Strange Pilgrims
Par šo Markesa stāstu krājumu uzzināju vienas nedēļas laikā uzreiz divos veidos: par to stāstīja viens no Rozulas skolas literārās kafejnīcas apmeklētājiem, kā arī Radio mazajā lasītavā. Tā kā latviskais krājuma nosaukums ir "12 stāsti ceļinieki", bet oriģinālvalodā - "Doce cuentos peregrinos", nav pārsteigums, ka krājumā patiešām iekļauti divpadsmit stāsti. Tie tapuši ilgākā laika periodā, grāmatas ievadā pats autors izstāsta, kā krājis idejas, tad tās pazaudējis, tad apkopojis no jauna, pamazām daļu no stāstiem pabeidzis, citi nonākuši papīrkurvī, un arī šiem, krājumā nonākušajiem stāstiem likteņi bijuši dažādi. Kopīgais visos stāstos ir tas, ka tie vēsta par svešiniekiem - latīņamerikāņiem, kas nonākuši Eiropā, dzīvojuši tur ilgāku vai īsāku laiku, un piedzīvojuši labāku vai sliktāku iznākumu.
Stāsti ir dažādi savā apjomā un tajos iekļautajā laika posmā (ir tādi, kuru gaitā aizrit desmitgades, kamēr cits - viena lidmašīnas reisa garumā), ir tādi, kuros maģiskā reālisma ir vairāk, citi vairāk balstīti prozaiskā realitātē. Ļoti īsi par katru no divpadsmit stāstiem:
"Jauku ceļojumu, prezidenta kungs!"
Izbijis kādas Latīņamerikas valsts vadītājs, kurš gāzts apvērsuma rezultātā, Šveicē uzzinājis, ka viņam nepieciešama operācija. Viņš sastop kādu savu tautieti, kas sākumā cer no bijušā politiķa iedzīvoties, bet beigās pats tērējas, lai šis vīrs varētu tikt pie operācijas.
"Svētā"
Kinomākslas students iepazīstas ar vīru, kas ieradies Romā, lai viņa mirušās meitas pēcnāves brīnumu (mirstīgo atlieku saglabašanās gadiem, tā it kā viņa būtu nupat mirusi, turklāt mirstīgās atliekas neko nesver) atzītu Romas katoļu baznīca un ieceltu svēto kārtā. Taču tikt cauri birokrātijai nav viegli, un beigās par svēto savā ziņā kļūst pats svētās atzīšanas meklētājs.
"Dusošās skaistules lidmašīna"
Vīrietis lidostā ierauga viņaprāt pasaulē skaistāko sievieti, kurai līdzās viņam būs lemts lidot kopā pāri okeānam. Reiss kavējas gadsimta sniega vētras dēļ, bet lidojumā, lai arī viņi sēž viens otram burtiski blakus, skaistule visu laiku noguļ un uz varoni pat nesaskatās.
"Es sevi izīrēju sapņiem"
Stāsts par sievieti, kura redz un interpretē sapņus, tas ir viņas mūža arods un piepildījums, un tas viņu iznes dzīves virsotnē, lai arī beigas ir skumjas.
"Es atnācu tikai piezvanīt"
Jauna sieviete auto negadījuma dēļ nejauši nonāk autobusā, kas ved sievietes uz psihiatrisko klīniku, un rezultātā - kļūst par pacienti, viņai tik vien kā no tās klīnikas vajadzēja piezvanīt vīram, bet diemžēl nesagāja.
"Augusta spoki"
Tāds kā mini šausmu stāsts par nakšņošanu nolādētā namā, īsākais teksts visā grāmatā.
"Izpriecu Marija"
Pensionēta prostitūta izvēlas sev kapavietu, kā arī aprakstītas viņas pēdējās attiecības - ar kādu augstmani. Ļoti spilgtas noskaņas stāsts.
"Septiņpadsmit noindēti angļi"
Padzīvojusi kundze no Dienvidamerikas ierodas Neapolē, no kurienes viņai paredzēts doties uz Romu, lai ieraudzītu pāvestu (tā ir viņas mūža vēlēšanās), taču sanāk tā, ka viņai vienu nakti nākas palikt Neapolē un viņa gandrīz aiziet bojā kopā ar septiņpadsmit noindētiem angļiem.
"Tramontāna"
Par vējiem no Āfrikas, kas atņem cilvēkam saprātu un par jaunu latīņamerikāni, kuru pazudina neapdomīgi zviedru jaunieši.
"Forbsas kundzes laimīgā vasara"
Par stingru mājkalpotāju, kura vasaras garumā audzina divus zēnus tīri vai spartiskos apstākļos, kamēr pati piekopj ne būt ne tik striktu dzīvesveidu, un tas viņai beigās maksā.
"Gaisma ir kā ūdens"
Par bērniem, kuri dzīvoklī iemācās izmantot gaismu kā ūdeni - kuģot pa to, bet beidzas tas viss traģiski.
"Tavu asiņu pēdas sniegā"
Kāzu ceļojums, kas sadurta pirksta dēļ beidzas traģiski.
Iespējams, šī ir man līdz šim vistuvākā Gabriela Garsijas Markesa grāmata - katrs no šiem stāstiem, pat ja apjomā neliels, ir vesela romāna vērts, bet tomēr - stāsta apjomā. Koncentrēta maģija, tā teikt. Kamēr lielprozas gabalos manai gaumei Markess mēdz būt pārāk smagnējs, šie spilgtie tēli un notikumi veido sulīgu krāsu paleti, mazliet, protams, skumīgi, bet tas nekas.
Stāsti ir dažādi savā apjomā un tajos iekļautajā laika posmā (ir tādi, kuru gaitā aizrit desmitgades, kamēr cits - viena lidmašīnas reisa garumā), ir tādi, kuros maģiskā reālisma ir vairāk, citi vairāk balstīti prozaiskā realitātē. Ļoti īsi par katru no divpadsmit stāstiem:
"Jauku ceļojumu, prezidenta kungs!"
Izbijis kādas Latīņamerikas valsts vadītājs, kurš gāzts apvērsuma rezultātā, Šveicē uzzinājis, ka viņam nepieciešama operācija. Viņš sastop kādu savu tautieti, kas sākumā cer no bijušā politiķa iedzīvoties, bet beigās pats tērējas, lai šis vīrs varētu tikt pie operācijas.
"Svētā"
Kinomākslas students iepazīstas ar vīru, kas ieradies Romā, lai viņa mirušās meitas pēcnāves brīnumu (mirstīgo atlieku saglabašanās gadiem, tā it kā viņa būtu nupat mirusi, turklāt mirstīgās atliekas neko nesver) atzītu Romas katoļu baznīca un ieceltu svēto kārtā. Taču tikt cauri birokrātijai nav viegli, un beigās par svēto savā ziņā kļūst pats svētās atzīšanas meklētājs.
"Dusošās skaistules lidmašīna"
Vīrietis lidostā ierauga viņaprāt pasaulē skaistāko sievieti, kurai līdzās viņam būs lemts lidot kopā pāri okeānam. Reiss kavējas gadsimta sniega vētras dēļ, bet lidojumā, lai arī viņi sēž viens otram burtiski blakus, skaistule visu laiku noguļ un uz varoni pat nesaskatās.
"Es sevi izīrēju sapņiem"
Stāsts par sievieti, kura redz un interpretē sapņus, tas ir viņas mūža arods un piepildījums, un tas viņu iznes dzīves virsotnē, lai arī beigas ir skumjas.
"Es atnācu tikai piezvanīt"
Jauna sieviete auto negadījuma dēļ nejauši nonāk autobusā, kas ved sievietes uz psihiatrisko klīniku, un rezultātā - kļūst par pacienti, viņai tik vien kā no tās klīnikas vajadzēja piezvanīt vīram, bet diemžēl nesagāja.
"Augusta spoki"
Tāds kā mini šausmu stāsts par nakšņošanu nolādētā namā, īsākais teksts visā grāmatā.
"Izpriecu Marija"
Pensionēta prostitūta izvēlas sev kapavietu, kā arī aprakstītas viņas pēdējās attiecības - ar kādu augstmani. Ļoti spilgtas noskaņas stāsts.
"Septiņpadsmit noindēti angļi"
Padzīvojusi kundze no Dienvidamerikas ierodas Neapolē, no kurienes viņai paredzēts doties uz Romu, lai ieraudzītu pāvestu (tā ir viņas mūža vēlēšanās), taču sanāk tā, ka viņai vienu nakti nākas palikt Neapolē un viņa gandrīz aiziet bojā kopā ar septiņpadsmit noindētiem angļiem.
"Tramontāna"
Par vējiem no Āfrikas, kas atņem cilvēkam saprātu un par jaunu latīņamerikāni, kuru pazudina neapdomīgi zviedru jaunieši.
"Forbsas kundzes laimīgā vasara"
Par stingru mājkalpotāju, kura vasaras garumā audzina divus zēnus tīri vai spartiskos apstākļos, kamēr pati piekopj ne būt ne tik striktu dzīvesveidu, un tas viņai beigās maksā.
"Gaisma ir kā ūdens"
Par bērniem, kuri dzīvoklī iemācās izmantot gaismu kā ūdeni - kuģot pa to, bet beidzas tas viss traģiski.
"Tavu asiņu pēdas sniegā"
Kāzu ceļojums, kas sadurta pirksta dēļ beidzas traģiski.
Iespējams, šī ir man līdz šim vistuvākā Gabriela Garsijas Markesa grāmata - katrs no šiem stāstiem, pat ja apjomā neliels, ir vesela romāna vērts, bet tomēr - stāsta apjomā. Koncentrēta maģija, tā teikt. Kamēr lielprozas gabalos manai gaumei Markess mēdz būt pārāk smagnējs, šie spilgtie tēli un notikumi veido sulīgu krāsu paleti, mazliet, protams, skumīgi, bet tas nekas.
2026-06-03
comments powered by Disqus