pēdējai. Plus vēl vienai no meitenēm tētis aiziet no ģimenes, jo viņam tagad ir draugs - un jautājums, kā meita un sieva ar to sadzīvos. Visam pa vidu ir skolas teātrī gatavots "Romeo un Džuljetas" iestudējums, kurā Džūlijai ir ļoti svarīgi tikt pie Džuljetas lomu, kamēr (mūsdienās arī tā var) par Romeo beigās kļūst Rafaēla. Un tad tur sākas pusaudžu drāma, kuras sižetu man atstāstīt šķiet nevietā.
Sižets pats par sevi, protams, nav ne labs, ne slikts, vairāk jautājums ir par to, ko autors ar to izdara. Un šajā reizē jāsaka - Šmits ar to diži labi galā netiek. Piegājiens ar četrām stāstītājām varētu dot rezultātu, ja tiešām lasīšanas procesā būtu kaut kāda ticamība, ka tās ir četras individuālas meitenes, nevis viens pusmūža vīrietis. Nē, mani nav pārņēmusi doktrīna par to, ka tikai pusaugu meitenes drīkst rakstīt no pusaugu meiteņu skatupunkta, bet šeit autoram gluži vienkārši nav izdevies iejusties savu tēlu ādās, un saturs rezultātā ir pārāk sanitizēts un lasās kā viens stāsts, nevis kā četri paralēli. Tie tev nav četri evaņģēliji, kur vieni un tie paši notikumi parādās plus mīnus vienādā veidā, varbūt ar kaut kādām nelielām variācijām - te katra nodaļa sižetu virza uz priekšu, tai skaita telefonsarakste starp meitenēm, kas arī ir pārāk strukturēta, pārāk lineāra un pārāk sižeta diktēta.
Līdz ar to varu teikt - es saprotu, ko autors ar šo grāmatu ir vēlējies pateikt, viņa simboliskā spēle starp meiteņu pārdzīvojumiem un Šekspīru ir skaidra un pamatota, bet - izvēlētie līdzekļi no autora puses šajā grāmatā nav attaisnojušies, sanākusi drīzāk prosas biezputra, nevis proza, un varu droši apgalvot, ka šī grāmata manā bibliotēkā uz pastāvīgu dzīvi nepaliks. Nav tā, ka viss tajā būtu bezcerīgi slikti, bet es zinu, ka Šmits var daudz labāk.
Grāmatas premisa ir sekojoša: četras labas draudzenes (Džūlija, Anuška, Kolomba un Rafaēla), vidusskolnieces, katra raksta dienasgrāmatu. Viņu dzīvē notiekošais ir aptuveni tāds saturs, kādu varētu sagaidīt no attiecīga vecuma jaunkundzēm - primāri dominē hormoni, tad vēl klāt nāk problēmas attiecībās ar vecākiem. Sākotnēji meitenes visas kā viena deklarē, ka draudzība - tas ir kaut kas daudz svarīgāks par pārejošu mīlestību (ne velti vairumam no viņām vecāki vairs nav kopā), bet tad, protams, visas kā viena vairāk sāk domāt par pretējo dzimumu. Par katalizatoru visam šim kļūst tas, ka viena no viņām paziņo pārējām, ka zaudējusi nevainību (lasītājam gan vajadzētu būt skaidram, ka viņa melo, jo viņas dienasgrāmatā nekas par to neliecina). Viena no pārējām trim jau uzreiz tā rezultātā sāk domāt - kura nākamā, un ka viņai svarīgi nepalikt pēdējai. Plus vēl vienai no meitenēm tētis aiziet no ģimenes, jo viņam tagad ir draugs - un jautājums, kā meita un sieva ar to sadzīvos. Visam pa vidu ir skolas teātrī gatavots "Romeo un Džuljetas" iestudējums, kurā Džūlijai ir ļoti svarīgi tikt pie Džuljetas lomu, kamēr (mūsdienās arī tā var) par Romeo beigās kļūst Rafaēla. Un tad tur sākas pusaudžu drāma, kuras sižetu man atstāstīt šķiet nevietā.
Sižets pats par sevi, protams, nav ne labs, ne slikts, vairāk jautājums ir par to, ko autors ar to izdara. Un šajā reizē jāsaka - Šmits ar to diži labi galā netiek. Piegājiens ar četrām stāstītājām varētu dot rezultātu, ja tiešām lasīšanas procesā būtu kaut kāda ticamība, ka tās ir četras individuālas meitenes, nevis viens pusmūža vīrietis. Nē, mani nav pārņēmusi doktrīna par to, ka tikai pusaugu meitenes drīkst rakstīt no pusaugu meiteņu skatupunkta, bet šeit autoram gluži vienkārši nav izdevies iejusties savu tēlu ādās, un saturs rezultātā ir pārāk sanitizēts un lasās kā viens stāsts, nevis kā četri paralēli. Tie tev nav četri evaņģēliji, kur vieni un tie paši notikumi parādās plus mīnus vienādā veidā, varbūt ar kaut kādām nelielām variācijām - te katra nodaļa sižetu virza uz priekšu, tai skaita telefonsarakste starp meitenēm, kas arī ir pārāk strukturēta, pārāk lineāra un pārāk sižeta diktēta.
Līdz ar to varu teikt - es saprotu, ko autors ar šo grāmatu ir vēlējies pateikt, viņa simboliskā spēle starp meiteņu pārdzīvojumiem un Šekspīru ir skaidra un pamatota, bet - izvēlētie līdzekļi no autora puses šajā grāmatā nav attaisnojušies, sanākusi drīzāk prosas biezputra, nevis proza, un varu droši apgalvot, ka šī grāmata manā bibliotēkā uz pastāvīgu dzīvi nepaliks. Nav tā, ka viss tajā būtu bezcerīgi slikti, bet es zinu, ka Šmits var daudz labāk.
2025-01-11