Kazhes pierakstu burtnīca

Ar šo filmu sanāca visai interesanti - viesojoties pie Normja redzēju tās treileri un tikai dažas dienas vēlāk izrādījās, ka filmu rādīs Opener festivāla kino teltī. Tā kā vienā no vakariem pēc lielo grupu koncertiem nekādu citu vēlmju man nebija - gāju vien skatīties, kā tad ir ar to Frenku.
Filmai par pamatu ir kalpojis Frank Sidebottom - kāda komiķa personāžs ar lielu kartona galvu, kurš spēlē mūziku. Filmā Frenks arī spēlē mūziku, bet par komiķi viņu laikam nenosauksi. Galvenais varonis filmā gan ir cits - puisis vārdā Džons (Dombnals Glīsons), kurš pašam gluži negaidīti kļūst par taustiņnieku Frenka grupā "Soronprfbs". Vēl no nozīmīgajiem personāžiem grupā ir Klāra (Megija Gilenhāle) - meitene, kas spēlē teraminu un kura droši vien ir iemīlējusies Frenkā. Pats Frenks ir mīklains un visnotaļ dīvains, pat viņa grupas biedri nezina, kā viņš patiesībā izskatās un cik viņam ir gadu, bet viņa dziesmas ir neprāta pilnas. Tiesa, viens grupas dalībnieks gan apgalvo, ka patiesībā Frenks esot pilnīgi normāls, bet viņš (šis cits) gan nē (kā nekā viņam ir fetišs uz manekeniem).
Nav tā, ka šī būtu izcilākā filma, ko sākt skatīties 1:30 naktī (laiks, kad parasti jau guļu), turklāt vēl apstākļos, kad nepietiekamas skaņas izolācijas dēļ no ārpasaules teltī pastāvīgi nāk iekšā deju mūzika no Red Bull skatuves, bet tā jau man patīk drusku dīvainas un ne gluži normālas filmas. Vienīgi tās beigu daļa mazliet sačakarēja iespaidu, jo man nemaz negriējās redzēt Frenku bez maskas un uzzināt, kas īsti viņš ir par cilvēku. Plus attiecību saspīlējums starp trijotni Frenks-Klāra-Džons bija tāds... nekāds. Vienlaikus, aina ar Džonu un Klāru un tēmu, vai viņi tagad ir pāris, bija lieliska. Un mūzika filmā nenoliedzami ir interesanta. Tas nekādi nav tādas kvalitātes kino, ka es vēlētos šo filmu skatīties arī otro un trešo reizi, bet dīvainā festivāla vakarā tā iederējās visnotaļ labi.