Beckham
To, ka Netflix miniseriālu par Deividu Bekemu (centīšos rakstīt viņa uzvārdu bez "h", bet gan jau kādu reizi tāpat aizmirsīšos) ir vērts redzēt, dzirdēju gan no tādiem cilvēkiem, kuriem futbols ir nozīmīga dzīves daļa, gan tādiem, kuri man galīgi nesaistās ar premjerlīgas faniem. Marinai to piedāvāju no pretējā skatu punkta - ka tas ir seriāls par vienas no Spice Girls dalībniecēm vīru, kā nekā garšvielu meitenes bija viņas skolas laiku mīļākā grupa. Marina brīdi padomāja un piekrita. Tad nu dažu dienu laikā (netipiski ātri mums, ievērojot to, ka lai arī sērijas ir tikai četras, bet katra no tām ir garāka par stundu) šo saturu noskatījāmies.
Vai es sevi uzskatu par Bekema fanu? Prognozējami, ka nē, lai gan tajos laikos, kad viņš spēlēja Mančestras United, tas bija mans mīļākais futbola klubs. Protams, ar piebildi, ka sevišķi daudz tā spēles es nebiju redzējis (jo neko citu, kā tikai Čempionu līgu tajos laikos ar man pieejamo TV saturu skatīties nevarēja), un racionāli pamatot, kāpēc man tolaik patika tiešu United, es nevaru. Ja nu vienīgi ar argumentu, ka mans labākais draugs skolā fanoja par Minhenes Bayern, un United bija loģiskākā komanda, kurai just līdzi, lai paustu savu atšķirīgo viedokli. Līdz ar to leģendāro 1999. gada ČL finālu es, protams, atceros ļoti labi, it īpaši - personīgo neticību, ka tur jebkas var mainīties un aiziešanu gulēt mazliet pirms 90. spēles minūtes. Protams, ja man kāds vaicātu - un kas ir tava mīļākā komanda 2023. gadā, es atbildētu - Futbola Komūna "Pa pāris kausiem", bet pat tās panākumi vai neveiksmes man neraisa gluži tik spilgtas emocijas, lai pēc klātienē skatītas spēles nevarētu aizmigt un domātu - kas tagad "manējiem" nepieciešams, lai viņi varētu sasniegt kaut kādus mērkķus.
Lielākais miniseriāla pluss - lai to skatītos tev nav jābūt ne Bekema, ne pat futbola fanam (lai gan tas noteikti par ļaunu nenāk), faktiski pietiek ar to, lai tu būtu attiecīgā vecumā, lai atcerētos pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus un to pasauli, kad iztrūka nevis politkorektums, par kuru mūsdienās daudzi lamājas, bet gan jebkādas privātās telpas normas un realitātes TV sita tik augstu vilni, ka šādai pieejai itin bieži pakļāva arī tādas slavenības, kas ne uz kādu realitātes TV nebija parakstījušās. Un tas bija laiks, kad ne tikai tā sauktajās "attīstības valstīs" bija normāli, ka gadījumā, ja kāds futbolists saņēmis sarkano kartīti Pasaules kausa spēlē, pēc tam viņu ne tikai lamāt un apspļaudīt uz ielas, bet arī, piemēram, izkārt pie savas mājas cilpā pakārtu lelli ar šī futbolista kreklu vai stadionā visiem dziedāt, ka viņa sievai patīk tik ņemtai dibenā. Un tev nav jābūt kaismīgam futbola fanam, lai tu varētu novērtēt, cik sasodīti izcili Bekems izpildīja standartsituācijas - gan tiešos brīvsitienus, gan stūra sitienus.
Kas vēl ir seriāla pluss - lai arī tas tapis, protams, ar Bekemu pāra svētību un ļoti liela loma šajā stāstā ir ģimenei un ģimeniskumam, bet Deivids un Viktorija te nebūt visus notikumus nepasniedz kā vienota fronte - ui, nē, Viktorijas vēstījums itin bieži ir pilnīgi pretējs tam, ko saka Deivids, viņa kritizē, pārmet, skaidro savu pozīciju, un tas viss - apstākļos, kad pāris ir kopā un, kā šķiet, ir laimīgi kopā. Bet bez lieka saharīna, ar devu paškritikas no iesaistītajām personām, un pat jautājums par tabloīdu sacelto ažiotāžu par Deivida iespējamo sānsoli Madridē te ir pasniegts tādā veidā, ka tu nevari īsti saprast - kāds tad ir vēstījums, bija tur kaut kas vai nekā nebija, un vai tam vispār šajā brīdī ir nozīme. Arī citi intervējamie cilvēki, kuru te ir gana daudz, gan futbolisti (tādi kā Erīks Kantonā, Gerijs Nevils, Ronaldo, Luišs Figu, Lendons Donovans) ne vienmēr glauda galveno varoni pa spalvai. Proti, lai arī savā ziņā šis seriāls ir tāds kā reklāmas materiāls Maiami "Inter" īpašniekam, bet ne gluži.
Mani kā tomēr futbolam aktīvi sekojošam cilvēkam mazliet kaitināja tas, ka tieši futbola stāsts te brīžiem nevis aiziet otrā plānā, bet ir pasniegts visai haotiski. Nav tā, ka man vajadzētu, lai te detalizēti tiktu atainota katra Bekema karjeras sezona un tās spilgtākie mirkļi, bet visiem futbola stāstiem prasītos kaut kāds loģisks nobeigums. Piemēram, daudz stāstīts par viņa nedienām "Real" sastāvā un neveiksmēm atsevišķās spēlēs, bet tur prasītos kaut vai burtiski dažās sekundēs parādīt sezonu noslēgumu tabulas vai kaut ko tamlīdzīgu, kas atainotu - beidzās viena sezona, sākās nākamā, atkal ne sevišķi veiksmīga. Vai stāsts par 2002. gada Pasaules kausa finālturnīru, kur Bekems no 11 metru atzīmes guva uzvaras vārtus pret Argentīnu, ar šo spēli arī apraujas, kaut kur pazūdod faktam, ka angļi tāpat netika turnīrā tālāk par ceturtdaļfinālu un šie palika Bekema vienīgie vārti turnīrā. Un arī par Amerikas periodu bez Wikipedia palīdzības nebūtu iespējams saprast, kas notika kad un kā (un ka Milānā viņš pavadīja divus nomas periodus, nevis vienu).
Tagadnes ainas ar Bekema ikdienu galvenokārt pilda funkcijas parādīt, cik ļoti Deivids ir apsēsts ar kārtību, un šīs ainas ir skaistas un mazliet biedējošas (un es visu laiku domāju - nu, nevar būt, ka vienam cilvēkam tādu baudu var sagādāt virtuves uzturēšana perfektā stāvoklī, gan jau, ka tur 95% darba izdara dažādas mājkalpotājas; bet varbūt tas ir tāpēc, ka man šādas īpašības ir absolūti svešas).
Lai vai kā - seriāls ir ļoti viegli skatāms, un, kā jau teikts - ne tikai futbola faniem. Protams, secinājumi pēc tā noskatīšānās katram būs savi, atbilstoši personīgajām vērtībām un pasaules uztverei, bet tas jau nav slikti.
Vai es sevi uzskatu par Bekema fanu? Prognozējami, ka nē, lai gan tajos laikos, kad viņš spēlēja Mančestras United, tas bija mans mīļākais futbola klubs. Protams, ar piebildi, ka sevišķi daudz tā spēles es nebiju redzējis (jo neko citu, kā tikai Čempionu līgu tajos laikos ar man pieejamo TV saturu skatīties nevarēja), un racionāli pamatot, kāpēc man tolaik patika tiešu United, es nevaru. Ja nu vienīgi ar argumentu, ka mans labākais draugs skolā fanoja par Minhenes Bayern, un United bija loģiskākā komanda, kurai just līdzi, lai paustu savu atšķirīgo viedokli. Līdz ar to leģendāro 1999. gada ČL finālu es, protams, atceros ļoti labi, it īpaši - personīgo neticību, ka tur jebkas var mainīties un aiziešanu gulēt mazliet pirms 90. spēles minūtes. Protams, ja man kāds vaicātu - un kas ir tava mīļākā komanda 2023. gadā, es atbildētu - Futbola Komūna "Pa pāris kausiem", bet pat tās panākumi vai neveiksmes man neraisa gluži tik spilgtas emocijas, lai pēc klātienē skatītas spēles nevarētu aizmigt un domātu - kas tagad "manējiem" nepieciešams, lai viņi varētu sasniegt kaut kādus mērkķus.
Lielākais miniseriāla pluss - lai to skatītos tev nav jābūt ne Bekema, ne pat futbola fanam (lai gan tas noteikti par ļaunu nenāk), faktiski pietiek ar to, lai tu būtu attiecīgā vecumā, lai atcerētos pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus un to pasauli, kad iztrūka nevis politkorektums, par kuru mūsdienās daudzi lamājas, bet gan jebkādas privātās telpas normas un realitātes TV sita tik augstu vilni, ka šādai pieejai itin bieži pakļāva arī tādas slavenības, kas ne uz kādu realitātes TV nebija parakstījušās. Un tas bija laiks, kad ne tikai tā sauktajās "attīstības valstīs" bija normāli, ka gadījumā, ja kāds futbolists saņēmis sarkano kartīti Pasaules kausa spēlē, pēc tam viņu ne tikai lamāt un apspļaudīt uz ielas, bet arī, piemēram, izkārt pie savas mājas cilpā pakārtu lelli ar šī futbolista kreklu vai stadionā visiem dziedāt, ka viņa sievai patīk tik ņemtai dibenā. Un tev nav jābūt kaismīgam futbola fanam, lai tu varētu novērtēt, cik sasodīti izcili Bekems izpildīja standartsituācijas - gan tiešos brīvsitienus, gan stūra sitienus.
Kas vēl ir seriāla pluss - lai arī tas tapis, protams, ar Bekemu pāra svētību un ļoti liela loma šajā stāstā ir ģimenei un ģimeniskumam, bet Deivids un Viktorija te nebūt visus notikumus nepasniedz kā vienota fronte - ui, nē, Viktorijas vēstījums itin bieži ir pilnīgi pretējs tam, ko saka Deivids, viņa kritizē, pārmet, skaidro savu pozīciju, un tas viss - apstākļos, kad pāris ir kopā un, kā šķiet, ir laimīgi kopā. Bet bez lieka saharīna, ar devu paškritikas no iesaistītajām personām, un pat jautājums par tabloīdu sacelto ažiotāžu par Deivida iespējamo sānsoli Madridē te ir pasniegts tādā veidā, ka tu nevari īsti saprast - kāds tad ir vēstījums, bija tur kaut kas vai nekā nebija, un vai tam vispār šajā brīdī ir nozīme. Arī citi intervējamie cilvēki, kuru te ir gana daudz, gan futbolisti (tādi kā Erīks Kantonā, Gerijs Nevils, Ronaldo, Luišs Figu, Lendons Donovans) ne vienmēr glauda galveno varoni pa spalvai. Proti, lai arī savā ziņā šis seriāls ir tāds kā reklāmas materiāls Maiami "Inter" īpašniekam, bet ne gluži.
Mani kā tomēr futbolam aktīvi sekojošam cilvēkam mazliet kaitināja tas, ka tieši futbola stāsts te brīžiem nevis aiziet otrā plānā, bet ir pasniegts visai haotiski. Nav tā, ka man vajadzētu, lai te detalizēti tiktu atainota katra Bekema karjeras sezona un tās spilgtākie mirkļi, bet visiem futbola stāstiem prasītos kaut kāds loģisks nobeigums. Piemēram, daudz stāstīts par viņa nedienām "Real" sastāvā un neveiksmēm atsevišķās spēlēs, bet tur prasītos kaut vai burtiski dažās sekundēs parādīt sezonu noslēgumu tabulas vai kaut ko tamlīdzīgu, kas atainotu - beidzās viena sezona, sākās nākamā, atkal ne sevišķi veiksmīga. Vai stāsts par 2002. gada Pasaules kausa finālturnīru, kur Bekems no 11 metru atzīmes guva uzvaras vārtus pret Argentīnu, ar šo spēli arī apraujas, kaut kur pazūdod faktam, ka angļi tāpat netika turnīrā tālāk par ceturtdaļfinālu un šie palika Bekema vienīgie vārti turnīrā. Un arī par Amerikas periodu bez Wikipedia palīdzības nebūtu iespējams saprast, kas notika kad un kā (un ka Milānā viņš pavadīja divus nomas periodus, nevis vienu).
Tagadnes ainas ar Bekema ikdienu galvenokārt pilda funkcijas parādīt, cik ļoti Deivids ir apsēsts ar kārtību, un šīs ainas ir skaistas un mazliet biedējošas (un es visu laiku domāju - nu, nevar būt, ka vienam cilvēkam tādu baudu var sagādāt virtuves uzturēšana perfektā stāvoklī, gan jau, ka tur 95% darba izdara dažādas mājkalpotājas; bet varbūt tas ir tāpēc, ka man šādas īpašības ir absolūti svešas).
Lai vai kā - seriāls ir ļoti viegli skatāms, un, kā jau teikts - ne tikai futbola faniem. Protams, secinājumi pēc tā noskatīšānās katram būs savi, atbilstoši personīgajām vērtībām un pasaules uztverei, bet tas jau nav slikti.
2023-10-21
comments powered by Disqus