First Reformed
Pols Šreders primāri noteikti ir scenārists, vismaz lielākā daļa viņa slavenāko veikumu ir tieši šajā lauciņā, nevis kino režijā. Tādi filmu nosaukmi kā "Taxi Driver", "Raging Bull" un "The Last Temptation of Christ" komentārus neprasa (ja nu vienīgi komentāru, ka visas šīs trīs filmas režisēja Martins Skorseze), bet itin daudz viņam ir arī pašrežisētu filmu, no kurām slavenākā ir Affliction, kuru gan neesmu redzējis. Patiesībā līdz šim biju noskatījies tikai vienu viņa uzņemtu filmu - "The Comfort of Strangers", bet tur lielāka loma bija Makjuena romānam apakšā (un varbūt arī Harolda Pintera adaptācijai ekrānam), nekā pašam Šredera vārdam, kas man neko neizteica.
Šredera jaunākā filma "First Reformed", kuras nosaukuma latviskojums ir sarežģīts uzdevums (jo lai arī darbība risinās "Pirmajā reformātu baznīcā", vairāk tā ir par to, kā pārtop pats tās galvenais varonis, līdz ar to vienkāršais nosaukums ar baznīcu būs pārāk sekls), uzpeld visādos sarakstos ar 2018. gada labākajām filmām un tā kā šogad filmas skatāmies gaužām reti, būtu muļķīgi kādu no tām retajām reizēm izniekot, skatoties viduvējas kvalitātes romantiskas komēdijas, tālab filmas tēma - ticības krīzi piedzīvojošs mācītājs - mani uzrunāja. Patiesībā gan tur darīšana nav tikai ar ticības krīzi (lai gan tā noteikti ir daļa no problēmas), jo ne jau ticības Dievam trūkums ir tas, kas visvairāk plosa Ītana Hoka atveidoto mācītāju Tēvu Tolleru.
Teikt, ka Tēva Tollera ikdienas gaitas būtu prieka pilnas, diez vai var. Par mācītāju tagadējā draudzē viņš ir kļuvis pēc tam, kad pēc viņa pamudinājumiem viņa vienīgais dēls, sekojot ģimenes tradīcijām, bija iesaistījies armijā un devis karot (un kritis) Irākā, kā rezultātā no viņa aizgāja arī sieva (kura bija pret šo iniciatīvu), un tā Tollers no armijas kapelāna ir pārtapis par mācītāju tēlainā baznīcā, kurai faktiski nav draudzes, taču tai ir skaista ēka, kas tūliņ svinēs 250 gadu jubileju un baznīca vairāk kalpo kā tūrisma objekts, bet mazāk kā reāls dievnams. Jau tāpat ne pārāk jautrajam kungam ir visas pazīmes, ka viņā mājo vēzis, ko viņš pats spītīgi cenšas ignorēt (varbūt ne gluži tik uzstājīgi kā Adam's Apples galvenais varonis, bet uz to pusi). Un tad kādu dienu viena no retajām viņa draudzes avīm - jauna un skaista sieviete Mērija (Amanda Seifrīda) palūdz mācītāju aprunāties ar viņas vīru Maiklu - vides aktīvistu, kurš bijis ieslodzīts cietumā, tagad cieš no depresijas un nav gatavs kļūt par tēvu gaidāmam bērnam, jo mūsu pasaule ir lemta iznīcībai globālās sasilšanas rezultātā. Mācītājs ar Maiklu aprunājas, manuprāt, ļoti sakarīgi un no mana skatu punkta viņa argumenti šķiet pārliecinoši, bet gala rezultāts ir tāds, ka Maikls izdara pašnāvību. Savukārt mācītājs pamazām pārtop par vēl vienu Maiklu, saprotot, ka arī viņa baznīca (vai pareizāk - tās vadība) ir daļa no problēmas.
Filmas tēma līdz ar to, kā izrādījās, nav īsti par ticības krīzi, bet par jautājumu, kas arī man ir savulaik licis būt uzskatos itin tuvam Maiklam (izņemot varbūt vēlmi apgādāties ar džihādista vesti) - par to, vai tas ir vai nav bezatbildīgi tādā pasaulē, kāda mūs nākotnē sagaida, radīt jaunas dzīvības. Kā jau visi jautājumi, šis nebūt nav viegls - un noteikti ne tik viegls, kā to saredz Maikls, kaut vai tāpēc vien, ka mūsu civilizācija vispār ir tik dīvains un nestabils veidojums, ka nekad īsti vēsturē nav bijis tā, ka varētu teikt (pamatoti) - tagad gan ir labs laiks bērniem, jo nākotne būs pārtikusi un mierīga. Tas ir - ja tu neidealizē, piemēram, tos laikus, kad Eiropā plosījās mēris, neuzskati, ka labs laiks pēcnācēju radīšanai ir kara laiks un tā tālāk. Tādi cilvēki kā filmas Maikls uzskata, ka viņi zina, kā būs, bet reāli - neviens ne sūda nezina, un šajā ziņā es noteikti piekrītu mācītāja sākuma pozīcijai, ka vienīgais veids, kā cilvēks spēj pilnvērīgi dzīvot, ir sevī apvienojot ticību un izmisumu. Un vienlaikus - es pilnībā saprotu to, ko izlemj darīt pats mācītājs filmā - viņa izvēle man šķiet attaisnota. Īsi sakot - it's complicated.
Lieki teikt, ka tas, ko es te rakstu, vairāk ir par manām pārdomām par filmu, nevis par pašu filmu, un cilvēkam, kas "First Reformed" nav redzējis, šis skribelējums varētu izskatīties pēc haotiska murga (iespējams, ka tāds tas izskatīsies arī cilvēkam, kas filmu ir noskatījies, bet tādā gadījumā pie vainas ir mana nespēja sakarīgi izteikties). Kas attiecas uz filmas labajām īpašībām, galvenā noteikti ir tāda, ka šī filma tev kā skatītājam liek domāt un izvērtēt. Jā, daļēji var teikt, ka tā ir tendencioza ar izteiktu environmentalist vēstījumu, bet patiesībā varbūt tās ir tikai klapes uz acīm, kas liek to šādi redzēt - šis nudien ir viens no tiem stāstiem, kas ir par sirdsapziņām un nevis par krekliem. Ītans Hoks te ir lielisks un viņam ir visas iespējas tikt pie nu jau piektās Oskara nominācijas savā karjerā, stāsts ir ļoti saprotams un vispārcilvēcisks un neizskaistināts. Jā - filmas beigas ir daudz atvērtākas, nekā to varētu gaidīt, bet arī tas varbūt ir pat labi. Man ļoti patika.
Šredera jaunākā filma "First Reformed", kuras nosaukuma latviskojums ir sarežģīts uzdevums (jo lai arī darbība risinās "Pirmajā reformātu baznīcā", vairāk tā ir par to, kā pārtop pats tās galvenais varonis, līdz ar to vienkāršais nosaukums ar baznīcu būs pārāk sekls), uzpeld visādos sarakstos ar 2018. gada labākajām filmām un tā kā šogad filmas skatāmies gaužām reti, būtu muļķīgi kādu no tām retajām reizēm izniekot, skatoties viduvējas kvalitātes romantiskas komēdijas, tālab filmas tēma - ticības krīzi piedzīvojošs mācītājs - mani uzrunāja. Patiesībā gan tur darīšana nav tikai ar ticības krīzi (lai gan tā noteikti ir daļa no problēmas), jo ne jau ticības Dievam trūkums ir tas, kas visvairāk plosa Ītana Hoka atveidoto mācītāju Tēvu Tolleru.
Teikt, ka Tēva Tollera ikdienas gaitas būtu prieka pilnas, diez vai var. Par mācītāju tagadējā draudzē viņš ir kļuvis pēc tam, kad pēc viņa pamudinājumiem viņa vienīgais dēls, sekojot ģimenes tradīcijām, bija iesaistījies armijā un devis karot (un kritis) Irākā, kā rezultātā no viņa aizgāja arī sieva (kura bija pret šo iniciatīvu), un tā Tollers no armijas kapelāna ir pārtapis par mācītāju tēlainā baznīcā, kurai faktiski nav draudzes, taču tai ir skaista ēka, kas tūliņ svinēs 250 gadu jubileju un baznīca vairāk kalpo kā tūrisma objekts, bet mazāk kā reāls dievnams. Jau tāpat ne pārāk jautrajam kungam ir visas pazīmes, ka viņā mājo vēzis, ko viņš pats spītīgi cenšas ignorēt (varbūt ne gluži tik uzstājīgi kā Adam's Apples galvenais varonis, bet uz to pusi). Un tad kādu dienu viena no retajām viņa draudzes avīm - jauna un skaista sieviete Mērija (Amanda Seifrīda) palūdz mācītāju aprunāties ar viņas vīru Maiklu - vides aktīvistu, kurš bijis ieslodzīts cietumā, tagad cieš no depresijas un nav gatavs kļūt par tēvu gaidāmam bērnam, jo mūsu pasaule ir lemta iznīcībai globālās sasilšanas rezultātā. Mācītājs ar Maiklu aprunājas, manuprāt, ļoti sakarīgi un no mana skatu punkta viņa argumenti šķiet pārliecinoši, bet gala rezultāts ir tāds, ka Maikls izdara pašnāvību. Savukārt mācītājs pamazām pārtop par vēl vienu Maiklu, saprotot, ka arī viņa baznīca (vai pareizāk - tās vadība) ir daļa no problēmas.
Filmas tēma līdz ar to, kā izrādījās, nav īsti par ticības krīzi, bet par jautājumu, kas arī man ir savulaik licis būt uzskatos itin tuvam Maiklam (izņemot varbūt vēlmi apgādāties ar džihādista vesti) - par to, vai tas ir vai nav bezatbildīgi tādā pasaulē, kāda mūs nākotnē sagaida, radīt jaunas dzīvības. Kā jau visi jautājumi, šis nebūt nav viegls - un noteikti ne tik viegls, kā to saredz Maikls, kaut vai tāpēc vien, ka mūsu civilizācija vispār ir tik dīvains un nestabils veidojums, ka nekad īsti vēsturē nav bijis tā, ka varētu teikt (pamatoti) - tagad gan ir labs laiks bērniem, jo nākotne būs pārtikusi un mierīga. Tas ir - ja tu neidealizē, piemēram, tos laikus, kad Eiropā plosījās mēris, neuzskati, ka labs laiks pēcnācēju radīšanai ir kara laiks un tā tālāk. Tādi cilvēki kā filmas Maikls uzskata, ka viņi zina, kā būs, bet reāli - neviens ne sūda nezina, un šajā ziņā es noteikti piekrītu mācītāja sākuma pozīcijai, ka vienīgais veids, kā cilvēks spēj pilnvērīgi dzīvot, ir sevī apvienojot ticību un izmisumu. Un vienlaikus - es pilnībā saprotu to, ko izlemj darīt pats mācītājs filmā - viņa izvēle man šķiet attaisnota. Īsi sakot - it's complicated.
Lieki teikt, ka tas, ko es te rakstu, vairāk ir par manām pārdomām par filmu, nevis par pašu filmu, un cilvēkam, kas "First Reformed" nav redzējis, šis skribelējums varētu izskatīties pēc haotiska murga (iespējams, ka tāds tas izskatīsies arī cilvēkam, kas filmu ir noskatījies, bet tādā gadījumā pie vainas ir mana nespēja sakarīgi izteikties). Kas attiecas uz filmas labajām īpašībām, galvenā noteikti ir tāda, ka šī filma tev kā skatītājam liek domāt un izvērtēt. Jā, daļēji var teikt, ka tā ir tendencioza ar izteiktu environmentalist vēstījumu, bet patiesībā varbūt tās ir tikai klapes uz acīm, kas liek to šādi redzēt - šis nudien ir viens no tiem stāstiem, kas ir par sirdsapziņām un nevis par krekliem. Ītans Hoks te ir lielisks un viņam ir visas iespējas tikt pie nu jau piektās Oskara nominācijas savā karjerā, stāsts ir ļoti saprotams un vispārcilvēcisks un neizskaistināts. Jā - filmas beigas ir daudz atvērtākas, nekā to varētu gaidīt, bet arī tas varbūt ir pat labi. Man ļoti patika.
2018-10-09
comments powered by Disqus