Divas Lotiņas
Esterei pagaidām lielākoties nav sevišķas intereses par tām bērnu grāmatām, kas bija aktuālas manā bērnībā. Šo to viņa, protams, ir klausījusies, man priekšā lasot, bet jāatzīst, ka no Astridas Lindgrēnas grāmatām viņu tā īsti šķiet, ka uzrunājusi tikai "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", mumini viņai patīk kā vizuāli tēli, mazāk - kā grāmatas, nedz Vinnijs Pūks, nedz "Vējš vītolos" viņu nav līdz galam pārliecinājuši (lai gan pēdējam ceru, ka viņa vēl kādu reizi iespēju iedos), kamēr ar ar Ērihu Kestneru līdz šim viņas saskarsme aprobežojās ar to, ka kādā ceļojumā sāku viņai lasīt priekšā "Emīlu un Berlīnes zēnus", bet Esteri šī grāmata neuzrunāja. Taču kaut kad pirms pāris mēnešiem viņa pati pavēstīja, ka vēlas izlasīt "Divas Lotiņas". Izlasīja. Vairākkārt. Tad palūdza, lai viņai iegādājas pašai savu šīs grāmatas eksemplāru. Vēl kādas reizes šo grāmatu izlasīja. Un beidzot palūdza, lai izlasu to viņai priekšā. Tā kā tas, ka viņa lasa pati, nav šķērslis vakara priekšlasījumiem no manas puses, izlasīju. Un varu dalīties savos spriedumos par to, kā es šo grāmatu redzu no vecāka skatupunkta, protams, atceroties arī to, kā to redzēju kā bērns.
Vispār jau man patika visas Kestnera grāmatas, kuras tolaik bija pieejamas, un arī pieauguša (no ārpuses vismaz) cilvēka statusā varu apgalvot, ka Kestners tiešām lieliski rakstīja bērniem - un viņa grāmatas nudien tiešām ir paredzētas mazajam lasītājam, nevis tikai maskējas aiz bērnu literatūras statusa - ļoti cilvēcīgi, saprotami, bet reizē - bez pārgudrības un pārmērīgas audzināšanas, precīzāk - ja viņš kādu audzina, tad ne bērnus, bet viņu vecākus. Un vecākus, protams, vajag audzināt.
Pirms ķerties pie šīs konkrētās grāmatas (tagad, ne jau bērnībā), man gan bija sava deva aizspriedumu. Proti, viena no centrālajām tēmām, kas ir šajā grāmatā, man šķiet absolūti nepareiza no bērnu audzināšanas viedokļa: doma par izlietā ūdens sasmelšanu un ka var būt iespējams novērst "pārpratumu", kura rezultātā tavi vecāki vairs nav kopā, un tad atkal viss būs skaisti un labi. Protams, te es runāju ne gluži no savas pieredzes: tas nebija mans gadījums, līdz ar to bērnībā es absolūti šo grāmatu nelasīju Tā. Un arī Estere to nelasa Tā. Viņa gan šobrīd ir tieši Luīzes un Lotes vecumā, bet ar to arī līdzība aprobežojas, un viņai nav vajadzības šo grāmatu lietot kā instrukciju. Vienlaikus, par ko visu cieņu Kestneram - grāmatā ir uzsvērts, ka ir ne tikai tādi bērni, kas cieš tāpēc, ka viņu vecāki šķiras, bet arī tādi, kuri cieš tālab, ka vecāki paliek kopā, lai gan nevajadzētu. Un vispār - droši vien, ja speciāli neskatās, grāmata nav par to. Lai gan es, protams, nevaru atlaisties, un man šķiet netaisnīgi, ka Irēni Gerlahas jaunkundzi padara par kādu ļaundari (it īpaši, cik saprotu, visās grāmatas ekranizācijās), lai gan reāli jaunā sieviete vienkārši vēlas apprecēties ar vīrieti, kurš jau septiņus gadus kā ir šķīries, proti, ne ar kādu laulības graušanu viņa nenodarbojas. Bet atkal jau - nevajag Gerlahas jaunkundzei manu aizstāvību, pati - pieaudzis cilvēks (kas par to, ka izdomāts).
Neko prātīgu es tā arī neesmu uzrakstījis, bet patiesībā gribēju vēstīt kaut ko pavisam citādu: arī savos 40+ gados es joprojām spēju "Divas Lotiņas" lasīt ar "tās dienas acīm", un šī grāmata man joprojām šķiet mīļa, aizkustinoša, sirsnīga un arī asprātīga. Absolūta bērniem paredzētās literatūras klasika, kur gluži vienkārši nevajag aizrauties ar pārmērīgu analizēšanu, kalkulēšanu un mēģinājumiem atrast iespēju izrādīt sašutumu. Jā, man pašam ar to klājas grūti, nenoliedzu. Bet šī noteikti ir no tām grāmatām, par kurām esmu ļoti priecīgs, ka Esterei tās patīk.
Vispār jau man patika visas Kestnera grāmatas, kuras tolaik bija pieejamas, un arī pieauguša (no ārpuses vismaz) cilvēka statusā varu apgalvot, ka Kestners tiešām lieliski rakstīja bērniem - un viņa grāmatas nudien tiešām ir paredzētas mazajam lasītājam, nevis tikai maskējas aiz bērnu literatūras statusa - ļoti cilvēcīgi, saprotami, bet reizē - bez pārgudrības un pārmērīgas audzināšanas, precīzāk - ja viņš kādu audzina, tad ne bērnus, bet viņu vecākus. Un vecākus, protams, vajag audzināt.
Pirms ķerties pie šīs konkrētās grāmatas (tagad, ne jau bērnībā), man gan bija sava deva aizspriedumu. Proti, viena no centrālajām tēmām, kas ir šajā grāmatā, man šķiet absolūti nepareiza no bērnu audzināšanas viedokļa: doma par izlietā ūdens sasmelšanu un ka var būt iespējams novērst "pārpratumu", kura rezultātā tavi vecāki vairs nav kopā, un tad atkal viss būs skaisti un labi. Protams, te es runāju ne gluži no savas pieredzes: tas nebija mans gadījums, līdz ar to bērnībā es absolūti šo grāmatu nelasīju Tā. Un arī Estere to nelasa Tā. Viņa gan šobrīd ir tieši Luīzes un Lotes vecumā, bet ar to arī līdzība aprobežojas, un viņai nav vajadzības šo grāmatu lietot kā instrukciju. Vienlaikus, par ko visu cieņu Kestneram - grāmatā ir uzsvērts, ka ir ne tikai tādi bērni, kas cieš tāpēc, ka viņu vecāki šķiras, bet arī tādi, kuri cieš tālab, ka vecāki paliek kopā, lai gan nevajadzētu. Un vispār - droši vien, ja speciāli neskatās, grāmata nav par to. Lai gan es, protams, nevaru atlaisties, un man šķiet netaisnīgi, ka Irēni Gerlahas jaunkundzi padara par kādu ļaundari (it īpaši, cik saprotu, visās grāmatas ekranizācijās), lai gan reāli jaunā sieviete vienkārši vēlas apprecēties ar vīrieti, kurš jau septiņus gadus kā ir šķīries, proti, ne ar kādu laulības graušanu viņa nenodarbojas. Bet atkal jau - nevajag Gerlahas jaunkundzei manu aizstāvību, pati - pieaudzis cilvēks (kas par to, ka izdomāts).
Neko prātīgu es tā arī neesmu uzrakstījis, bet patiesībā gribēju vēstīt kaut ko pavisam citādu: arī savos 40+ gados es joprojām spēju "Divas Lotiņas" lasīt ar "tās dienas acīm", un šī grāmata man joprojām šķiet mīļa, aizkustinoša, sirsnīga un arī asprātīga. Absolūta bērniem paredzētās literatūras klasika, kur gluži vienkārši nevajag aizrauties ar pārmērīgu analizēšanu, kalkulēšanu un mēģinājumiem atrast iespēju izrādīt sašutumu. Jā, man pašam ar to klājas grūti, nenoliedzu. Bet šī noteikti ir no tām grāmatām, par kurām esmu ļoti priecīgs, ka Esterei tās patīk.
2026-09-24
comments powered by Disqus