Futbols Lisabonā
Februāra sākumā pavadīju nedēļu Lisabonā, un tās ietvaros sanāca arī apmeklēt vienu Portugāles futbola līgas spēli, kā arī paviesoties uzreiz divos Lisabonas futbola stadionos. Dalīšos ar iespaidiem par redzēto.
Viss sākās ar plānošanu - kā braucienu, kas primāri, protams, bija veltīts darbam, izskaistināt ar kādu izklaides programmu un konkrēti - ar futbolu. Portugālē iepriekš biju divreiz bijis, bet uz futbolu Portugālē - ne reizes. Tiesa, ir klātienē redzēta Portugāles izlase (uzvarot Latviju, protams), kā arī viens tās klubs - Gil Vicente (spēlējam neizšķirti ar Riga FC). Savlaicīgi jau parūpējos par to, lai Lisabonā būtu ieradies sestdien priekšpusdienā, līdz ar to visas nedēļas nogales spēles, kas risinājās Portugāles galvaspilsētā, teorētiski bija sasniedzamas. Faktiski gan izrādījās, ka tādu nebija sevišķi daudz: šobrīd augstākajā līgā spēlē trīs Lisabonas komandas: "Benfica", "Sporting" un "Casa Pia", bet tikai "Sporting" man derīgajā nedēļā spēlēja mājās. Teorētiski vēl būtu bijis variants izbraukt turpat uz Lisabonas pievārti, kur risinājās mačs "Estrela da Amadora" - "Benfica", taču portugāļu kolēģis mani informēja, ka uz šo maču stadionā ar mazāk kā 10'000 sēdvietām biļetes dabūt nebūs iespējams. Tad nu atlika viena spēle: "Sporting" - "Farense".
Uzreiz jāpiebilst, ka no sportiskā viedokļa šis mačs neraisīja izcilu intrigu - pat ignorējot apstākli, ka "Sporting" uz šo brīdi bija pārliecinoša čempionāta līdere, bet "Farense" - izkrišanas zonas komanda, attiecības starp šiem klubiem nav gluži neitrālas. Vēsturiski šis klubs, kura pilnais nosaukums ir "Sporting Clube Farense", ir bijis daļa no "Sporting" sistēmas, pat lauva viņu logotipā ir tas pats, kas Lisabonas "Sporting", un, ja var ticēt manam kolēģim Gustavo (kurš dzīvo Faro), arī šobrīd vismaz kaut kādā mērā "Farense" ir atkarīgs no "Sporting". Līdz ar to nav brīnums, ka savstarpējās spēlēs komanda no Faro ļoti sen nebija uzvarējusi, kur nu vēl Lisabonā (neizdodas tagad atrast pilnu spēļu sarakstu, bet, ka tik nebija tā, ka pēdējā uzvara izbraukumā gūta vēl deviņdesmitajos gados). Līdz ar to lielākā "Farense" cerība spēlē pret "Sporting" saistījās ar to, ka es mājinieku klubiem Eiropā veiksmi nenesu. Vismaz pagājušogad abas reizes, kad Eiropas top līgās biju uz spēlēm, kur mājinieki bija uz papīra pārliecinoši favorīti, spēles beidzās ar neizšķirtu rezultātu.
Sarežģīti gāja ar biļešu iegādi - un patiesībā arī ar saprašanu, kad tieši notiks spēle. Konceptuāli šīs spēles apmeklējumu biju ieplānojis vēl pagājušā gada beigās, taču Portugāles līga nesteidzās ar precīza spēļu laika izziņošanu tieši šīs kārtas spēlēm. Janvāra kalendārs sen jau bija pieejams, bet par februāri informācija parādījās kādas desmit dienas pirms paredzamā spēles datuma. Idejiski gan varēja nojaust, ka spēlei vajadzētu notikt svētdienā, jo trešdien "Sporting" aizvadīja maču Čempionu līgā, kamēr nākamajā nedēļā Čempionu līga nebija paredzama. Kad beidzot kļuva zināms spēles laiks (svētdien astoņos pēc Lisabonas laika), vēl uzreiz nesākās biļešu pārdošana. Un atkal jau - nav skaidrs, kāpēc tā tik ļoti kavējās, cik saprotu, parasti biļetes pārdošanā nonāk savlaicīgi, bet te - vien trīs dienas pirms spēles. Kā lai arī nebūtu, pašam man biļetes nebija jāpērk, par to parūpējās kāds Gustavo draugs, kas dzīvo Lisabonā, un man atlika tikai būt pareizajā vietā un pareizajā laikā.
Taču vispirms - par citu stadionu. Vispār piesauktais Gustavo, lai arī šobrīd dzīvo Faro, ir "Benfica" atbalstītājs, līdz ar to prognozējami, ka viņš man bija ieteicis apmeklēt sev tuvā kluba stadionu. Labus vārdus viņš veltīja gan muzejam, gan tūrei pa stadionu. Patiesībā, protams, gan muzejs, gan tūre pa stadionu ir arī "Sporting" klubam, taču to Gustavo nekādi man nereklamēja. Taču savā ziņā to var saprast - tajā stadionā man tāpat bija paredzēts paviesoties, kamēr "Benfica" spēlē nokļūt vismaz šajā reizē iespējas nebija. Patiesībā visai reāli bija, ka man Estádio da Luz nemaz nesanāktu paviesoties, jo svētdienas rītā devos izbraucienā ar vilcienu uz Sintru un gan jau būtu tur nodzīvojies pietiekami ilgi, lai Lisabonā atgrieztos pēdējā brīdī pirms došanās uz Sporting - Farense spēli, taču Sintrā bija tik draņķīgs laiks un es biju tik ļoti salijis, ka Lisabonā atgriezos ātrāk kā iecerēts, un man tieši sanāca laiks doties stadiona ekskursijā.
Un te vēl viena piebilde - iepriekšējā vakarā es līdz Estádio da Luz jau biju aizstaigājis, galvenokārt, lai apskatītos uz atmosfēru pēc Lisabonas sieviešu derbija. Proti, tur bija noticis mačs starp "Benfica" un "Sporting" dāmu komandām, kas bija noritējis aptuveni 20'000 skatītāju klātbūtnē un pēc kura varēju novērtēt, ka vienā ziņā sieviešu futbols pagaidām ir daudz patīkamāks par vīriešu spēli. Proti, pēc mača tu redzi lielos daudzumos no stadiona projām dodoties ģimenes, visi smaidīgi, labā noskaņojumā, ne miņas no agresijas, neviens neuzskata, ka šis ir dzīvības un nāves jautājums - kurš uzvarējis kaut kādā sporta spēlē. Aizgāju līdz stadionam, apskatīju to no ārpuses, un devos atpūtināt dienas gaitā pārmocītās kājas. Bet tas bija tad - tagad esmu atkal tajā pašā stadionā, šoreiz - uz ekskursiju.
Biļete uz stadiona ekskursiju pieejama komplektā ar "Benfica" muzeju apmeklējumu vai bez tā, izvēlējos pilno variantu, un jau pēc kādām desmit minūtēm ekskursija sākās, tās notiek, šķiet, reizi 15 minūtēs. Man izteikti paveicās ar grupu - bijām tikai četri, kamēr gan pirms mums, gan pēc mums redzējām daudz plašākus kolektīvus, kamēr mums tika teju vai privātā tūre. Kopā ar mani bija viens čalis no Spānijas (Madrides "Real" fans - yuck!) un pārītis no Roterdamas. Eiropas futbola aktualitātēs visi bija daudz labāk zinoši par mani (esmu lokālpatriots, man lielā futbola un lielās naudas norises diezgan vienaldzīgas), bet stadiona tūre tāpat bija forša. Stundas garumā pabijām gan dažādās stadiona telpās (ieskaitot viesu komandas ģērbtuves, preses konferenču telpu utt), gan tribīnēs, gan apskatījām kluba simbolus - ērgļus - viens no kuriem pirms "Benfica" spēlēm veic goda apļus apkārt stadionam. Bija arī virtuālās realitātes elements, uun vispār - itin daudz dažādu lokāciju, kas tika apmeklētas ekskursijas ietvaros. Un vispār - ekskursija gida pavadībā - tas parasti ir forši.
Pēc tam devos uz muzeju - tam gan laika man bija maz, līdz ar to viss pasākums bija lielā steigā, iepazīties ar visu detalizēti iespēju nebija (bet, ja tā racionāli vērtē - nav jau arī tā, ka mani gluži viss arī interesētu). Iespaidīgākā muzeja daļa bija pāreja no pirmā stāva uz otro, kur bija vienotā ekspozīcija "pasaules vēsture un Benfica vēsture", tā ir patiešām stilīgi uztaisīta. Pārējais - milzīgs daudzums dažāda veida kausu (ok - daļa no tiem bija iespaidīgi, un ne jau tie, kas ir slavenās trofejas, bet gan kaut kādi mazzināmi, bet ļoti oriģināli dizaini). Un, protams, manī šis rada nebeidzamas skumjas, ka Latvijā nav vispār nekāda futbola muzeja. Negodāsi vēsturi - nebūs arī nākotnes.
Izskrējis cauri muzejam, steidzos iečekoties viesnīcā, tur satikt Gustavo - un uz futbolu! Pa vidu vēl patiesība bija ēšana, pastaiga pa viņam nozīmīgākajām vietā Lisabonā - bet tas neattiecas uz futbolu, ceru, ka kaut kad saņemšos uzrakstīt arī parastos tūristiskos iespaidus no šī brauciena.
Stadionā ieradāmies ne sevišķi savlaicīgi. Portugālē, līdzīgi kā kaimiņos Spānijā, stadionā alu netirgo, kas nozīmē - tie, kas vēlas pirms spēles iesildīties, to dara ārpus stadiona. Arī Gustavo čoms, kurš mums piebiedrojās (patiesībā - mēs piebiedrojāmies viņam, jo viņš bija pircis biļetes), ierosināja, ka varētu kādā krogā pirms spēles iedzert alu, taču visi bijām bijuši pārāk nesteidzīgi, līdz ar ko no šīs ieceres nekas nesanāca. Bet tas nekas.
Par pašu spēli: kā jau teikts, nekāda mega intriga tur nebija gaidāma. Būtisks rādītājs: atbilstoši portālam Transfermarkt, Lisabonas Sporting ir vērtīgākais klubs Portugālē, tā sastāvu novērtējot uz 464 miljoniem eiro (kas atbilstu aptuveni ceturtajai vietai Spānijas vai Vācijas līgās), kamēr Farense novērtēta uz 21.8 miljoniem, proti starpība virs 20 reizēm (Farense līmenis līdz ar to atbilst vidusmēra komandai Spānijas vai Vācijas pēc spēka otrajā līgā). Tiesa, Sporting šajā spēlē nebija labākajā sastāvā, jo spēli traumas dēļ izlaida kluba vērtīgākais spēlētājs Viktors Ģēkerešs (kurš viens novērtēts uz 75 miljoniem, vairākkārt pārsniedzot Farense kopējo spēlētāju vērtību), bet šaubu par to, kurš šajā spēlē būs noteicējs, tāpat nebija. Un patiešām - no pirmajām minūtēm Sporting spieda, jau 11. minūtē guva vārtus, 26. minūtē tiem pievienoja otrus, un šķita - viss ir cauri. Ka tik ne tā! Zināms taču, ka es mājinieku komandām spēlēs ārzemēs veiksmi nenesu, un arī šeit pašās pirmā puslaika beigās atdzīvojās intriga. "Farense" ieraidīja bumbu vārtos, tiesnesis nosvilpa aizmuguri, it kā - nekā īpaša. Taču video atkārtojums parādīja - aizmugures nebija (lai gan es teiktu - atbilstoši manai izpratnei, šī bija no tām naga platuma situācijām, kad man labāk patīk, ja paliek spēkā tiesneša sākotnējais lēmums, jo par situāciju "tiesnesis acīmredzami kļūdījās" es šo arī nesauktu). Lai vai kā - puslaiks noslēdzās ar rezultātu 2:1 Sporting labā, un Farensei bija parādījušās kaut kādas iespējas izdzīvot.
Un ko tu domā - otrais puslaiks galīgi nelīdzinājās pirmajam. Iepriekš Sporting futbolisti cauri Farensei aizsardzībai gāja kā caur sviestu, bet otrajā puslaikā tur parādījās kārtība, arī paši lisabonieši biežāk sāka kļūdīties un reizi pa reizei viesiem pat sanāca diezgan sakarīgi pretuzbrukumi. Manu ticību tam, ka spēles pavediens Sporting pavisam var izslīdēt no rokām, veicināja tas, ka otrajā puslaikā tajos momentos, kad viņiem vajadzēja sist iekšā, tas neizdevās - un pieredze liecina, ka tas bieži noved pie tā, ka beigu beigās komanda ielaiž vēl kādus vārtus. Šoreiz tā gan tas tomēr nenotika, un 88. minūtē Sporting guva savus trešos vārtus, nu jau itin kārtīgi apdrošinot savu uzvaru. Tomēr apstāklis, ka teju līdz pašām spēles beigām tajā bija intriga, mani priecēja. Nav tā, ka es izbaudu spēles, kur jau pēc pirmā puslaika viena no komandām varētu doties mājās.
Atmosfēra stadionā patiesībā bija tāda, ka gaidījis biju vairāk. Protams, stadions nebija pilns - 50 tūkstošu vietā tajā bija 43, bet tas ir gana cienījams skaitlis, lai visā spēles garumā tu varētu sajust kaut ko vairāk nekā "ok, šeit spēlē futbolu". Jā, spēles ievadā bija jaudīgas sajūtas, tāpat pēc gūtajiem vārtiem, bet visas 90 minūtes - nē. Varējām itin mierīgi sarunāties spēles laikā. No Gustavo un viņa čoma sapratu, ka ultrām ir ierobežojumi spēļu apmeklēšanai (Internetā gan neatrodu tam apstiprinājumu), līdz ar to viss tas pasākums stadionā bija diezgan rāms - bez karogiem, bez nepārtrauktām dziesmām, noteikti ne viena no iespaidīgākajām pieredzēm futbolā, ko man nācies pieredzēt. Un pati spēles kvalitāte... jā, nav šaubu, ka "Sporting" sastāvā spēlē lieli meistari, bet - vai Farense ir labāks klubs par RFS, tur gan es nebūtu pārliecināts.
Protams, es tāpat biju maksimāli priecīgs, ka man izdevās pabūt Portugāles līgas spēlē, iekrāsojot iedomu karē vēl vienu valsti, kuras futbola čempionāta spēli esmu redzējis. Un, būdams lojāls kolēģis Gustavo, novēlu Sporting nekļūt par 2024./2025. gada Portugāles čempioni, šo vietu atstājot "Benfica" klubam!