Pagājusi vesela mūžība, kopš biju lasījis kaut ko no Dirrenmata darbiem. Savulaik ar viņa daiļradi iepazinos itin pamatīgi, iepazīstot dažādus Gētes institūta bibliotēkā lasāmos sējumus. Arī šoreiz Gētes institūts nav bez vainas, atšķirība vien tāda, ka grāmatu ņēmu nevis fiziskajā, bet digitālajā tā bibliotēkas versijā. Jā, Onleihe pakalpojumu noteikti varu ieteikt - bez maksas iespējams lasīt ļoti plašu daudzumu vāciski rakstīto un izdoto grāmatu, tai skaitā - daudz jaunākus darbus nekā šis Dirrenmata romāns.

"Solījums" diez vai skaitās esam viens no Dirrenmata ievērojamākajiem darbiem - kaut vai tālab, ka žanriski tas ir detektīvromāns, un zināms, ka no augstās literatūras viedokļa krimiķi ir absolūts "pē", pieskaitāmi mehāniskajai prozai un tā tālāk. Vienlaikus, protams, vienmēr ir iespējamas nianses, līdzīgi kā vesterns kino pasaulē skaitās absolūts zemās formas paraugs, un arī šajā žanrā ir sastopami šedevri, tas pats ir arī krimiķa gadījumā. Būtiskākais, protams, ir autors - vai viņa literārās dotības pārsniedz spēju radīt samudžinātu stāstu, lai lasītājam būtu interesanti sekot līdzi sižetam un noskaidrot, ka Misteru Bodiju nogalināja Mis Skārleta ēdamzālē ar svina cauruli, vai arī nē. Proti, pavisam draņķīgs detektīvu autors netiks galā arī ar uzdevumu tevi ieintriģēt ar noziegumu, bet labs - izmantos žanru un tā klišejas pats savām vajadzībām.

Šajā romānā Dirrenmats patiesībā nemaz tik ļoti pret kanonu nesaceļas. Romāna ietvars ir tradicionāls - tas ir stāsts stāstā, kur kādam detektīvu autoram pensionēts policijas priekšnieks izstāsta kādu stāstu par noziegumu, un stāstam ir dubultais atrisinājums. Ko uzsver gan autors, gan grāmatas varonis - standarta detektīvstāstiem ir daudz labāki atrisinājumi, nekā tie ir realitātē, proti, labais vienmēr uzvar, vīrs ar izteiksmīgajām ūsām atmasko noziedzniekus un vainīga izrādās visa Bruno S. Ieru ģimene vai kā tamlīdzīgi, tikām reālais policijas darbs visbiežāk ir saistīts ar neveiksmēm un, ja kādu noziegumu izdodas atrisināt, bieži tie nav izcilā mistera Flufenberga nopelni, bet gan gluži vienkārša apstākļu sakritība. Vai, kā esmu to dzirdējis reālajā pasaulē - liela daļa noziedznieku ir gluži vienkārši totāli stulbi. Stāsts pats par sevi gan ir diezgan drūms - par bērna slepkavību, kura turklāt nav pirmā, un aizdomās turamo, kurš noteikti nav nekāds perfektais cilvēks, bet kurš šajā konkrētajā gadījumā varbūt tomēr nav vainīgs. Un par policistu, kurš izlemj lietas izmeklēšanu turpināt pats uz savu roku, kad tā ir oficiāli slēgta - it kā diezgan šablonisks saturs, bet, protams, ka Dirrenmats kā jau liels meistars, spēj arī no ne tā smalkākās premisas radīt gana oriģinālu saturu, turklāt nodrošinot, ka šis saturs reizē ir ar lielu vilšanās sajūtu lasītājam, bet arī ar savu devu gandarījuma.

Ko no tā visa var secināt - arī tagad, būdams būtiski vecāks nekā tad, kad Dirrenmata grāmatas lasīju regulāri, šis autors man ļoti tīk, un vācvalodīgo rakstnieku vidū viņš ir viens no maniem favorītiem (ievērojot to, ka diezgan liela daļa vāciskās literatūras man šķiet pārāk smagnēja). Vispār jau šis saturs sākotnēji bija paredzēts kā scenārijs filmai, taču no tā iznāca grāmata, un kādu laiku vēlāk tomēr arī filma, proti, viss relatīvi sarežģīti, bet no savas puses varu teikt, ka mani šis "Solījums" uzrunāja.