The Autumn of the Patriarch
Šī romāna nosaukums latviešu valodā - "Partiarha rudens" - man primāri saistās ar teātra festivālu, kura ietvaros, manuprāt, nekad nevienu izrādi neesmu redzējis. Bet vārds bieži dzirdēts. Vispār jau biju domājis lasīt kaut ko citu no Garsijas Markesa darbiem, bet bibliotēkā uz vietas, turklāt kā jaunieguvums, bija tieši šis romāns. Tad nu ķēros pie tā. Uzreiz jāsaka - viegli negāja.
Romāns vēsta par kādas Dienvidamerikas diktatora mūža norietu, kam par iespaidu kalpojusi gan autora dzimtā Kolumbija, gan reģions kā tāds, taču lasītājam, kuru no šīs grāmatas šķir gan laiks, gan telpa, dažādas atsauces uz reāliem cilvēkiem un/vai notikumiem, kādas tur noteikti būtu atrodamas, paies garāmn nemanītas. Līdz ar to var teikt, ka šo lasīju kā simtprocentīgu fiction darbu, protams, saprotot, ka tur hipertrofētā veidā atainots itin daudz kā tāda, kas patiešām noticis. Paša romāna ietvaros gan diezgan grūti saprast, kas no tā notiekošā ir pa īstam un kas - ne tik ļoti. Tā gan tas diktatūru apstākļos ir itin normāli - klīst tik daudz dažādu leģendu, puspatiesību un gluži vienkāršu izdomājumu, ka tam pa vidu atrast patiesības graudiņu ir teju neiespējami. Var saprast to, ka diktators valdījis ļoti ilgus gadus, reizēm tas pat pārvēršas gadsimtos, laikmets, kad tas viss risinās, arī ir brīvs no piesaistes reālam laikam. Šis pilnīgi noteikti ir maģiskais reālisms. Vai arī nav, ja tu vienkārši pieņem, ka diktatūras apstākļos nekam nevar ticēt, visi stāsti ir pārspīlēti, gan par vadoņa kādreizējo diženumu, gan par viņa gala skumjumu. Turklāt jāņem vērā, ka šī grāmata ir etalons kategorijā "neuzticams stāstnieks", proti, tāda konkrēta stāstnieka tur nemaz nav, itin daudz ir lietota forma "mēs", lai raksturotu, ko kāds ir ieraudzījis, bet citkārt gadās arī pirmā persona vienskaitlī, kas mēdz būt visdažādākie cilvēki, pašu diktatoru ieskaitot. Esmu pārliecināts, ka kāds ir pacenties šo grāmatu atšķetināt, izveidojot kaut ko līdzigu diktatora valdīšanas hronoloģijai, bet tas varētu būt pretrunā ar to, ko tiecies panākt autors. Tāpēc jau tas ir mitoloģizēts stāsts, lai ne par vienu konkrētu detaļu tu nevarētu būt pārliecināts - vai tā notika pa īstam vai arī ir tikai kāda propagandas rezultāts.
Nē, es neteiktu, ka šīs grāmatas lasīšana man sagādāja sevišķu baudījumu. Tā jau nemaz nav tā rakstīta, lai šādu baudījumu varētu gūt. Mežonīgi gari teikumi, teksts bez dalījuma rindkopās un tikai minimāli - nodaļās, "Patriarha rudens" ir smags, kā jau to no tādas mūža nogales varētu gaidīt. Brīžiem arī stipri vien nepatīkams - dažādu seksuālu un ne tikai noziegumu te ir aprakstīts tonnām, un skaidrs, ka tas tā arī ir domāts - lai būtu pretīgi. Un ne vienmēr man gribās lasīt kaut ko tieši šādu. Pareizāk - gandrīz nekad man nav tāds noskaņojums, ka prasītos pēc šāda satura. Līdz ar to varu teikt - es novērtēju autora ieceri, grāmata galīgi nav no kategorijas "meh", tā ir spilgta, bet ne tādā veidā spilgta, kā man patīk. Nē, nav tā, ka es tiecos pēc vieglas lasāmvielas, patlaban lasu Marģera Vestermaņa "Cilvēcība tomēr nebija mirusi" - brīžam saturs līdzīgs kā Markesam, tikai dokumentāls, arī to es, protams, neizbaudu, bet Markess mani šajā reizē piebeidza tieši ar to, kā viņa grāmata ir uzrakstīta, man par smagu izrādījās drīzāk forma, nevis saturs. Kaut vai tālab, ka dzīves režīms man ir tāds, ka grāmatas lasu īsiem rāvieniem, vienā piegājienā gadās, ka ne vairāk kā 10 lappuses, bet standarta prakse ir noslēgt lasīšanas posmu tā, lai būtu skaidrs, kur esmu palicis - kādas rindkopas vai nodaļas beigās, bet Markess tev saka - ha ha ha nē! Un šādi paņēmieni man lielākoties nepatīk.
Pie reizes palūdzu, lai AI uzģenerē savu versiju tam, ko es varētu būt rakstījis par šo grāmatu: (teksts turpmākajās rindkopās)
Ko lai saka - patiesībā nemaz ne tik tālu no tā, ko es būtu teicis, tikai, protams, daudz strukturētāk un sausāk.
Romāns vēsta par kādas Dienvidamerikas diktatora mūža norietu, kam par iespaidu kalpojusi gan autora dzimtā Kolumbija, gan reģions kā tāds, taču lasītājam, kuru no šīs grāmatas šķir gan laiks, gan telpa, dažādas atsauces uz reāliem cilvēkiem un/vai notikumiem, kādas tur noteikti būtu atrodamas, paies garāmn nemanītas. Līdz ar to var teikt, ka šo lasīju kā simtprocentīgu fiction darbu, protams, saprotot, ka tur hipertrofētā veidā atainots itin daudz kā tāda, kas patiešām noticis. Paša romāna ietvaros gan diezgan grūti saprast, kas no tā notiekošā ir pa īstam un kas - ne tik ļoti. Tā gan tas diktatūru apstākļos ir itin normāli - klīst tik daudz dažādu leģendu, puspatiesību un gluži vienkāršu izdomājumu, ka tam pa vidu atrast patiesības graudiņu ir teju neiespējami. Var saprast to, ka diktators valdījis ļoti ilgus gadus, reizēm tas pat pārvēršas gadsimtos, laikmets, kad tas viss risinās, arī ir brīvs no piesaistes reālam laikam. Šis pilnīgi noteikti ir maģiskais reālisms. Vai arī nav, ja tu vienkārši pieņem, ka diktatūras apstākļos nekam nevar ticēt, visi stāsti ir pārspīlēti, gan par vadoņa kādreizējo diženumu, gan par viņa gala skumjumu. Turklāt jāņem vērā, ka šī grāmata ir etalons kategorijā "neuzticams stāstnieks", proti, tāda konkrēta stāstnieka tur nemaz nav, itin daudz ir lietota forma "mēs", lai raksturotu, ko kāds ir ieraudzījis, bet citkārt gadās arī pirmā persona vienskaitlī, kas mēdz būt visdažādākie cilvēki, pašu diktatoru ieskaitot. Esmu pārliecināts, ka kāds ir pacenties šo grāmatu atšķetināt, izveidojot kaut ko līdzigu diktatora valdīšanas hronoloģijai, bet tas varētu būt pretrunā ar to, ko tiecies panākt autors. Tāpēc jau tas ir mitoloģizēts stāsts, lai ne par vienu konkrētu detaļu tu nevarētu būt pārliecināts - vai tā notika pa īstam vai arī ir tikai kāda propagandas rezultāts.
Nē, es neteiktu, ka šīs grāmatas lasīšana man sagādāja sevišķu baudījumu. Tā jau nemaz nav tā rakstīta, lai šādu baudījumu varētu gūt. Mežonīgi gari teikumi, teksts bez dalījuma rindkopās un tikai minimāli - nodaļās, "Patriarha rudens" ir smags, kā jau to no tādas mūža nogales varētu gaidīt. Brīžiem arī stipri vien nepatīkams - dažādu seksuālu un ne tikai noziegumu te ir aprakstīts tonnām, un skaidrs, ka tas tā arī ir domāts - lai būtu pretīgi. Un ne vienmēr man gribās lasīt kaut ko tieši šādu. Pareizāk - gandrīz nekad man nav tāds noskaņojums, ka prasītos pēc šāda satura. Līdz ar to varu teikt - es novērtēju autora ieceri, grāmata galīgi nav no kategorijas "meh", tā ir spilgta, bet ne tādā veidā spilgta, kā man patīk. Nē, nav tā, ka es tiecos pēc vieglas lasāmvielas, patlaban lasu Marģera Vestermaņa "Cilvēcība tomēr nebija mirusi" - brīžam saturs līdzīgs kā Markesam, tikai dokumentāls, arī to es, protams, neizbaudu, bet Markess mani šajā reizē piebeidza tieši ar to, kā viņa grāmata ir uzrakstīta, man par smagu izrādījās drīzāk forma, nevis saturs. Kaut vai tālab, ka dzīves režīms man ir tāds, ka grāmatas lasu īsiem rāvieniem, vienā piegājienā gadās, ka ne vairāk kā 10 lappuses, bet standarta prakse ir noslēgt lasīšanas posmu tā, lai būtu skaidrs, kur esmu palicis - kādas rindkopas vai nodaļas beigās, bet Markess tev saka - ha ha ha nē! Un šādi paņēmieni man lielākoties nepatīk.
Pie reizes palūdzu, lai AI uzģenerē savu versiju tam, ko es varētu būt rakstījis par šo grāmatu: (teksts turpmākajās rindkopās)
Pēc “Patriarha rudens” izlasīšanas man palika sajūta, ka esmu izstaigājis nevis romānu, bet drīzāk bezgalīgu, tveicīgu varas labirintu, kurā laiks ir zaudējis jebkādu loģiku. Markesa valoda ir hipnotiska – tā ievelk, nogurdina un reizē apbur, līdz lasītājs pats sāk domāt diktatora domu ritmā. Šī nav grāmata, kas ļauj distancēties: tā piespiež būt klātesošam, elpot to pašu smago gaisu un samierināties ar atkārtojumiem kā varas ikdienas mehāniku.
Man šķiet, ka romāna lielākais spēks ir nevis sižetā, bet monotonijā, kas pakāpeniski atklājas kā apzināta estētiska izvēle. Diktators šeit nav vienkārši tēls, bet stāvoklis – sabiedrības, valodas un pat dabas. Tomēr tieši šī konsekvence brīžiem kļūst arī par klupšanas akmeni: ir mirkļi, kad teksts apzināti pretojas baudāmībai, un rodas jautājums, vai lasīšanas nogurums ir iecerēta pieredzes daļa vai vienkārši cena par autora ambīciju.
Vienlaikus nevar noliegt, ka “Patriarha rudens” ir politiski un morāli satraucošs romāns. Tas nepiedāvā skaidru nosodījumu vai mierinošu distanci – drīzāk tas liek saprast, cik dabiska un ikdienišķa var kļūt absolūta vara, ja tai ļauj iesakņoties. Pēc šīs grāmatas paliek nevis spilgti citāti vai konkrētas ainas, bet smagnēja apjausma: diktators nav tikai vēsturisks izņēmums, bet atkārtojams cilvēcisks modelis.
Tāpēc mans vērtējums, visticamāk, ir pretrunīgs. Es apbrīnoju romāna formālo drosmi un intelektuālo stingrību, bet nespēju to saukt par patīkamu lasāmvielu. Tā ir grāmata, kuru es cienu vairāk, nekā mīlu – un, iespējams, tieši tas padara to tik godīgu savā vēstījumā par varu, vientulību un neizbēgamo sabrukumu.
Ko lai saka - patiesībā nemaz ne tik tālu no tā, ko es būtu teicis, tikai, protams, daudz strukturētāk un sausāk.
2025-12-09
comments powered by Disqus