Школьный вальс, или Энергия стыда
Fazils Iskanders man primāri noteikti vienmēr saistīsies ar "Trusīšiem un žņaudzējčūskām" jeb vienu no saistošākajiem antiutopijas stila darbiem, ko man nācies lasīt. "Skolas valsis" līdzās tam ir vienkāršs reālisma stila darbs par dzīvi kaut kur Abhāzijā laikā pirms Otrā Pasaules kara. Ņemot vērā to, ka uzrakstīts tas tika vēl PSRS pastāvēšanas laikos, šis tas garajā stāstā (vai īstajā romānā, man nekad nav skaidrības, kā latviešu valodā pareizi dēvēt to, kas krieviem ir повесть) aprakstītais varēja atbildīgajiem vīriem ne tik ļoti iet pie sirds.
Būtībā tas patiešām ir diezgan vienkāršs sadzīvisks vēstījums par ģimeni, kurā galvenais varonis ir jaunākais bērns, kas uzsāk savas skolas gaitas un pamazām iepazīst apkārtējo pasauli, kurā ne viss vienmēr ir tik vienkāršs, kā pirmajā brīdī šķiet. Lielā mērā Iskanders noteikti iedvesmojas pats no savas bērnības (vispār viņam bija raksturīgi savus tēlus darīt mazliet autobiogrāfiskus, tādējādi uzlabojot grāmatu ticamības pakāpi), cita starpā aprakstot galvenā varoņa tēta izsūtīšanu no PSRS uz Irānu un ģimenes ilggadīgos centienus mēģināt panākt viņa atgriešanos. Autors meistarīgi variē starp savu to dienu un savu šo dienu skatu punktu, apvienojot bērnišķīgo un pieaugušo, nedz pārmērīgi uzsverot tā laika netaisnības, nedz tās slēpjot. Diezgan skaidri var teikt, ka Iskanders šajā grāmatā netiecas kaut ko atmaskot, tik vien kā attēlot laikmetu tādu, kādu viņš to atcerējās. Un dabiski, ka atcerēties to laikmetu, apejot represiju tēmu, nebija iespējams. Protams, visizteiksmīgāk savu vērtēju par Visu tautu tēvu viņš raksturo pašās grāmatas beigās ar atstāstītu sapni, kur Staļins paša bērēs pieceļas no zārka, lai varētu sākt sodīt bēru dalībniekus, ar kuru uzvedību tajās viņš nav bijis apmierināts.
Taču "Skolas valsis" nav grāmata tīri par politiku, ne velti visgarākā epizode tajā stāsta par varoņa nespēju saprast, ko vēsta pulkstenis, un ilglaicīgiem dažādiem trikiem, ko viņš realizē, lai noskaidrotu laiku iešanai uz skolu, bet vienlaikus - neatklājot savu nezināšanu. Tāpat te parādās viņa attiecības ar dažādiem plašās saimes locekļiem (kur gan vismazākā loma tiek atvēlēta tētim, par kuru tikai tuvāk beigās mēs uzzinām, kāpēc viņš tik minimāli figurējis), ieskaitot tanti, kurai ir mūžīgi 35 gadi un onkuli, kurš ir traks, bet nekaitīgs. Vēstījums ir ļoti dzīvi lasāms un kolorīts. Šaubos, ka tas kļuva par nozīmīgu soli kaut vai paša Iskandera karjerā (viņam tomēr ir vesela virkne būtiskāku literāro veikumu), taču kā lasāmviela pāris vakariem - labs.
Būtībā tas patiešām ir diezgan vienkāršs sadzīvisks vēstījums par ģimeni, kurā galvenais varonis ir jaunākais bērns, kas uzsāk savas skolas gaitas un pamazām iepazīst apkārtējo pasauli, kurā ne viss vienmēr ir tik vienkāršs, kā pirmajā brīdī šķiet. Lielā mērā Iskanders noteikti iedvesmojas pats no savas bērnības (vispār viņam bija raksturīgi savus tēlus darīt mazliet autobiogrāfiskus, tādējādi uzlabojot grāmatu ticamības pakāpi), cita starpā aprakstot galvenā varoņa tēta izsūtīšanu no PSRS uz Irānu un ģimenes ilggadīgos centienus mēģināt panākt viņa atgriešanos. Autors meistarīgi variē starp savu to dienu un savu šo dienu skatu punktu, apvienojot bērnišķīgo un pieaugušo, nedz pārmērīgi uzsverot tā laika netaisnības, nedz tās slēpjot. Diezgan skaidri var teikt, ka Iskanders šajā grāmatā netiecas kaut ko atmaskot, tik vien kā attēlot laikmetu tādu, kādu viņš to atcerējās. Un dabiski, ka atcerēties to laikmetu, apejot represiju tēmu, nebija iespējams. Protams, visizteiksmīgāk savu vērtēju par Visu tautu tēvu viņš raksturo pašās grāmatas beigās ar atstāstītu sapni, kur Staļins paša bērēs pieceļas no zārka, lai varētu sākt sodīt bēru dalībniekus, ar kuru uzvedību tajās viņš nav bijis apmierināts.
Taču "Skolas valsis" nav grāmata tīri par politiku, ne velti visgarākā epizode tajā stāsta par varoņa nespēju saprast, ko vēsta pulkstenis, un ilglaicīgiem dažādiem trikiem, ko viņš realizē, lai noskaidrotu laiku iešanai uz skolu, bet vienlaikus - neatklājot savu nezināšanu. Tāpat te parādās viņa attiecības ar dažādiem plašās saimes locekļiem (kur gan vismazākā loma tiek atvēlēta tētim, par kuru tikai tuvāk beigās mēs uzzinām, kāpēc viņš tik minimāli figurējis), ieskaitot tanti, kurai ir mūžīgi 35 gadi un onkuli, kurš ir traks, bet nekaitīgs. Vēstījums ir ļoti dzīvi lasāms un kolorīts. Šaubos, ka tas kļuva par nozīmīgu soli kaut vai paša Iskandera karjerā (viņam tomēr ir vesela virkne būtiskāku literāro veikumu), taču kā lasāmviela pāris vakariem - labs.
2017-08-22
comments powered by Disqus