Tirez sur le pianiste
Franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trifo viena no agrīnajām filmām vislabāk zināma ir sava nosaukuma dēļ - frāze "Šaujiet uz pianistu!" līdzīgi kā "Nešaujiet uz pianistu" popularitātes ziņā šo filmu noteikti ir pārdzīvojusi. Vienlaikus arī pati filma ir gana ievērības cienīga, lai to būtu vērts noskatīties.
Galvenajā lomā šajā kinolentē ir franču (armēņu) Frenks Sinatra - Šārls Aznavūrs. Šis ievērojamais dziedātājs, kurš kino karjeru uzsāka vēl pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, bet mūziķa - piecdesmitajos, un ir vairāk vai mazāk aktīvs arī divdesmit pirmā gadsimta otrajā dekādē, šeit atveido sev itin radniecīgu personāžu - armēņu izcelsmes franču mūziķi. Tiesa, Aznavūra varonis šajā filmā nedzied, tikai spēlē klavieres. Savulaik viņš ir bijis slavens koncertpianists, taču pēc tam, kad atklājās, ka viņa mīlošā sieva bija veicinājusi viņa karjeras izaugsmi pārgulēšanas ar impresario ceļā un pati pēcāk salūzusi šī nodarījuma dēļ, beidzot dzīvi pašnāvībā, viņš ir pārtapis par vienkāršu klavieru spēlmani krogā un būtu turpinājis šādu dzīvesveidu, ja pēkšņi neuzpeldētu viņa ilgāku laiku neredzētais brālis, kurš gan pats ir itin bandītisks, gan sapinies ar citiem bandītiem un tagad spiests no viņiem bēguļot, ievelkot šajā padarīšanā arī pianistu un viņa mīļoto sievieti.
Nevaru droši apgalvot, ka šī filma atbilst definīcijai "krimiķis" - runāt par spriedzes kāpināšanu te nevar, Trifo vairāk uzmanības pievērš atsevišķām ainām, nevis kopējai sižeta līnijai. Feins ir galvenā varoņa iekšējais monologs un mēģinājumi sadūšoties, kas gan parasti ne ar ko lielu nebeidzas. Būtu pārspīlēti teikt, ka šī filma uz mani atstāja lielu iespaidu - tā galīgi nešķiet esam viens no nozīmīgākajiem Tifo darbiem, bet kopumā tai nebija ne vainas.
Galvenajā lomā šajā kinolentē ir franču (armēņu) Frenks Sinatra - Šārls Aznavūrs. Šis ievērojamais dziedātājs, kurš kino karjeru uzsāka vēl pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, bet mūziķa - piecdesmitajos, un ir vairāk vai mazāk aktīvs arī divdesmit pirmā gadsimta otrajā dekādē, šeit atveido sev itin radniecīgu personāžu - armēņu izcelsmes franču mūziķi. Tiesa, Aznavūra varonis šajā filmā nedzied, tikai spēlē klavieres. Savulaik viņš ir bijis slavens koncertpianists, taču pēc tam, kad atklājās, ka viņa mīlošā sieva bija veicinājusi viņa karjeras izaugsmi pārgulēšanas ar impresario ceļā un pati pēcāk salūzusi šī nodarījuma dēļ, beidzot dzīvi pašnāvībā, viņš ir pārtapis par vienkāršu klavieru spēlmani krogā un būtu turpinājis šādu dzīvesveidu, ja pēkšņi neuzpeldētu viņa ilgāku laiku neredzētais brālis, kurš gan pats ir itin bandītisks, gan sapinies ar citiem bandītiem un tagad spiests no viņiem bēguļot, ievelkot šajā padarīšanā arī pianistu un viņa mīļoto sievieti.
Nevaru droši apgalvot, ka šī filma atbilst definīcijai "krimiķis" - runāt par spriedzes kāpināšanu te nevar, Trifo vairāk uzmanības pievērš atsevišķām ainām, nevis kopējai sižeta līnijai. Feins ir galvenā varoņa iekšējais monologs un mēģinājumi sadūšoties, kas gan parasti ne ar ko lielu nebeidzas. Būtu pārspīlēti teikt, ka šī filma uz mani atstāja lielu iespaidu - tā galīgi nešķiet esam viens no nozīmīgākajiem Tifo darbiem, bet kopumā tai nebija ne vainas.
2017-08-21
comments powered by Disqus