Kazhes pierakstu burtnīca

Pavisam piemirsu vienu no Leirijas apmeklējuma būtiskākajām daļām - tai vajadzēja ietilpt jau iepriekšējā aprakstā, bet kā teikt, tā mazliet "aizgulējās", tāpēc par to uzrakstīšu tagad. Sēdējām mēs mierīgi savā istabiņā, bija kaut kas pāri septiņiem vakarā, pētīju Internetu un konstatēju, ka Leirijā ir arī Decathlon veikals - tādus mums parasti patīk apmeklēt, jo tur ir gaužām patīkamas cenas sporta un tūrisma ekipējumam. Izrādījās gan, ka līdz Dekatlonam ir daži kilometri ejami, tāpēc es itin droši izteicos - ka to nu gan mēs nedarīsim šovakar, proti, uz Dekatlonu neiesim. Man par pārsteigumu izrādījās, ka meitenes bija ļoti pat gatavas turp tomēr doties. Izrādījās, ka maršruts ir gaužām vienkāršs - taisni vien, taisni vien un turpat šosejas malā veikals būs. Ja jau jāiet - jāiet. Nezinu, vai mēs būtu tur gājuši, ja būtu iepriekš zināms, ka liela ceļa daļa būs jāiet pa šosejas malu bez ietves, bet kādā brīdī būs jāveic arī itin šizoīds šosejas šķērsošanas manevrs, skrējiens pa estakādi bez ietves un ka ejot pa šo ceļu sandalēs iedzīvosimies itin pamatīgos dzelkšņos pēdās. Izklaidējoši tas noteikti bija, mūs interesējošās lietas veikalā arī dabūjām, plus vēl atceļā piesavinājos kārtējo citronu no koka ceļmalā, bet par izcili patīkamu šādu pastaigu es laikam gan neatzītu. Patiesībā mums pat bija doma mēģināt veikala stāvvietā sarunāt, lai kāds mūs nogādātu ar auto drošākā zonā, taču ceļu plānojums tur bija tāds, ka autobraucējiem galīgi nebija loģiski braukt tādā virzienā, kādu vajadzēja mums. Interesanti, protams, ka Google Maps mums bija ieteicis šādu maršrutu kā kājāmgājējiem piemērotu, un tā kā mēs to bijām patiešām veikuši, skaidrs, ka arī nākotnes Leirijas apmeklētājiem šāda ekstremāla pastaiga uz Dekatlonu varēs tikt piedāvāta.


Aizbraukt no Leirijas uz Porto izrādījās būtiski sarežģītāk, nekā es to būtu iepriekš iztēlojies - arī šajā maršrutā satiksme ir itin nekāda, un mums vēl sanāca starpgadījums ar pārprastu autobusu. Tā kā mums galīgi nebija vēlmes ar somām stiepties uz dzelzceļa staciju un arī vilcienu saraksts nebija diži draudzīgs, izlēmām, ka šajā reizē jau mēs varētu braukt arī ar autobusu. Kā nekā autoosta bija daudz tuvāk, un arī izbraukšanas laiki autobusiem bija drusku sakarīgāki. Aizgājām mēs tos pāris kilometrus, kas šķīra mūsu naktsmītni no autoostas, bet tur pārsteigums - autobusu sarakstā tas, kuru biju noskatījis kā mums izdevīgāko laika ziņā, nemaz nav sastopams. Nebija skaidrs - vai es kaut ko biju sajaucis, kaut kas bija mainījies, vai cits variants. Bijām jau gandrīz samierinājušies, ka divas stundas gaidīt nākamo autobusu būs pārāk neizturami, ka nāksies vien tomēr braukt ar vilcienu, kad tomēr saņēmos apjautāties pie lodziņa, kad īsti ir tuvākais autobuss uz Porto. Izrādījās - pēc piecām minūtēm. Proti, mūsu noskatītais autobuss patiešām brauca, tikai tas nekur nebija izziņots. Nu, labi, ja jau autobuss ir, nav iemesla to nelikt lietā.


Laikam jau Leirija pašā Portugālē skaitās diezgan pamatīgi pāķi, tā rādās, ka maršruts Lisabona - Porto parasti šo pilsētu apiet ar līkumu, un šajā gadījumā sanāca, ka mums bija jābrauc vispirms uz Fatimu un tikai no turienes uz Porto. Fatima, ja kas, ir diezgan nopietna kulta vietas, nozīmīgākais svētceļnieku galamērķis Portugālē. Mēs gan īsti par svētceļniekiem neklasificējāmies un arī laika starp autobusiem tur daudz nebija, tāpēc piesardzīgā Marina palika vaktēt somas, kamēr Baiba un es ātri aizskrējām līdz Fatimas centrālajam laukumam, tā lai varētu teikt, ka šo svētvietu bijām gandrīz apmeklējuši. Mazliet jau tas man atsauca atmiņā Medjugorje Bosnijā, bet mēs tur nebijām pietiekami ilgi, lai šī vieta paspētu mani nokaitināt. Un patiesībā arī tik daudz kaitinošu krāmu kristīgo tūristu vajadzībām Fatimā, ātri cauri skrienot, nemanīja. Tur, ja kas, lielākā ballīte būs gaidāma 2017.gadā, kad tiks svinēta 100 gadu jubileja, kopš Fatimā ticīgo priekšā bija parādījusies pati Dievmāte (protams, ja salīdzina ar Medjugorji, kur ar viņu pirmās parādīšanās liecinieki sarunājoties joprojām Fatima man galīgi nešķiet prestiža, bet ko gan es saprotu no šādām lietām).


Autobusu uz Porto mēs nenokavējām un itin veiksmīgi ieradāmies pilsētā. Tā kā Porto mums bija paredzēta ilgāka uzkavēšanās un arī pilsēta ir liela, šķiet, ka pirkām sabiedriskā transporta dienas biļetes. Bija doma, ka arī naktī no festivāla varbūt varētu kaut kur braukt atpakaļ (tas gan attiecās vairāk uz pēdējām naktīm Porto, jo sākotnēji mums bija rezervēta naktsmītne normālā ar kājām ejamā attālumā), taču to mēs beigās ne reizes neizdarījām. Porto gan mēs ieradāmies vienu dienu pirms festivāla sākuma, tā lai būtu iespēja arī kārtīgi izstaigāties pa pilsētu. Kā nekā festivāla laikā tipiski raksturīga ļoti ilga gulēšana no rītiem un enerģijas taupīšana pirms koncertu sākuma.

Autobuss mūs nogādāja blakus vienai no Porto lielajām dzelzceļa stacijām - Campanha. Nopirkām sabiedriskā transporta biļetes un devāmies uz to adresi, kur mums patiešām bija atstātas norādes par to, kur ir atslēga. Tiesa, izrādījās, ka mājās tomēr bija arī dzīvokļa saimniece, līdz ar to atslēga norādītajā vietā neatradās. Kā lai arī nebūtu, iekšā mēs tikām un uz divām naktīm mums bija naktsmājas diezgan stratēģiski labā vietā. Labprāt mēs būtu visas 4 naktis Porto pavadījuši vienā un tajā pašā vietā, taču festivāla dēļ (domājams) nākamās naktis pilsētā bija diezgan aizsistas un tad nu mēs bijām rezervējuši tām labāko no tā, kas vēl attiecīgajā brīdī bija pieejams. Atšķirībā no iepriekšējiem Airbnb, šoreiz mūsu rīcībā bija tikai istaba, nevis atsevišķs dzīvoklis, bet kaut kā mēs ar to sadzīvojām itin labi.

Devāmies garākā pastaigā pa Porto, atkal jau paļaujoties uz Wherigo slēpņa norādījumiem. Šoreiz, atšķirībā no Koimbras, varu teikt, ka slēpnis bija nostrādāts patiešām labi - stāsts bija ar savu odziņu, ik pa brīdim tev bija iespēja kādu sastaptu personāžu nogalināt vai apžēlot, bija diezgan ok sižets un līdz ar to pastaiga no vienas baznīcas uz otru izvērtās gana atraktīva. Baznīcu Porto, protams, ir bezgala daudz, un būtu naivi cerēt, ka es būtu kādu no tām iegaumējis un atcerējies, bet pastaiga sanāca interesanta un man noteikti patika - kādas pāris stundas mēs pa šo maršrutu klīdām un nezinu, vai citādi mums būtu izdevies Porto vēsturisko centru apskatīt tik pamatīgi. Īpaši izklaidējoša bija slēpņa beigu daļa parkā, kur bija jāiekļaujas laika limitā, dodoties prom no salas, kurā mēs it kā bijām izraisījuši ugunsgrēku. Ilgi sanāca nocīnīties ar paša konteinera atrašanu (kas gan, protams, nav šī pasākuma būtiskākā daļa), bet pat tas beigās vainagojās ar panākumu.



Tā šo dienu mēs pavadījām - ar kājām kātojot pa Porto, bet vakarā kafejnīcā skatījāmies, kā Portugāles futbola izlase cīnījās pret Igauniju (sēdējām tādā normālā vietējā iestādē, kur pasūtīt burgerus un uzdzert alu, tagad nepateikšu, vai šī bija viena no tām vietām, kur tev piedevās nāk komplektā gan rīsi, gan kartupeļi frī - tā Portugālē šķiet standarta izvēle, kuru pēc tam joka pēc vienu reizi atkārtoju arī Rīgā iekš Delicio). Nebija skaidrs, cik skaļi būtu pieklājīgi atbalstīt Igaunijas izlasi tās potenciāla vārtu guvuma gadījumā, bet šāda iespēja neradās - divus vārtus gūstot tā sauktajam "Kristīnei" jau pēc pirmā puslaika rezultāts bija 3:0 par labu Portugālei, turpmāko mēs nemaz neskatījāmies, bet beidzās viss ar 0:7. Tiesa, tajā brīdī ne mēs, ne igauņi nezinājām, ka mēnesi vēlāk Portugāle tiks kronēta par Eiropas čempioni.



Ievērojot to, ka turpmākās dienas Porto mums aizritēja festivāla gaisotnē, un zināms, ka festivālos viss norit diezgan raibi un arī dienas sanāk tādas dīvainas, tad arī mans tālākais apraksts būs vairāk tāds kā atsevišķu, hronoloģiski nesaistītu epizožu apkopojums, nevis ikdienas pierakstu atreferējums.


Ļoti kolorīta mums bija otrā naktsmītnes vieta Porto - no festivālam tuvās zonas (Porto pludmales tiešā tuvumā) bijām pārvietojušies tālāk "iekšzemē", kur sākotnēji izskatījās, ka mums vajadzīgajā adresē atrodas grausts, tomēr nē - graustam mēs tikai dzīvojām blakus pie kādas visai amizantas kundzes, kura ļoti daudz runāja, tai skaitā ar mums, lai arī viņa ne mazākajā līmenī nepārvaldīja angļu valodu. Ievērojot to, cik daudz mums nācās klausīties viņas balsī, tas varētu pat būt pluss - tā vismaz nebija nepieciešamības viņai atbildēt (vai arī - nevajadzēja sevišķi bieži to darīt un varēja neiespringt uz viņas teiktā interpretēšanu). Mēs mitinājāmies mazā namiņā iekšpagalmā, kuru "apsargāja" pamatīga izmēra suns vārdā Franšesku, kurš bija no tiem lopiem, kas tevi var nolaizīt līdz nāvei. Šī iemesla dēļ suncis diezgan bieži tika ieslēgts otrā pagalma nodalījumā, parasti gan būdams nodrošināts ar iespēju gulēt gaužām vecā un paša suņa nograuztā klubkrēslā. Vēl kundzei bija otrs sīks sunītis, kura vārdu esmu piemirsis, bet mūsu favorīts noteikti bija Franšesku. Kundze diezgan izteikti rūpējās par to, lai mēs nemirtu badā, līdz ar to šajā reizē mēs patiešām bijām uztrāpījušies uz tādu Airbnb, kur arī "breakfast" daļa tiek nodrošināta, tāpat tikām pie augļiem un cepumiem.

Divus rītus no kundzes mājas kāds no mūsu kompānijas devās skriet - virspirms Baiba, bet tad arī es. Mans skrējiens sanāca ar kvalitatīvu piedzīvojuma elementu, jo skrēju bez telefona ar navigāciju un bez minimālām zināšanām par to, kas kur īsti Porto atrodas. Mana doma bija aizskriet līdz parkam, kurā noritēja festivāls, izmest lociņu ap parku un atgriezties atpakaļ. Viss būtu labi, ja jau turpceļā es nebūtu izvēlējies mazliet improvizēt, nevis skriet pa zināmajām ielām, līdz ar to nonācu nevis okeāna (kur mana vajadzēja), bet gan upes krastā. Skrēju, kā man šķita vajadzīgajā virzienā, līdz sapratu - Saule bija nepareizajā pusē, man vajadzēja uz Rietumiem, bet es devos uz Austrumiem. Nu neko - metu riņķī, sastapu bariem cilvēkus, kas gatavojoās kaut kādām skriešnaas sacensībām (žēl, ka nebiju tām pieteicies), beidzot sasniedzu okeānu. Noskrēju gar parku un tad atkal velns mani dīdīja nevis rīkoties saprātīgi, bet mēģināt virzīties uz to pusi, kur (kā man šķita) vajadzētu būt mūsu mājām. Rezultātā kapitāli nomaldījos un pavisam vairs nesapratu, kur biju nonācis. Atradu autobusa pieturu, mēģināju sazīmēt savu atrašanās vietu un to, kur mana vajadzēja nonākt. Neizdevās. Atradu citu pieturu, tur skaidrība radās un beidzot nokļuvu gandrīz pareizajā apvidū. Tad atlika tik vien kā saprast, kur bija mūsu iela, un varēju jau finišēt. Tomēr sapratu, ka līdz ar saviem bagātīgajiem līkumiem jau biju veicis teju pilnus 20 kilometrus, kas deva motivāciju vēl noskriet šurpu-turpu līdz pusmaratonam, šajā brīdī gan ar aizdomīgiem pagriezieniem vairs neaizrāvos. Pozitīvais rezultāts - tik tālu no mājām pusmaratonu skrējis vēl nebiju. Negatīvais - pamatīgs nogurums (kā nekā Portugālē jūnijā nemaz nav auksts), un Marina un Baiba bija varējušas drusku satraukties par manu ieilgušo prombūtni.


Vēl no aktivitātēm var pieminēt to, ka blakus festivāla norises vietai bija par godu orientēšanās poligonam izvietots slēpnis, taču ne visus tā punktus bija iespējams apmeklēt - to daļa atradās tajā festivāla daļā, kura nebija paredzēta parastajai publikai, bet pārējos "aplasījām" vai nu pa ceļam uz festivālu vai arī koncertu starplaikos - jo pārītis bija arī iekšējā zonā. Beigās gan tāpat nācās lūgt slēpņa autora atļauju atzīmēties tāpat, jo izrādījās, ka pats konteineris bija novietots pārdesmit metrus slēgtajā zonā. Izrādījās, ka arī slēpņa autors bija festivāla apmeklētāju vidū, tomēr satikties ar viņu mums nesanāca.


Jau pēc festivāla noslēguma devāmies apciemot futbola kluba Porto stadionu (lai arī es nemēdzu doties stadionos ekskursijās, vismaz līdz standionam parasti cenšos aizbraukt), iedzērām kafejnīcā portvīnu (tas man bija ļoti svarīgs uzdevums), tā arī nesapratām, kas tieši un kāpēc tieši man iepriekšējā reizē bija tik ļoti nepaticis portugāļu bulciņās, festivāla gaitā nopeldējāmies okeānā (nez kādēļ to bija grūti saņemties izdarīt, lai gan, protams, ūdens nebūt nebija auksts pēc mūsu standartiem). Jāatzīst, ka pa naktīm neko ilgi mēs tomēr festivālā nedzīvojāmies, bet no rītiem gulējam gan tā, it kā būtu ballējušies līdz pat saullēktam. Atceļā nakšņojām Brēmenē, kur man neizdevās saņemties rīta skrējienam (laika gan arī bija gaužām maz), kļuvām par lieciniekiem vāciešu līksmošanai par pirmo uzvaru Eiropas čempionātā - pār Ukrainu - un tas jau lielos vilcienos arī viss. Ar ceļojumu un festivālu noteikti biju apmierināts, it īpaši PJ Harvey koncerta dēļ, un vispār Portugāle ir ļoti patīkama zeme, ko apmeklēt - draudzīgas cenas (ja nekļūdos, mēs vienreiz litrīgu pudeli Sangrijas nopirkām par divarpus eiro), skaista gan daba, gan arhitektūra un pēc Eiropas standartiem gaužām mierīga vide.


Gribēju uzrakstīt mazliet par katru izpildītāju, ko redzējām festivālā, bet tagad sapratu, ka nekā īsti rakstām nav - kaut kā ļoti maz kas, izņemot jau aprakstītos Air, PJ Harvey, Brian Wilson un Sigur Ros, ir kaut nedaudz iespiedies prātā. Tā vien varētu padomāt, ka mēs tur būtu štengri koduši, bet tā jau nemaz nebija. Ok, vēl riktīgi labs bija "Battles" matemātikas roka priekšnesums, Portishead dalībnieka Džefa Barova projekts "BEAK>". Vizuāli atmiņā palika arī Chairlift un tās solistes basās kājas, bet muzikāli viņi bija diezgan nekādi. "Beach House" noklausījāmies tikai dažas dziesmas, jo man uznāca miegs un slinkums, un tas viss par spīti tam, ka man festivāls kopumā ļoti patika. Tas bija viegls, nepiespiests, ar mazu procentu smagā reibumā esošas publikas, perfektām tualetēm, lētu sangriju un patīkamu mūziku - tāds labs atpūtas pasākums, kad ar atpūtu tu nesaproti botu pievemšanu un kautiņu par vietu teltī. Kā nekā telšu pilsētiņas šajā festivālā nav vispār un Porto izmēra pilsētā tu tādu Primavera Sound nemaz nemani notiekam - un arī pilsētā atpūsties ir tik patīkami, ka patiesībā tev nemaz arī nav tik ļoti nepieciešams visu laiku pa galvu, pa kaklu nesties uz festivāla teritoriju. Un es uz turieni būtu braucis kaut vai tikai divu koncertu dēļ vien - PJ Harvey gribēju redzēt, jo zināju, ka koncerts būs lielisks, bet Braienu Vilsonu - tāpēc lai būtu viņu redzējis.


Manuprāt, brauciens izdevās labs. Tas noteikti bija viens no vismazāk saspringtajiem ceļojumiem, kādā man ir nācies būt - bez sevišķas steigas, bez satraukuma par to, vai visu iecerēto varēs paspēt. Tāda viena viegla patīkama nedēļa Portugālē. Paldies Marinai, paldies Baibai un, protams, paldies Polijai Džīnai!