Kariete uz Santjago
Cilvēkus, kuri gājuši Santjago ceļu, protams, zinu itin daudzus, citu labāk, citu ne tik labi - un arī viņu iešanas pieredzes ir dažādas. Man pašam šāds aicinājums nav radies, prioritāšu sarakstā tas šobrīd ir gaužām zemā vietā, līdz ar to visa mana personīgā pazīšanās ar to ir padsmit kilometri netālu no Bilbao pa "Ziemeļu ceļu", ko nočāpoju pagājušogad, kad biju Spānijā cita veida svētceļojumā - uz Bilbao Athletic futbola komandas spēli. Lai vai kā - arī lasījis par Santjago gājējiem neko daudz neesmu - man nav sevišķas intereses par citu cilvēku piedzīvojumiem ceļojumos, līdzīgi kā es apzinos, ka citiem cilvēkiem diez vai ir baigā interese par to, ko ārpus Latvijas sadaru es pats, kas gan man neliedz visas šīs pieredzes dokumentēt, jo pašam gan mēdz būt interesanti kādus gadus vēlāk atskatīties un pašūpot galvu - ak, kāds naivulis gan bija Raimonds, kas šo toreiz rakstīja!
Kālab tad es lasīju Kristīnes Ulbergas par Santjago ceļu rakstīto, ja jau mani neinteresē svešas ceļojumu piezīmes? Pirmkārt, tālab, ka grāmatas anotācija solīja, ka tās nebūs ceļojuma piezīmes šī vārdu savienojuma pierastajā formā. Otrkārt, tālab, ka pēdējā laikā bija sanācis ar autori sazināties soctīklos ar Santjago ceļu pilnīgi nesaistīta iemesla dēļ - viņas vectēvs bija futbolists un treneris Vadims Ulbergs, kas kā mega autoritāte piesaukts teju visās Miķeļa Rubeņa grāmatās un par kura biogrāfiju man vienlaikus nemaz tik daudz nav zināms. Tad nu, ieraudzījis šo grāmatu bibliotēkā, izlēmu dot tai iespēju mani pārliecināt, ka tā ir kaut kas vairāk par ceļojuma dienasgrāmatu.
Un tā nudien ir - autore necenšas apgrūtināt lasītāju ar apdzīvotu vietu nosaukumiem, maršruta kartēm, loģistikas sīkumiem un visādiem citiem niekiem, kas tevi kā lasītāju pārliecina, ka šis konkrētais cilvēks patiešām visās aprakstītajās vietās ir bijis un pēc tam vēl arī izlasījis, ko par tām raksta Wikipedia. Stāsts par to, kā Kristīne kopā ar draudzenes dēlu Aleksi veic deviņsimts kilometru gājienu ļoti ierobežota budžeta apstākļos, īsti nav pats svarīgākais šajā grāmatā. Un man kā lasītājam nav arī skaidrs - cik daudz tur ir reāli pieredzētā, cik daudz - autores fantāzijas. Un - vai tam vispār ir nozīme, vai Libertijs - vecs vīrs, kurš Santjago ceļu iet pēdējo reizi savā dzīvē un cenšas nokārtot visus savus parādus, ir kaut kādā mērā reāls cilvēks, daļēji - fantāzijas auglis, vai vispār tikai simbols, kas kaut kādā mērā atbild uz jautājumu: "Kāpēc iet Santjago ceļu?" - pat ja atbildē nav nekā vairāk kā: "Kāpēc neiet?" Autore necenšas pārliecināt mani kā lasītāju, ka viņai ir jebkādas atbildes uz Lielajiem jautājumiem - ko it kā šāds svētceļojums varētu nodrošināt. Un par to viņai - visu cieņu. Tā minimālā informācija par viņas biogrāfiju, ko mazāk zinu, bet drīzāk no tā paša vectēva sakarā rakstītā nojaušu, liek domāt, ka biogrāfiskā ziņā itin daudz šajā grāmatā ir patiesības, iespējams, ka vārdā nesaukts, arī Vadims Ulbergs kaut kādās atmiņu ainās parādās, un pilnīgi noteikti viņam ir nopelns tajā, ka Kristīne Aleksim, kurš lielās, ka bijis Latvijas futbola izlases kandidāts (neprecizējot gan - kurā vecuma grupā), jautā: "Vai tu zini, kas futbolā ir Aizmugure?"
Beigu beigās jāatzīst - man šī grāmata noteikti patika vairāk, nekā es biju no tās gaidījis, tās simboliskās ainas un sapņi šķita vietā, cilvēcīgais stāsts - saprotams, formas un satura attiecības man pieņemamas. Gluži vēlmi doties kādā svētceļojumā man tā neradīja, bet to jau es arī nemaz nebiju no šīs grāmatas prasījis.
Kālab tad es lasīju Kristīnes Ulbergas par Santjago ceļu rakstīto, ja jau mani neinteresē svešas ceļojumu piezīmes? Pirmkārt, tālab, ka grāmatas anotācija solīja, ka tās nebūs ceļojuma piezīmes šī vārdu savienojuma pierastajā formā. Otrkārt, tālab, ka pēdējā laikā bija sanācis ar autori sazināties soctīklos ar Santjago ceļu pilnīgi nesaistīta iemesla dēļ - viņas vectēvs bija futbolists un treneris Vadims Ulbergs, kas kā mega autoritāte piesaukts teju visās Miķeļa Rubeņa grāmatās un par kura biogrāfiju man vienlaikus nemaz tik daudz nav zināms. Tad nu, ieraudzījis šo grāmatu bibliotēkā, izlēmu dot tai iespēju mani pārliecināt, ka tā ir kaut kas vairāk par ceļojuma dienasgrāmatu.
Un tā nudien ir - autore necenšas apgrūtināt lasītāju ar apdzīvotu vietu nosaukumiem, maršruta kartēm, loģistikas sīkumiem un visādiem citiem niekiem, kas tevi kā lasītāju pārliecina, ka šis konkrētais cilvēks patiešām visās aprakstītajās vietās ir bijis un pēc tam vēl arī izlasījis, ko par tām raksta Wikipedia. Stāsts par to, kā Kristīne kopā ar draudzenes dēlu Aleksi veic deviņsimts kilometru gājienu ļoti ierobežota budžeta apstākļos, īsti nav pats svarīgākais šajā grāmatā. Un man kā lasītājam nav arī skaidrs - cik daudz tur ir reāli pieredzētā, cik daudz - autores fantāzijas. Un - vai tam vispār ir nozīme, vai Libertijs - vecs vīrs, kurš Santjago ceļu iet pēdējo reizi savā dzīvē un cenšas nokārtot visus savus parādus, ir kaut kādā mērā reāls cilvēks, daļēji - fantāzijas auglis, vai vispār tikai simbols, kas kaut kādā mērā atbild uz jautājumu: "Kāpēc iet Santjago ceļu?" - pat ja atbildē nav nekā vairāk kā: "Kāpēc neiet?" Autore necenšas pārliecināt mani kā lasītāju, ka viņai ir jebkādas atbildes uz Lielajiem jautājumiem - ko it kā šāds svētceļojums varētu nodrošināt. Un par to viņai - visu cieņu. Tā minimālā informācija par viņas biogrāfiju, ko mazāk zinu, bet drīzāk no tā paša vectēva sakarā rakstītā nojaušu, liek domāt, ka biogrāfiskā ziņā itin daudz šajā grāmatā ir patiesības, iespējams, ka vārdā nesaukts, arī Vadims Ulbergs kaut kādās atmiņu ainās parādās, un pilnīgi noteikti viņam ir nopelns tajā, ka Kristīne Aleksim, kurš lielās, ka bijis Latvijas futbola izlases kandidāts (neprecizējot gan - kurā vecuma grupā), jautā: "Vai tu zini, kas futbolā ir Aizmugure?"
Beigu beigās jāatzīst - man šī grāmata noteikti patika vairāk, nekā es biju no tās gaidījis, tās simboliskās ainas un sapņi šķita vietā, cilvēcīgais stāsts - saprotams, formas un satura attiecības man pieņemamas. Gluži vēlmi doties kādā svētceļojumā man tā neradīja, bet to jau es arī nemaz nebiju no šīs grāmatas prasījis.
2025-03-08