Kazhes pierakstu burtnīca

Viens no maniem daudzajiem plāniem šim gadam bija klātienē skatīt spēlējam visas Latvijas futbola Virslīgas komandas. Līdzīgi kā citus plānus, arī šo pamatīgi ietekmēja Covid-19, taču šajā gadījumā vismaz ir cerības, ka būs sanākusi tikai aizkavēšanās, nevis pilnīga plānu izgāšanās. Taču kārtu būs mazāk kā plānots, un prognozēju, ka arī man laika tuvākajos mēnešos nebūs ļoti daudz, tāpēc šīs sezonas pirmajā kārtā apmeklēju divas spēles. Diezgan droši varu apgalvot, ka tā ir pirmā reize manā dzīvē, kad divus vakarus pēc kārtas esmu gājis uz futbolu. Un pieredze bija nudien gana interesanta.

2020-06-15 RFK - FK Ventspils. Arkādijas stadions

Aktuālajos apstākļos, kad stadioni skatītājiem ir slēgti, modē ir nākusi (ja tā var izteikties) spēļu apmeklēšana "aiz sētas lūriķu" režīmā. Šo variantu ļoti sekmīgi izreklamēja Kristians no Pa pāris kausiem, parādot, ka Arkādijas stadionā labāka vieta spēļu baudīšanai ir pie sētas dzelzceļa pusē, kur gan ir nepieciešami kādi palīglīdzekļi, jo sētas augstums ir aptuveni 210 centimetri, līdz ar to par Kristapu Porziņģi īsākiem futbola cienītājiem šāds variants nav sevišķi optimāls. Ar manu metru deviņdesmit + sīkums tur būtu par īsu, stāvēt visu spēli uz kādas kastes man negribējās, turklāt man vienmēr jau prasās pēc kāda oriģinālāka risinājuma, tad nu izlēmu kāpt kokā. Video rullītī bija skaidri redzams, ka pie sētas aug lūriķiem labi piemērotas liepas. Protams, pirmais zars tām ir būtiski par augstu, lai es to varētu aizsniegt no zemes, bet te talkā nāk sistēma un cilpas, kas man ir krājumā no aktīvās slēpņošanas laikiem, tāpēc rausos vien augšā kokā. Nevarētu teikt, ka paveicu to eleganti, bet līdz ar spēles sākumu sēdēju uz zara (joprojām piestiprināts pie koka). Viss jau būtu labi, tikai skats pavērās šāds:


Nav grūti ievērot, ka biju pieļāvis divas stratēģiskas kļūdas: 1) izvēlējies koku pārāk tālu no sētas, kā dēļ citi koki aizsedza skatu; 2) izvēlējies ļoti sliktu vietu - aptuveni pretī stūra karodziņam, proti, tālākie vārti bija neadekvāti tālu no mana dislokācijas punkta. Labā ziņa - spēles devītajā minūtē gūtie vienīgie vārti šajā mačā bija tajos vārtos, kurus varēju redzēt ļoti labi. Mazāk labā ziņa - no šāda punkta vērot spēli pilnā garumā būtu idiotisms, bet pārkāpšana citā vietā prasītu mazliet vairāk laika, nekā man gribētos (sen nav kāpts, esmu tizls un piedevām piesardzīgs). Tomēr, kad ilgāku laiku vispār nevarēju saprast, kas notiek vai pareizāk nenotiek uz laukuma (kā izrādījās, savainojumu bija guvis spēles galvenais tiesnesis Andris Treimanis), sapratu, ka būs vien jāpārvietojas.

Nokāpu lejā, pagāju gabaliņu gar sētu un ievēroju, ka vienā punktā pie tās atradās neliels uzkalniņš, pateicoties kuram mans augums attiecīgajā vietā bija gandrīz, gandrīz pietiekams, lai redzētu laukumu. Stāvoē uz pirkstgaliem, droši vien būtu pat gana, bet
nestāvēšu taču es ilgstoši uz pirkstaliem. Atradu vienu krituša koka zaru, pakāpos uz tā - patiešām laukumu var redzēt. Nav gluži tik patīkams leņķis kā no koka, bet dzīvot var. Vienīgi arī šis uzkalniņš vēl bija patālu no laukuma centra. Skats bija šāds:


Pastāvēju tur kādu laiku, bet sapratu, ka es varu labāk. Un izlēmu atkal uzkāpt kādā liepā. Šoreiz beidzot vieta mani apmierināja - pietiekami tuvu laukuma centram un optimālā augstumā. Noskatījos tā pirmā puslaika beigu daļu, bet sapratu, ka vēl stundu iekarinātam sistēmā sēdēt man negribēsies (novērojums bija tāds, ka uz zara nekāda super ērtā sēdēšana nav), tālab izmantoju iespēju pārsēsties uz sētas. Man gan bija aizdomas, ka agrāk vai vēlāk atnāks kāds apsargs un pavēstīs, ka uz sētas sēdēt nedrīkst, bet tas jau neliedza vismaz sagaidīt šo apsarga atnākšanu. Tā visu pārtraukumu nosēdēju uz sētas, iedzēru tēju no termosa. Drīz pēc otrā puslaika sākuma patiešām ieradās apsargs un palūdza mani pārvietoties atpakaļ kokā, ko arī godprātīgi izdarīju. Lai pārmērīgi nenotirptu kājas, laiku pa laikam mainīju pozu, pastaipījos. Pati ērtākā sēdēšana nebija, bet toties - laukumu redzēju daudz labāk kā RFS fani, kuri stāvēja pie sētas aiz vārtiem. Tiešais tuvums sētai domājams manu vietu darīja pat labāku kā tribīnēs. Līdz ar to - pieredze visnotaļ pozitīva.



Kas attiecas uz spēli, līdz gūtajiem vārtiem RFS šķita ļoti mērķtiecīga, bet ātrais gols to padarīja manā skatījumā pārāk pragmatisku, līdz ar to sanāca, ka Ventspils lielu spēles daļu dominēja. Vienlaikus nebija tā, ka Ventspilij būtu ļoti daudz labu vārtu gūšanas momentu. Bija viens sitiens pa stabu, vēl dažas tīri pieklājīgas situācijas bija, bet labu, mērķtiecīgu sitienu pa vārtiem pietrūka. Ventspils manā skatījumā pārāk daudz konfliktēja ar tiesnešiem, kas beigās noveda arī pie sarkanās kartiņas, kamēr RFS aizrāvas ar teatrāliem kritieniem. Līdz ar to sanāca, ka šajā spēlē tā īsti nevienai komandai negribēju novēlēt uzvaru, tomēr mājiniece RFS to pabeidza ar 3 punktiem.

2020-06-16 FS Metta - FK Spartaks Jūrmala. Daugavgrīvas vidusskolas stadions

Te bija skaidrs, ka kāpt kokā nevajadzēs, bet spēli varēs skatīties no teju jebkuras vietas ārpus stadiona. Tā kā es tomēr esmu cilvēks, kam patīk ērtības, paņēmu līdzi dārza krēslu, lai varētu baudīt spēli no sēdvietas. Uz vietas gan izrādījās, ka ir pieejami arī soliņi, taču es diezgan stingri sekoju principam lieki nesaskarties ar visādu vīrusaiņu aiztiktām virsmām, tāpēc sēdēju vien pats savā krēslā. Izrādījās, ka šo spēli apmeklēt bija izvēlējies arī @Lesinskis, līdz ar to bija arī kompānija. Atmosfēras ziņā šī spēle bija labāka kā RFS - Ventspils, jo skatītāji bija izvietojušies visā ielas puses žoga garumā, un kopumā es teiktu - bija tāda normālas Virslīgas spēles sajūta, ko varbūt normalizēja arī apstāklis, ka nekarājos virvē pie koka. Vienlaikus - no krēsla spēles skatīšanas leņķis nebija optimāls, prasījās lielāku laukuma pārredzamību.



To izdevās sasniegt otrajā puslaikā, kad pārvietojāmies uz laukuma kreiso pusi, tuvāk Mettas vārtiem otrajā puslaikā (kaut kas teica priekša, ka bumba tajos noteikti paviesosies). Izrādījās, ka pāris čaļu spēli vēroja no Daugavgrīvas vidusskolas skeitparka platformas, kas pildīja vienkārši izcilu alternatīvu īstajām tribīnēm. Tad nu es pievienojos viņiem šajā ekskluzīvajā balkonā, un otro puslaiku varēju skatīties kā tādā normālā VIP ložā. Vienīgais, kā bija mazliet žēl - ka turpceļā nebiju iebraucis pēc kāda hačapuri slavenajā Bolderājas kebabā. Bet visādi citādi - labākus apstākļus futbola baudīšanai gandrīz neiespējami iedomāties.


Par spēli: kā jau varēja gaidīt, Metta ilgstoši spēlēja uz savu sapņu rezultātu 0:0, taču tad tā negaidīti guva vārtus, kam izrādījās negatava un divas reizes iekrita ar noteikumu pārkāpumiem bīstamās pozīcijās. Izrādījās, ka Mettas spēlētāji nav tie drošākie sieniņā stāvētāji - ne tikai nesekojot trenera saucieniem: "Uz pirksgaliem!", bet pat pieliecoties, kad bumba tuvojās, un tā nu Belakovičs vispirms izlīdzināja spēles rezultātu, bet ar otro soda sitienu arī atnesa savai komandai uzvaru. Metta centās spēles beigās doties uzbrukumos, bet nekas prātīgs no tā nesanāca. Vai zaudējums bija pelnīts? Grūti teikt - kopumā Metta atstāja diezgan patīkamu iespaidu un to konkrēti iegāza standartsituācijas, bet tā jau ir tipiska pazīme komandām ar mazāku klasi - ka tās līdzvērtīgos apstākļos paliek bez punktiem, kamēr pretinieks tos iegūst.


Secinājumi

Divas spēles, ko apmeklēju režīmā "bez skatītājiem" man tīri labi patika. Ja būs iespēja - iešu vēl. Pagaidām vēl nezinu, kam jutīšu līdzi jaunajā Virslīgas sezonā, bet spēles ziņā otrās dienas dalībnieces man patika labāk par pirmajā dienā redzētajām.