Eurovision Song Contest: The Story of Fire Saga
Manas attiecības ar starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu ir pretrunīgs, kā jau vairumam cilvēku, taču mazliet citādā veidā kā lielākajai daļai to ļaužu, kuri apgalvo, ka tas ir sūds un tomēr pēc konkursa spēj nodungot vairākas dziesmas un sūdzās, ka uzvarēja neīstais dalībnieks. Es patiešām neesmu regulārs Eirovīzijas skatītājs, toties es LU maģistra darbu rakstīju par Eirovīzijas rezultātu korekciju, izslēdzot no tiem "kaimiņu balsošanas" faktoru. Tagad, teju 15 gadus vēlāk, varu atzīt, ka arī mans maģistra darbs bija sūds, ne tikai Eirovīzija, bet vispār ne par to ir šis stāsts.
Kad visa pasaule man apkārt (galvenokārt jau soctīklos) sāka sajūsmināties par Eirovīzijai veltītu amerikāņu komēdiju, vispirms biju samulsis, tad izlēmu saprast, vai tā varētu būt skatīšanās vērta. Ieskatījies Wikipedia un uzzinājis, ka galveno lomu tur atveido Vils Ferels, kļuvu ļoti skeptisks. Vils Ferels manā iecienītāko aktieru topā ir kaut kur līdzās Edijam Mērfijam un Adamam Sandleram (proti - cenšos nekad neskatīties nevienu filmu ar viņa līdzdalību), tomēr atkal jau dzirdēju iedrošinājumus, ka šī fima patīk arī tiem cilvēkiem, kuriem Ferels riebjas. Tad nu izlēmu - var jau to noskatīties! Neko grandiozu, protams, negaidīju.
Filma vēsta par kādu islandiešu puisi (nebūt ne jaunu) vārdā Larss, kura mūža sapnis jau kopš bērnības ir bijis uzvarēt Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ilgus gadus viņš, spēlējot grupā kopā ar Sigridu, savu draudzeni kopš tām pašām bērnības dienām (bet viņu attiecības nav romantiskas, lai gan viņa vienmēr ir gribējusi, lai tās tādas būtu), mēģina tikt uz Eirovīziju, bet līdz šim tas nekad nav izdevies. Taču tad, iesaistoties Sigridas pielūgtajiem elfiem (iespējams), viņa sapnis tuvojas piepildījumam. Par spīti katastrofālam sniegumam "Fire Saga" (tā sauc viņu grupu) aizbrauc uz Edinburgu, kur notiek lielā Eirovīzija, un tur jautrība tikai turpinās.
Nevaru noliegt, ka filmai ir vairāki trumpji. Pirmkārt, tās idiotisma pilnās dziesmas, kurās tu pilnīgi noteikti jūti Eirovīzijas pieskārienu, lielākoties ir smieklīgas un lipīgas, daudz lipīgākas par īstās Eirovīzijas materiālu. Par darbu, kas ieguldīts muzikālā materiāla darināšanā Eirovīzijai tuvā manierē - visu cieņu. Priecēja ainas no Edinburgas - pērn šajā pilsētā bijām, un arī filmā redzamā strūklaka palikusi ļoti labā atmiņā. Varu atzīt, ka Ferels pēc saviem standartiem šajā filmā nav sevišķi kaitinošs. Atsevišķas epizodes un tēli nostrādā ļoti labi.
Taču tas nemaina apstākli, ka šī nav sevišķi laba filma. Izņemot dziesmas, filmā gandrīz nekā arī nav. Tās sižets ir krustojums starp paša Ferela pēdējo filmu, ko esmu redzējis (pirms vairāk kā 10 gadiem) - "Blades of Glory", un pasauli bez Bītliem "Yesterday". Filma galīgi nav taisīta, domājot par skatītāju Eiropā, proti, tajā nav ne miņas no detaļām, kas raksturo konkrētas Eiropas zemes un to stereotipus (ok, izņemot Krieviju, kurā nav neviena homoseksuāļa, un vikingiem no Skandināvijas). Atceroties to, cik trāpīgas (lai arī ļoti stereotipiskas un, protams, visnotaļ vulgāras) bija dziesmas Nacionālā teātra "Eirovīzijas" izrādē, te jāsaka - šī filma zaudē vienos vārtos. Tieši uzmanības detaļām trūkums mani bieži īpaši tracina, un te ar to ir daudz problēmu. Pavirša pieeja isladniešu tēva vārdu bez uzvārdu pasaulei, baltkrievi, kas uz Eirovīziju atsūtījuši grupas "Lordi" kopiju (lai nu kurš, bet "Baķka" kaut ko tādu nepieļautu!), Eirovīzija, kura velns viņu zina, kāpēc notiek Edinburgā (filmā pat tiek pieminēts, ka par britiem Eirovīzijā neviens nebalso - kā nez viņi tur iepriekš uzvarējuši?), un pārāk daudz saharīna. Īsi sakot: es piekrītu tam čalim, kurš grib dzirdēt tikai "Ja ja ding dong" visa vakara garumā. Nekā tam līdzvērtīga šajā filmā nav.
Protams, ja tā aizdomājas: vai patiešām būtu bijis pamats kaut ko vairāk gaidīt no filmas, kurai scenāriju rakstījis Vils Ferels (viņš gan skaitās nopietns Eirovīzijas fans, bet kā jau apgalvoju - filmā ir ļoti maz precīzu Eirovīzijas detaļu), bet režisējis čalis, kurš radīja "Fred Claus"?
Kad visa pasaule man apkārt (galvenokārt jau soctīklos) sāka sajūsmināties par Eirovīzijai veltītu amerikāņu komēdiju, vispirms biju samulsis, tad izlēmu saprast, vai tā varētu būt skatīšanās vērta. Ieskatījies Wikipedia un uzzinājis, ka galveno lomu tur atveido Vils Ferels, kļuvu ļoti skeptisks. Vils Ferels manā iecienītāko aktieru topā ir kaut kur līdzās Edijam Mērfijam un Adamam Sandleram (proti - cenšos nekad neskatīties nevienu filmu ar viņa līdzdalību), tomēr atkal jau dzirdēju iedrošinājumus, ka šī fima patīk arī tiem cilvēkiem, kuriem Ferels riebjas. Tad nu izlēmu - var jau to noskatīties! Neko grandiozu, protams, negaidīju.
Filma vēsta par kādu islandiešu puisi (nebūt ne jaunu) vārdā Larss, kura mūža sapnis jau kopš bērnības ir bijis uzvarēt Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ilgus gadus viņš, spēlējot grupā kopā ar Sigridu, savu draudzeni kopš tām pašām bērnības dienām (bet viņu attiecības nav romantiskas, lai gan viņa vienmēr ir gribējusi, lai tās tādas būtu), mēģina tikt uz Eirovīziju, bet līdz šim tas nekad nav izdevies. Taču tad, iesaistoties Sigridas pielūgtajiem elfiem (iespējams), viņa sapnis tuvojas piepildījumam. Par spīti katastrofālam sniegumam "Fire Saga" (tā sauc viņu grupu) aizbrauc uz Edinburgu, kur notiek lielā Eirovīzija, un tur jautrība tikai turpinās.
Nevaru noliegt, ka filmai ir vairāki trumpji. Pirmkārt, tās idiotisma pilnās dziesmas, kurās tu pilnīgi noteikti jūti Eirovīzijas pieskārienu, lielākoties ir smieklīgas un lipīgas, daudz lipīgākas par īstās Eirovīzijas materiālu. Par darbu, kas ieguldīts muzikālā materiāla darināšanā Eirovīzijai tuvā manierē - visu cieņu. Priecēja ainas no Edinburgas - pērn šajā pilsētā bijām, un arī filmā redzamā strūklaka palikusi ļoti labā atmiņā. Varu atzīt, ka Ferels pēc saviem standartiem šajā filmā nav sevišķi kaitinošs. Atsevišķas epizodes un tēli nostrādā ļoti labi.
Taču tas nemaina apstākli, ka šī nav sevišķi laba filma. Izņemot dziesmas, filmā gandrīz nekā arī nav. Tās sižets ir krustojums starp paša Ferela pēdējo filmu, ko esmu redzējis (pirms vairāk kā 10 gadiem) - "Blades of Glory", un pasauli bez Bītliem "Yesterday". Filma galīgi nav taisīta, domājot par skatītāju Eiropā, proti, tajā nav ne miņas no detaļām, kas raksturo konkrētas Eiropas zemes un to stereotipus (ok, izņemot Krieviju, kurā nav neviena homoseksuāļa, un vikingiem no Skandināvijas). Atceroties to, cik trāpīgas (lai arī ļoti stereotipiskas un, protams, visnotaļ vulgāras) bija dziesmas Nacionālā teātra "Eirovīzijas" izrādē, te jāsaka - šī filma zaudē vienos vārtos. Tieši uzmanības detaļām trūkums mani bieži īpaši tracina, un te ar to ir daudz problēmu. Pavirša pieeja isladniešu tēva vārdu bez uzvārdu pasaulei, baltkrievi, kas uz Eirovīziju atsūtījuši grupas "Lordi" kopiju (lai nu kurš, bet "Baķka" kaut ko tādu nepieļautu!), Eirovīzija, kura velns viņu zina, kāpēc notiek Edinburgā (filmā pat tiek pieminēts, ka par britiem Eirovīzijā neviens nebalso - kā nez viņi tur iepriekš uzvarējuši?), un pārāk daudz saharīna. Īsi sakot: es piekrītu tam čalim, kurš grib dzirdēt tikai "Ja ja ding dong" visa vakara garumā. Nekā tam līdzvērtīga šajā filmā nav.
Protams, ja tā aizdomājas: vai patiešām būtu bijis pamats kaut ko vairāk gaidīt no filmas, kurai scenāriju rakstījis Vils Ferels (viņš gan skaitās nopietns Eirovīzijas fans, bet kā jau apgalvoju - filmā ir ļoti maz precīzu Eirovīzijas detaļu), bet režisējis čalis, kurš radīja "Fred Claus"?
2020-07-17
comments powered by Disqus