A Moveable Feast
Ernesta Hemingveja memuāru grāmata “Pārvietojami svētki” tika izdota jau pēc autora nāves, proti, 1964. gadā. Pats Hemingvejs to gan patiešām, šķiet, bija paredzējis publicēt, kā nekā viņš pie šī teksta bija strādājis pēc tam, kad 1956. gadā bija to atradis pirms teju trīsdesmit gadiem Parīzē atstātā koferī. Līdz ar to šajos memuāros lasītāji reizē iepazīst jaunu un ne tik jaunu Hemingveju, jo ik pa brīdim tekstā līdzās jaunatnīgajam autoram ieskanās pesimistiska daudz vecāka autora balss.
Viena lieta attiecībā uz saturu ir mazliet šaubīga - proti, grāmatu izdošanai jau pēc Ernesta pašnāvības sagatavoja viņa pēdējā atraitne Mērija Hemingveja (man šķiet, ka attiecībā uz Hemingveju lietot formulējumu “pēdējā atraitne” būtu korekti), kura atbilstoši atšķirīgiem viedokļiem veica adekvātu vai pārmērīgu daudzumu korekciju tekstā. Zināms, ka 2009. gadā tapis atkārtots, koriģēts izdevums, bet man nav īsti skaidrs, kurš šobrīd skaitās kanoniskais teksts. Lai nu kā - es lasīju 1964. gadā izdoto “Pārvietojamo svētku” versiju.
Grāmatā aprakstīti Hemingveja pirmās laulības gadi Parīzē - dzīvojot visai spaidīgos materiālos apstākļos, vēl pirms lielās slavas gūšanas, mēģinot izsisties kā rakstniekam pēc atteikšanās no darba žurnālistikā. Daudz uzmanības veltīts Hemingveja kontaktiem ar citiem tā laika ievērojamākajiem literatūras un mākslas pasaules dižgariem, kuri arī šajā laikā bija apmetušies Parīzē. Lielāko uzmanību viņš veltījis Ģertrūdei Stainai, Ezram Paundam un Frānsisam Skotam Ficdžeraldam, ar kuriem viņam bija veidojies ciešāks kontakts. Stainas gadījumā - viesojoties viņas salonā, Skota Ficdžeralda - pavadot laiku kopā. Atgadījums, dodoties kopā ar Ficdžeraldu uz Lionu, lai no turienes pārvestu viņa auto un dīvainie notikumi alkohola iespaidā vispār ir spilgtākā, komiskākā un savā ziņā neticamākā šīs grāmatas daļa. Tāpat līdzās alkoholam daudz uzmanības veltīts Hemingveja otrai atkarībai - hipodromam, kurā viņš pavadīja itin daudz laika.
Memuāri nav strukturēti parāk stingri - ja te nejauši arī parādās kāds datums, uzsvara uz precīziem skaitļiem te noteikti nav. Sajūtu līmenī grāmata itin labi saskan ar Džeza laikmetu, par kuru rakstīja Ficdžeralds - tā trauslā robeža starp absolūtu vieglumu un dzīves baudīšanu, un traģismu. Visai lakoniski Hemingvejs raksturo to, kā galu piedzīvoja viņa pirmā laulība ar Hedliju Ričardsoni un to, kā viņa neuzticība pie tās noveda. Cik saprotu, atkārtotajā izdevumā vajadzētu būt vairāk Hemingveja atvainošanās Hedlijai, kas nebija sevišķi gājusi pie sirds Mērijai Hemingvejai.
Kā lai arī nebūtu - šī grāmata ir lielisks veids, kā iepazīt virkni amerikāņu literatūras klasiķu no aizkulišu skatu punkta, un kā jau pieklājas Hemingvejam, aprakstīts viss ir ļoti dzīvi un sulīgi. Noteikti rekomendēju.
Viena lieta attiecībā uz saturu ir mazliet šaubīga - proti, grāmatu izdošanai jau pēc Ernesta pašnāvības sagatavoja viņa pēdējā atraitne Mērija Hemingveja (man šķiet, ka attiecībā uz Hemingveju lietot formulējumu “pēdējā atraitne” būtu korekti), kura atbilstoši atšķirīgiem viedokļiem veica adekvātu vai pārmērīgu daudzumu korekciju tekstā. Zināms, ka 2009. gadā tapis atkārtots, koriģēts izdevums, bet man nav īsti skaidrs, kurš šobrīd skaitās kanoniskais teksts. Lai nu kā - es lasīju 1964. gadā izdoto “Pārvietojamo svētku” versiju.
Grāmatā aprakstīti Hemingveja pirmās laulības gadi Parīzē - dzīvojot visai spaidīgos materiālos apstākļos, vēl pirms lielās slavas gūšanas, mēģinot izsisties kā rakstniekam pēc atteikšanās no darba žurnālistikā. Daudz uzmanības veltīts Hemingveja kontaktiem ar citiem tā laika ievērojamākajiem literatūras un mākslas pasaules dižgariem, kuri arī šajā laikā bija apmetušies Parīzē. Lielāko uzmanību viņš veltījis Ģertrūdei Stainai, Ezram Paundam un Frānsisam Skotam Ficdžeraldam, ar kuriem viņam bija veidojies ciešāks kontakts. Stainas gadījumā - viesojoties viņas salonā, Skota Ficdžeralda - pavadot laiku kopā. Atgadījums, dodoties kopā ar Ficdžeraldu uz Lionu, lai no turienes pārvestu viņa auto un dīvainie notikumi alkohola iespaidā vispār ir spilgtākā, komiskākā un savā ziņā neticamākā šīs grāmatas daļa. Tāpat līdzās alkoholam daudz uzmanības veltīts Hemingveja otrai atkarībai - hipodromam, kurā viņš pavadīja itin daudz laika.
Memuāri nav strukturēti parāk stingri - ja te nejauši arī parādās kāds datums, uzsvara uz precīziem skaitļiem te noteikti nav. Sajūtu līmenī grāmata itin labi saskan ar Džeza laikmetu, par kuru rakstīja Ficdžeralds - tā trauslā robeža starp absolūtu vieglumu un dzīves baudīšanu, un traģismu. Visai lakoniski Hemingvejs raksturo to, kā galu piedzīvoja viņa pirmā laulība ar Hedliju Ričardsoni un to, kā viņa neuzticība pie tās noveda. Cik saprotu, atkārtotajā izdevumā vajadzētu būt vairāk Hemingveja atvainošanās Hedlijai, kas nebija sevišķi gājusi pie sirds Mērijai Hemingvejai.
Kā lai arī nebūtu - šī grāmata ir lielisks veids, kā iepazīt virkni amerikāņu literatūras klasiķu no aizkulišu skatu punkta, un kā jau pieklājas Hemingvejam, aprakstīts viss ir ļoti dzīvi un sulīgi. Noteikti rekomendēju.
2022-09-17
comments powered by Disqus