Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šo Ērika Emanuēla Šmita grāmatu cīnījos vairāku mēnešu garumā - gan tādēļ, ka lasīta tā tika franču valodā, gan tādēļ, ka tā manās acīs ne tuvu nav viena no viņa veiksmīgākajām. Patiesībā varētu pat izteikties vēl kategoriskāk - tā ir pirmā manis lasītā viņa grāmata, kura drīzāk būtu liekama "paldies, es esmu jau paēdis" plauktiņā. Mēģināšu pamatot - kādēļ tā.

Vispār jau Šmits ir ļoti interesants autors - ja neskaita agrīnos darbus (piem., "Egoistu sekta") tajos ir atrodama ļoti vienkārša un skaidra morāle, parasti ir kāds viens vai divi negaidīti pavērsieni, bet gluži par spēlēšanos ar lasītāja smadzenēm to nenosauksi, personāži parasti ir ar saprotamu un skaidru motivāciju, vērtību skala ir nepārprotama un tā tālāk, vienlaikus gan nenolaižoties līdz Koelju līmeņa primitivizācijai. Bet doma ir tāda - lai arī Šmits ir ļoti nozīmīgs savā humānismā, viņš kopumā ir ļoti vienkāršs autors. Un viņa labākās grāmatas - tādas kā "Oskars un rozā dāma", "Pilāta evanģēlijs", "Koncerts eņģeļa piemiņai" utt. ir viegli uztverami morāles stāsti, kas tev tomēr neliek novērsties riebumā pret vienkāršību un trivializāciju.

Tomēr romānā "Kad es biju mākslas darbs" Šmits ar vienkāršošanu ir mazliet pārcenties - tā personāži ir padevušies pārmērīgi šabloniski un plakani, zināmā mērā līdzīgi tam, kā viņa kariķētā pseidomākslas pasaule, kurā dzīvo grāmatas varonis. Grāmatas ievads ir pārņemts teju vai no bezzobainās Holivudas pseidoklasikas "It's A Wonderful Life" - ar vīrieti, kurš grib izdarīt pašnāvību, nolecot no tilta, tomēr kāds augstāks spēks viņu paglābj, dodot motivāciju dzīvot. Šajā gadījumā gan glābējs nav vis sargeņģelis, bet gan augstprātīgs un bagāts mākslinieks ar absurdu vārdu Zeuss Pēteris Lama, kurš piedāvā Tacio (tā sākotnēji sauc varoni) ne gluži turpināt dzīvi, bet pārtapt Lamas nākamajā mākslas darbā - dzīvā skulptūrā. Čalis piekrīt, tādā veidā rodot gan iespēju ieriebt pasaulei, kas pret viņu, kā viņam pašam šķiet, allaž bijusi netaisna un nežēlīga, gan tiekot pie tukšas un bezjēdzīgas slavas, kura gan nav viņa paša, bet Ādama bis - tā viņu tagad dēvē - slava. Sievietes un tā tālāk. Taču alkst viņš, protams, tikt mīlēts pats sevis dēļ. Un kas zina - varbūt tas viņam būs arī iespējams?

Viss jau būtu labi šajā grāmatā, bet Tacio/Ādamam nav nekādas personības, līdz ar to man ir vienaldzīgs viņa liktenis. Tāpat personības nav Zeusam Pēterim Lamam, kurš ir vienkārši maitas gabals. Un arī citi varoņi - kā nosacīti labie, tā nosacīti sliktie - šajā grāmatā ir izgriezti no kartona un man ir vienalga, kurā brīdī katrs no viņiem apgāzīsies. Un Ērika Emanuēla Šmita grāmata, kas nespēj uzrunāt emocionāli - tur neko labu nesagaidīsi. Labi, savulaik "Egoistu sekta" un "Izvirtulis" balstījās uz citiem principiem un tur tā emocionālā sasaiste nebija tik svarīga, taču šajā tūkstošgadē Šmits izteikti ir kļuvis par morālistu, kuram pēc idejas tādi ambiciozi stāsti kā šīs grāmatas faustiskais vēstījums ir ļoti pat piemēroti, bet ne jau tādā realizācijā, kur Fausts un Mefistofelis šķiet izkāpuši no kāda sociālistiskā reālisma romāna lappusēm, kurās dzīvo ļaunie dekadentie kapitālisti un labie komjaunieši...