The Curtain
Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.
Šis ir viens no Kunderas darbiem esejas žanrā, kur viņš spriež par tēmu "romāns" un vispār - mākslas vietu pasaulē. Lielā mērā šī grāmata pārklājas ar citiem viņa darbiem ārpus daiļliteratūras lauciņa - ne velti to pozicionē kā turpinājumu "The art of the novel" un "Testaments betrayed", taču ir tur arī tādas idejas un tēmas, kuras neatceros esam iepriekš manījis. Lielākā šīs grāmatas vērtība gan patiesībā man nešķiet idejās, kuras apraksta Kundera, bet grāmatās, kuras viņš piemin. Lūk, man būtu labs uzdevums: izlasīt lielāko daļu to romānu, kurus Kundera te apskata kā šīs literatūras formas stūrakmeņus vai vismaz - nozīmīgus posmus tajā. Zemāk būs saraksts ar grāmatām.
Dažas no pamata tēmām, kam Kundera te pievēršas: kā un kāpēc romāns kļuva par dominējošo literatūras formu un kādi ir tā lielākie trumpji un mīnusi attiecībā pret dzeju. Pārdomas par to, kāpēc literatūra tiek grupēta pa valstīm, nevis globāli (viņaprāt, skatīties uz jebko literatūrā ārpus globālo procesu konteksta ir bezjēdzīgi, jo autorus ļoti bieži ietekmē aizrobežu literatūra vairāk kā vietējās norises un veidojas polemika starp literātiem, kurus šķir valstu un valodu robežas). Kas attiecas uz valodu, tās nozīmi literatūras saturā Kundera uzskata par sekundāru - ka nav tā, ka tev ir jāspēj Dostojevski lasīt oriģinālā, lai tu viņu uztvertu labāk. Un vēl jo vairāk viņš iebilst pret mākslīgo grupēšanu, piemēram, vienā "pasaulē" liekot dažādus slāvus, kuru savstarpējās kultūru atšķirības ir daudz lielākas, nekā daļai šo slāvu ar viņu neslāviskajiem kaimiņiem. Kā piemēru viņš min, ka katoļu baznīcas reformācijas vienu no ciltstēviem Janu Husu (čehu) bieži filozofijas/teoloģijas pasaulē slāviskuma dēļ pieskaita Austrumu domātājiem, nošķirot viņu no loģiskā viņa sekotāja Martina Lutera, bet apvienojot ar Jāni Briesmīgo. Un, savukārt, ka pilnīgi aplmani ir Franci Kafku pieskaitīt čehu literātiem tikai tāpēc, ka viņš bija dzimis Prāgā (pēc tautības ebrejs Kafka bija piederīgs vācu kultūrai, nevis Jaroslava Hašeka līdzgaitnieks). Diezgan interesanta lasāmviela, un itin droši apgalvošu - vietu grāmatplauktā saglabās.
Lūk, saraksts ar romāniem, kurus Kundera te piemin (ar + atzīmeju tos, ko esmu lasījis):
Francois Rabelais - Gargantua and Parangruel
Henry Fielding - Tom Jones
+ Miguel de Cervantes - Don Quixote
Laurence Sterne - Tristram Shandy
+ Gustave Flaubert - Madame Bovary
Gustave Flaubert - Sentimenal Eduction
Fyodor Dostoevsky - The Idiot
Leo Tolstoy - Anna Karenina
+James Joyce - Ulysses
Honore de Balsac - The Human Comedy
Witold Gombrowicz - Ferdydurke
+ Franz Kafka - Amerika
+ Franz Kafka - The Trial
+ Franz Kafka - The Castle
Stendhal - The Red and The Black
Pierre Choderlos de Laclos - Dangerous Liaisons
Gustave Flaubert - Bouvard and Pecuchet
Stendhal - The Charterhouse of Parma
Stendhal - Lucien Leuwen
+ Jaroslav Hašek - The Good Soldier Švejk
Robert Musil - The Man without Qualities
Hermann Broch - The Sleepwalkers
+ Gabriel Garcia Marquez - One Hundred Years of Solitude
Ernesto Sabato - The Angel of Darkness
+ Marcel Proust - In Search of Lost time
Witold Gombrowicz - The Posessed: The Secret of Myslotch
+ Ernest Hemingway - For Whom the Bell Tolls
Jaromir John Topičovo australské dobrodružství (The Internal-Combustion Engine)
Victor Hugo - Ninety Three
Adalbert Stifter - Der Nachsommer
Denis Diderot - Jacques the Fatalist
William Faulkner - If I Forget Thee, Jerusalem
Goethe - Wilhelm Meister's Apprenticeship
Alejo Carpentier - The Harp and the Shadow
Carlos Fuentes - The Old Gringo
Carlos Fuentes - Terra Nostra
William Faulkner - As I lay Dying
+ Salman Rushdie - The Satanic Verses
Kā teikt - ir uzdevums!
Šis ir viens no Kunderas darbiem esejas žanrā, kur viņš spriež par tēmu "romāns" un vispār - mākslas vietu pasaulē. Lielā mērā šī grāmata pārklājas ar citiem viņa darbiem ārpus daiļliteratūras lauciņa - ne velti to pozicionē kā turpinājumu "The art of the novel" un "Testaments betrayed", taču ir tur arī tādas idejas un tēmas, kuras neatceros esam iepriekš manījis. Lielākā šīs grāmatas vērtība gan patiesībā man nešķiet idejās, kuras apraksta Kundera, bet grāmatās, kuras viņš piemin. Lūk, man būtu labs uzdevums: izlasīt lielāko daļu to romānu, kurus Kundera te apskata kā šīs literatūras formas stūrakmeņus vai vismaz - nozīmīgus posmus tajā. Zemāk būs saraksts ar grāmatām.
Dažas no pamata tēmām, kam Kundera te pievēršas: kā un kāpēc romāns kļuva par dominējošo literatūras formu un kādi ir tā lielākie trumpji un mīnusi attiecībā pret dzeju. Pārdomas par to, kāpēc literatūra tiek grupēta pa valstīm, nevis globāli (viņaprāt, skatīties uz jebko literatūrā ārpus globālo procesu konteksta ir bezjēdzīgi, jo autorus ļoti bieži ietekmē aizrobežu literatūra vairāk kā vietējās norises un veidojas polemika starp literātiem, kurus šķir valstu un valodu robežas). Kas attiecas uz valodu, tās nozīmi literatūras saturā Kundera uzskata par sekundāru - ka nav tā, ka tev ir jāspēj Dostojevski lasīt oriģinālā, lai tu viņu uztvertu labāk. Un vēl jo vairāk viņš iebilst pret mākslīgo grupēšanu, piemēram, vienā "pasaulē" liekot dažādus slāvus, kuru savstarpējās kultūru atšķirības ir daudz lielākas, nekā daļai šo slāvu ar viņu neslāviskajiem kaimiņiem. Kā piemēru viņš min, ka katoļu baznīcas reformācijas vienu no ciltstēviem Janu Husu (čehu) bieži filozofijas/teoloģijas pasaulē slāviskuma dēļ pieskaita Austrumu domātājiem, nošķirot viņu no loģiskā viņa sekotāja Martina Lutera, bet apvienojot ar Jāni Briesmīgo. Un, savukārt, ka pilnīgi aplmani ir Franci Kafku pieskaitīt čehu literātiem tikai tāpēc, ka viņš bija dzimis Prāgā (pēc tautības ebrejs Kafka bija piederīgs vācu kultūrai, nevis Jaroslava Hašeka līdzgaitnieks). Diezgan interesanta lasāmviela, un itin droši apgalvošu - vietu grāmatplauktā saglabās.
Lūk, saraksts ar romāniem, kurus Kundera te piemin (ar + atzīmeju tos, ko esmu lasījis):
Francois Rabelais - Gargantua and Parangruel
Henry Fielding - Tom Jones
+ Miguel de Cervantes - Don Quixote
Laurence Sterne - Tristram Shandy
+ Gustave Flaubert - Madame Bovary
Gustave Flaubert - Sentimenal Eduction
Fyodor Dostoevsky - The Idiot
Leo Tolstoy - Anna Karenina
+James Joyce - Ulysses
Honore de Balsac - The Human Comedy
Witold Gombrowicz - Ferdydurke
+ Franz Kafka - Amerika
+ Franz Kafka - The Trial
+ Franz Kafka - The Castle
Stendhal - The Red and The Black
Pierre Choderlos de Laclos - Dangerous Liaisons
Gustave Flaubert - Bouvard and Pecuchet
Stendhal - The Charterhouse of Parma
Stendhal - Lucien Leuwen
+ Jaroslav Hašek - The Good Soldier Švejk
Robert Musil - The Man without Qualities
Hermann Broch - The Sleepwalkers
+ Gabriel Garcia Marquez - One Hundred Years of Solitude
Ernesto Sabato - The Angel of Darkness
+ Marcel Proust - In Search of Lost time
Witold Gombrowicz - The Posessed: The Secret of Myslotch
+ Ernest Hemingway - For Whom the Bell Tolls
Jaromir John Topičovo australské dobrodružství (The Internal-Combustion Engine)
Victor Hugo - Ninety Three
Adalbert Stifter - Der Nachsommer
Denis Diderot - Jacques the Fatalist
William Faulkner - If I Forget Thee, Jerusalem
Goethe - Wilhelm Meister's Apprenticeship
Alejo Carpentier - The Harp and the Shadow
Carlos Fuentes - The Old Gringo
Carlos Fuentes - Terra Nostra
William Faulkner - As I lay Dying
+ Salman Rushdie - The Satanic Verses
Kā teikt - ir uzdevums!
2020-06-22