Kazhes pierakstu burtnīca

Manā literārajā izglītībā nenoliedzami ir robi, un daļa no tiem - milzīgi. Droši vien visam pamatā ir tas, ka mana lasīšanas prakse nekad nav bijusi sistemātiska. Tā arī neesmu saņēmies lasīt visas grāmatas no kāda gudru ļaužu sastādīta saraksta, tādējādi veidojot sev noturīgus pamatus, uz kā būvēt tālāko lasītprieku. Tā vietā es mēdzu pārmaiņus lasīt "augsto mākslu" un draņķīgu zinātnisko fantastiku, klasiku un nejauši izvēlētas mūsdienu grāmatas, ārzemju šedevrus un pašmāju autoru vājprātu (arī latviešu autoru šedevrus, ja kas). Un tā rezultātā atklājās, ka neesmu lasījis pilnīgi neko no Frānsisa Skota Ficdžeralda darbiem. Pat ne "Lielisko Getsbiju"! Un Ficdžeraldu bieži mēdz dēvēt par 20.gadsimta izcilāko amerikāņu autoru, labāku par Hemingveju!
Un te sagadījās, ka manās rokās nonāca "Ir maiga nakts" (protams, angļu valodā, nevis latviešu). Romāns stāsta par laulību, par ko gan citu, un lielā mērā - par paša autora laulību, kuru noteikti ietekmēja tas, ka viņa sievai Zeldai atklājās šizofrēnija, līdz ar to Frānsiss visai labi iepazina to, ko viņš apraksta grāmatā. Tiesa, cerams, ka Zeldas šizofrēnijai pamats nebija gluži tāds pat kā romāna varonei Nikolai - seksuāla izmantošana bērnībā no tēva puses. Lai gan - kāda man darīšana.
Tātad, Nikola ir paciente psihiatriskajā klīnikā (ļoti augsta ranga), bagātas ģimenes atvase. Viņa iemīlas Dikā Daiverā - psihiatrā, viņš arī iemīlas. Viņi apprecas, kādu laiku dzīvo laimīgi. Tad mazāk laimīgi. Tad Diks iemīlas Rozmarijā - jaunā aktrisē, viņi gan sakaru neuzsāk, bet laulība sāk brukt kopā. Diks sāk lietot alkoholu un nelīdz pat tas, ka viņam kopā ar čomu izdodas iegādāties ļoti veiksmīgu psihiatrisko klīniku. Mīlestības kļūst arvien mazāk, līdz Diks atkal satiek Rozmariju. Un tad beigu beigās Nikola aiziet pie cita.
Būtu es šo grāmatu lasījis pirms kādiem pieciem gadiem, es droši vien neko nesaprastu. Lasot to šodien, saprotu. Nē, es neesmu Diks un vēl jo vairāk es neesmu Nikola. Bet saprotu. Un nezinu, vai par to priecāties vai skumt. Bet grāmata ir lieliska. Tiesa, cik saprotu, sākotnēji tā nevienam nepatika, tad tā tika pārkārtota un pēkšņi kļuva par šedevru. Bet tiešām ļoti laba grāmata.