Futbola gopķika Bulgārijā
Ceļojumos cenšos nelaist garām iespēju apmeklēt kādu futbola spēli, un šāda iespēja radās arī nesenajā Rumānijas-Bulgārijas brīvdienu nedēļā. Uzskatu par savu pienākumu pastāstīt, kāda tad bija mana pieredze šajā spēlē, kas notika laukumā un ārpus tā.
Sākšu ar izglītojošu ievadu, kas varētu būt noderīgs tiem cilvēkiem, kurus šis raksts neinteresēs, un ne tik ļoti noderīgs tiem, kas to potenciāli varētu lasīt. Proti, mazliet apstāstīšu, kāda vispār ir situācija ar futbolu Bulgārijā. Īsumā - tā nav nekāda spožā. Deviņdesmitajos gados bulgāriem bija ļoti spēcīga izlase, kurā bija tādi spīdekļi kā Hristo Stoičkovs (spēlēja Barselonā), Krasimirs Balakovs (Štutgartē), Emīls Konstadinovs (gads Minhenes Bavārijā), Jordans Ļečkovs (Hamburgā) un citi. Lielākais viņu sasniegums bija Pasaules kausa pusfināls 1994. gadā, kur Stoičkovs kļuva par labāko vārtu guvēju. Šajā tūkstošgadē gan viņiem tik labi neiet - vienīgo reizi kādā no lielajiem turnīriem tā spēlēja Euro 2004, tāpat kā Latvija, taču pat mazāk sekmīgi par Latviju - grupā piedzīvoti trīs zaudējumi ar gūto zaudēto vārtu attiecību 1-9, bet kopš tā laika arī kvalificēties nevienam turnīram bulgāriem nav izdevies. Tolaik bulgāriem gan vēl bija viena Eiropas mēroga superzvaigzne Dimitara Berbatova personā. Kāda ir situācija šobrīd?
Kvalifikācijā uz 2018. gada Pasaules kausu bulgāri savā grupā ieņēma ceturto vietu aiz Francijas, Zviedrijas un Nīderlandes. Savā laukumā viņi spēlēja ļoti labi - uzvarētas 4 no piecām spēlēm un tikai pret Franciju piedzīvots zaudējums, kamēr viesos bulgāriem punktu bagāžu izdevās papildināt vienīgi spēlē ar Luksemburgu (neizšķirts). Jāatzīst, ka tagadējā Bulgārijas izlasē zvaigžņu nav - ne velti valsts izlasē aptuveni puse spēlētāju pārstāv vietējo līgu un vienīgi Kirils Despodovs ir "pierakstīts" vienā no Eiropas Top 5 līgām - šis jaunais uzbrucējs kopš 2019. gada sākuma ir itāļu Kaljāri kluba sastāvā.
Un kāda ir situācija ar pašas Bulgārijas līgu? UEFA rangā tā šobrīd ieņem 28. vietu (starp Izraēlu un Rumāniju). Pēdējos gados par Bulgārijas futbola flagmani ir kļuvis Razgradas "Ludogorets", kas pēdējās sezonās ir kļuvis par stabilu grupu turnīru dalībnieku Čempionu līgā vai vismaz Eiropas līgā. Ludogorets gan izteikti ir tādi futbola jaunbagātnieki, kas dibināti vien 2000. gadā, savu sastāvu principā ir nopirkuši un popularitātes ziņā par spīti panākumiem ne tuvu nestāv līdzās Sofijas klasiķiem - CSKA un Levski, kuri par abiem 57 reizes bijuši Bulgārijas čempionu godā (citas komandas summā - 35 reizes). Spēļu apmeklējums Bulgārijas līgā, protams, ir par kārtu augstāks kā Latvijas Virslīgā, bet Eiropas mērogā - nekā izcila. Šajā sezonā vienīgi Levski un CSKA spēles skatās vidēji vairāk kā 5000 tūkstoši skatītāju, trešā skatītākā komanda ir Stara Zagoras Beroe (2400 skatītāju), bet pat uz Ludogorets nāk vidēji tikai 1752 cilvēki, kamēr divas komandas līgā nespēj sapulcēt uz savām spēlēm pat vidēji 500 skatītāju.
Komanda, uz kuras mājas spēli devos es, šogad ir viena no turnīra pastarītēm - 14 komandu konkurencē tā ieņem 13. vietu. Tās sastāvā skanīgākais spēlētājs ir aizsargs Samuels Inkoms (46 spēles Ganas izlasē), pārējie lielākoties ir vietējās izcelsmes spēlētāji, kuri labākajā gadījumā kādreiz ir spēlējuši spēcīgākās bulgāru komandās. Augstākajā Bulgārijas līgā "Dunav" spēlē trešo sezonu pēc ilgāka pārtraukuma. Veiksmīgākais viņiem bija pirmais gads elites līgā, kad izdevās izcīnīt ceturto vietu Bulgārijas čempionātā un kvalificēties eirokausiem (kuri gan beidzās pēc ar pārliecinošu zaudējumu komandai no Kazahstānas). Viņu šīs dienas pretinieki Varnas Cherno More arī nav nekādas superzvaigznes, taču vismaz Bulgārijas augstākajā līgā viņi ir stabila vērtībā (spēlē tur kopš 2000./2001. gada sezonas), un viņu pieredzējušais komandas kapteinis Georgijs Iļijevs savulaik diezgan regulāri tika izsaukts uz Bulgārijas izlasi. Šosezon pēc 26 kārtām (ieskaitot jau manis redzēto spēli) Cherno More Bulgārijas līgā ir piektajā vietā un kvalificējusies "čempionāta kārtai" - grupu turnīram starp 6 labākajām Bulgārijas komandām.
Kam šo spēli varētu pielīdzināt Latvijas futbolā? Piemēram, Valmiera pret Jelgavu, aptuveni ar tādām ekspektācijām arī vajadzētu iet uz šo spēli. Protams, Bulgārijas līga kotējas augstāk par Latvijas Virslīgu, taču pērn spēlēs starp Rīgu un Sofijas CSKA varēja redzēt, ka šis spēku samērs nav nemaz tik dramatisks, līdz ar to gaidīt kaut ko satriecošu no Bulgārijas "Ziemeļu derbija" (tas ir manis izdomāts nosaukums pilsētu ģeogrāfiskā novietojuma dēļ) noteikti nevajadzētu. Ruses stadiona ietilpība pēc Latvijas standartiem ir grandioza - 13000 sēdvietu, taču nav gluži tā, ka tas lielākoties būtu pārpildīts un vēl jo vairāk nav tā, ka tas būtu spožā stāvoklī. It kā tas ir pirms pāris gadiem renovēts, bet manā apmeklējuma reizē tas izskatījās drīzāk slēgts, nekā strādājošs. Daļā tribīņu vispār nav beņķu, tur, kur tie ir, tie ir netīri un izcili neērti, tāpēc vairums skatītāju ierodas ar savām avīzītēm, ko paklāt zem sēžamvietas. Tablo ir, bet nestrādā. Biļešu kase - diezgan skumja paskata, norāžu par to, no kuras puses vispār atrodas ieeja stadionā, nekur nav. Blakus kasei tirgo saulespuķu sēklas un ūdeni - standarta komplekts futbola apmeklējumam Bulgārijā. Droši vien "lielajās spēlēs", kad pilsētā ierodas Sofijas grandi, atmosfēra tajā ir drusku dzīvelīgāka kā spēlē pret Cherno More, bet manis apmeklētais mačs nudien būtu varējis risināties arī Valmierā (kur gan stadions, protams, ir daudz mazāks, bet vismaz normālā stāvoklī).
Par skatītājiem: jau minēju, ka Bulgārijā uz futbolu ir pieņemts ierasties ar saulespuķu sēklām, kas spēles laikā rada pārliecinošu sajūtu, ka esi ieradies gopņiku subkultūras pasākumā. Diezgan daudz ir vīriešu ar bērniem, lielākoties šie vīrieši visā spēles garumā nepārtraukti smēķē, kas mani gluži nesajūsmināja. Ruses komandai ir sava fanu grupiņa, ko veido daži desmiti cilvēku, no kuriem vienam ir bungas, bet otram trompete. Tajos brīžos, kad viņi dzied un/vai spēlē, atmosfēra stadionā ir diezgan pieņemama, bet itin bieži tajā valda arī klusums (vai labākajā gadījumā - vari dzirdēt dziedam viesu komandas līdzjutējus, kuri šķita daudz aktīvāki par mājiniekiem). Salīdzinoši ar pērn redzētajiem Groningenas faniem Ruses līdzjutēji šķita tādi... no Latvijas futbola atnākuši.
Mazliet vajadzētu kaut ko pastāstīt arī par pašu spēli. Teikt, ka tā būtu spriedzes un vārtu gūšanas momentiem pārpilna, nekādi nevar. Abas komandas galvenokārt centās nezaudēt vārtus, spēlēja vienkārši un droši, atgādināja Jelgavu pirms pāris gadiem. Uzbrukumi bija reti un lielākoties - nejauši. Spēlē tika gūti divi vārti, abi - no 11 metru soda sitieniem. Pārkāpumi bija diezgan acīmredzami, bet ne pārmērīgi rupji, arī īpašu mēģinājumu apelēt pie tiesnešiem tajā nebija. Izņemot abus gūtos vārtus visās 90 minūtēs bija tikai daži sakarīgi sitieni pa vārtiem, īpašu izaicinājumu vārtsargiem nebija. Vēl vienus vārtus mājinieki iesita pēc soda sitiena, taču tiesneši fiksēja pārkāpumu kādam no Ruses spēlētājiem un vārtu guvums ieskaitīts netika. Pēc tā varēja itin labi dzirdēt, kā vietējie līdzjutēji skandē "PE-DE-RAS!" Abi vārti tika gūti pirmajā puslaikā, otrajā nekā īsti vairāk par vienu sitienu uz mājinieku vārtiem arī nebija. Nacionālā kolorīta iepazīšanas ziņā pietiekami interesants pasākums, lai gan, protams, saistošāk būtu apmeklēt kādu spēli, kurā piedalītos spēcīgākas un populārākas komandas, bet vismaz nacionālās futbola skatīšanās īpatnības Bulgārijā man kļuva skaidrākas. Droši varu teikt, ka es ar saviem bērniem uz šādu futbolu neietu.
* Raksta nosaukumam pamatā ir mani Bulgārijā piemeklējusi atklāsme, ka gopņiki Aptieku un Optikas iestāžu vietā apmeklē Гоптеку un Гоптику.