Kazhes pierakstu burtnīca

Par galda tenisa sākuma atskaites punktu Latvijā, līdzīgi kā tas ir ar citiem sporta veidiem un ne tikai, pastāv dažādas versijas. Padomju laikā tam izmantoja 1929. gadu, ko dēvēja par Latvijas galda tenisa federācijas dibināšanas gadu, kas turklāt bija nebija precīzi, lai 1979. gadā svinētu galda tenisa piecdesmito dzimšanas dienu. Domājams, ka tam pamatā bija tas, ka Latvijā galda tenisu sāka spēlēt ātrāk nekā PSRS (vai precīzāk – pirms 1930. gada, kad padomijā izlēma, ka šis sporta veids esot kaitīgs redzei un tāpēc ierobežojams) Nacionālā enciklopēdija apgalvo, ka galda tenisa sākums Latvijā datējams 1924. gadā. Trimdā izdotajā "Latvijas sporta vēsturē" lasāms, ka "Galda teniss jeb kā to sākumā sauca ping-pongs ātri izpelnījās lielu populāritāti neatkarīgajā Latvijā jau tūlīt divdesmito gadu sākumā, īpaši skolu jaunatnes vidū." un ziņo par pirmajām eksternajām sacīkstēm 1925. gada decembrī (ar to domājot – pirmo reizi, kad notika oficiālas sacensības starp dažādu sporta klubu pārstāvjiem).


Ko var atrast presē? 1922. gada 25. novembrī "Rigasche Rundschau" paziņoja, ka 1. Rīgas riteņbraucēju biedrības (1. RRB) galda tenisa sekcija izziņo reģistrāciju galda tenisa turnīram, kas notiks tā paša gada 2. un 3. decembrī. Tāpat par internu turnīru 1923. gada februārī ziņoja Rīgas pingponga klubs, kurā bija atļauts piedalīties arī riteņbraucēju biedrības un angļu tenisa kluba biedriem. Savukārt 1923. gada 5. decembrī tā pati "Rigasche Rundschau" vēsta, ka 10.–15. decembrī gaidāmas sacensības par Rīgas meistara titulu, noskaidrojot Rīgas meistaru un meistari vienspēlēs, līdz ar ko šim turnīram vajadzētu būt pirmajām reālajām starpklubu sacīkstēm.

Par šīm Rīgas meistarsacīkstēm diezgan plaši ziņoja "Rigasche Rundschau", taču gala rezultātus laikrakstā nepublicēja, tomēr vairuma dalībnieku uzvārdi tur bija publicēti, kas ļauj secināt, ka galda tenisa pirmsākumos Latvijā modi noteica vācieši un krievi. Īpaši laikrakstā izcēla spēli starp Georgu Kuzņecovu un V. Senksenu (Vacijas pavalstnieks Woldemar Soencksen), pirmo raksturojot kā bijušo Maskavas, bet otro – Pēterburgas meistaru galda tenisā. Tāpat turnīrā piedalījās viens no brāļiem futbolistiem Pladēm, viens no brāļiem Graupneriem, Kurts Šarnāgels (primāri zināms kā klasiskā tenisa spēlētājs) un citi. Kā bija ar Kuzņecova un Senksena panākumiem lielajās Krievijas pilsētās, man nav izdevies pārbaudīt, jo krieviskā Wikipedia galda tenisa vēsturi PSRS sāk ar 1927. gadu, proti, vairākus gadus pēc tā laika, kad šie vīri būtu varējuši kļūt par vietējiem meistariem.

Domājams, arī 1924. gadā vajadzēja notikt Rīgas meistarsacīkstēm, taču par tādām presē liecību nav. Tikām 1925. gada Rīgas meistarsacīkstes ir pirmais galda tenisa turnīrs Latvijā, kuram presē atrodams uzvarētāju saraksts, un tajā iezīmējās citas tendences, nekā iepriekš. Nepiedaloties vienam no 1. RRB līderiem Senksenam, par turnīra uzvarētāju vīriešu konkurencē kļuva Mihels Glikmanis no "Makkabi", otrais bija "Uniona" pārstāvis Liepiņš, bet trešais – Johans Skadiņš. Dāmu konkurencē uzvarēja Anna Daukša, pārspējot Helēnu Kuzņecovu. Agrīno Rīgas meistarsacīkšu hronoloģiju vēl neskaidrāku dara 1926. gada 16. februāra publikācija "Rigasche Rundschau" par jau 1926. gada Rīgas meistarsacīkstēm, kur apgalvots, ka titulu aizstāvējusi pērnā gada meistare Kuzņecova (lai arī iepriekš meistares statusā it kā bija Daukša). Vīru turnīrā savu pirmo vērā ņemamo uzvaru guva Markus Finbergs – vēlakais vairākkārtējs Latvijas meistars un izlases dalībnieks.


1927. gadā pirmo reizi notika sacensības ar nosaukumu "Latvijas meistarsacīkstes galda tenisā". Tas gan neliedza iepriekšējā gada Rīgas meistarsacīkšu uzvarētājus saukt par pagājušā gada meistariem, līdz ar to jautājums, no kura tieši gada būtu skaitāmi Latvijas meistari galda tenisā, ir tiesīgs eksistēt. Tomēr sekošu jau trīsdesmitajos gados pieņemtajai kārtībai, ka par Latvijas meistariem uzskatīšu tos, kas uzvarējuši turnīrā sākot ar 1927. gadu. Turklāt līdzās Latvijas meistarsacīkstēm arī turpmākos gadus turpināja risināties Rīgas meistarsacīkstes.

Galda tenisa popularitāte

Mērīt sporta veidu popularitāti, it īpaši par tālāku pagātni, ir sarežģīti. Tomēr nav apstrīdams, ka ziemas sezonā divdesmitajos - trīsdesmitajos gados galda teniss bija viens no Latvijā populārākajiem sporta veidiem, kuru aktīvi piekopa sportisti, kas vasarās nodarbojās ar āra sportu. Vīriešu vidū tie galvenokārt bija futbolisti, dāmām - vieglatlētes, tāpat galda tenisu aktīvi spēlēja tie sportisti, kuru pamata sporta veids bija klasiskais teniss. Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodami atsevišķu sporta biedrību saraksti ar tās pārstāvošajiem galda tenisistiem. Tā "Universitātes sports" 1931. gada aprīlī Latvijas Galda tenisa savienībai (LGTS) iesniedza sarakstu ar 41 galda tenisistu. Jaunekļu kristīgā savienības sarakstā tikām ir ap 500 galda tenisu spēlējošu biedru. "Makkabi" tajā pašā gadā norāda 30 galda tenisistus savās rindās. 1936. gada pārskatā Valsts statistikas pārvaldei LGTS norāda sekojošas organizācijas, kas ietilpst savienībā: JKS, LSB, ASK, US, V. Ķuze, Makkabi Rīga, Makkabi Tukums, LAS, 1. Jelgavas sporta biedrība, Hakoah, DISK, Reduta, Unions, Rīgas sporta biedrība, 13. Bauskas dzelzceļa pulks, Latvju Jaunatne, Rīgas nedzirdīgo biedrība, 18. Daugavpils dzelzceļu pulks. Diemžēl dalībnieku skaitu katrai biedrībai šajā atskaitē LGTS nesniedza, taču ar jau šeit uzskaitīto informāciju vajadzētu būt pietiekami, lai saprastu, ka galda teniss bija ļoti plaši piekopts sporta veids, ko noteica tā demokrātiskā daba - pieticīgākos apstākļos to pat bija iespējams spēlēt uz ēdamgalda.

Latvijas meistarsacīkstes

1927–1940

Vairumā gadījumu Latvijas meistarsacīkstes risinājās kādā no gada pirmajiem trim mēnešiem, to norises laiku ietekmēja gan pasaules čempionāti, gan droši vien arī vietēja mēroga notikumi. Pirmajos gados uzvarētāju noskaidrošana risinājās pēc divmīnusu sistēmas – izslēgšanas tipa turnīrā, kur pirmā zaudējuma gadījumā spēlētājs pārgāja uz zaudētāju zaru un ieguva otro iespēju. Tomēr jau visai drīz kārtību mainīja – spēlētājus dalīja grupās atbilstoši iepriekšējo turnīru rezultātiem, izveidojot līgas un vājāko/spēcīgāko spēlētāju pāreju starp tām, līdzīgi kā tas notiek, piemēram, futbolā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē arī galda tenisā pēc futbola parauga spēcīgāko grupu dēvēja par virslīgu. Ilgus gadus bez sevišķas konkurences Latvijas meistarsacīkstēs dominēja Rīgas sportisti – vien 1936. gada turnīrā tiesības spēlēt virslīgā ieguva pirmais provinces pārstāvis: Jona Alperts no Daugavpils, kurš gan tobrīd pārstāvēja Liepājas "Makkabi". Formāli gan 1936. gada meistarsacīkstēs Ābrams Funkelšteins jau bija piedalījies kā Jelgavas ASK pārstāvis, tomēr reāli viņš bija rīdzinieks, kas Jelgavā uzturējās tikai obligātā karadienesta dēļ. Taču pēdējos neatkarības gados arvien lielāku lomu Latvijas meistarsacīkstēs ieguva sportisti no citām pilsētām, primāri – Daugavpils un Tukuma. 1940. gada virslīgā vīriešu vienspēlēs trīs dalībnieki no divpadsmit pārstāvēja provinci, kamēr dāmām jau 1938. gada meistarsacīkstēs otro un trešo vietu izcīnīja sportistes no attiecīgi Ventspils un Tukuma.

Latvijas meistarsacīkstēm risinoties pirmo reizi, sacensības notika divās kategorijās: kungu vienspēlēs un dāmu vienspēlēs. Sākot ar 1928. gadu notika meistaru noskaidrošana arī dubultspēlēs, tomēr dalībnieku skaits tajās vienmēr bija diezgan neliels. Kamēr vīriešu vienspēlēs jau 1927. gadā piedalījās ap 80 sportistiem, dubultspēlēm pieteikumu bija maz, reizēm uz trim godalgotajām vietām bija vien četri pāri. Īpaši ar šo situācija bija bēdīga dāmu dubultspēlēs, kurās visbiežāk vispār sacensības nenotika, līdz 1940. gadam šajā kategorijā meistares noskaidroja vien piecas reizes. Tikām kungu un jaukto pāru dubultspēlēs pāris reizes gadījās, ka cīņa par godalgotajām vietām bija gan paredzēta, tomēr neparedzētu apstākļu dēļ neizspēlēja finālus. Tā 1937. gadā neizspēlēja finālu kungiem Stirna-Ošiņš – Zeba-Upmanis, bet 1938. gadā jauktajiem pāriem Bērziņa-Ošiņš – Šmite-Štams. Kopš ieviesa riņķa sistēmu izspēlei arī vienspēlēs ne vienmēr godalgoto vietu trijniekā bija tieši sportisti, jo vienāda uzvaru-zaudējumu skaita gadījumā, ja tas neskāra pirmās vai pēdējās vietas noskaidrošanu, neatkarīgi no savstarpējo spēļu iznākuma, varēja vairākus sportistus ierindot, piemēram, dalītā 3.–5. vietā.

Raksturojot kopējās tendences divdesmito–trīsdesmito gadu galda tenisā, nevar neievērot, ka šajā sporta veidā vadošās pozīcijās bija ļoti daudz ebreju tautības sportistu. Izteiksmīgāko līmeni tas sasniedza 1927. gada meistarsacīkstēs, kad labāko 12 galda tenisistu grupā bija vienpadsmit ebreju un viens vācietis. Turpmākajos gados tik liela ebreju dominance neturpinājās, tomēr līdz pat Latvijas okupācijai vīriešu vienspēlēs medaļniekos katru gadu bija vismaz viens ebrejs. Dāmu sacensībās ebrejiešu īpatsvars bija zemāks, taču tāpat būtiski augstāks nekā Latvijā kopumā. Tālab nav pārsteidzoši, ka laikraksti ar antisemītiskām nosliecēm par šo tendenci nebija sajūsmā un katra latvieša panākumus īpaši izcēla. Faktiski gan ne tikai ebreji mēdza ieņemt godalgotās vietas galda tenisā, tomēr vismaz presē lasāmais liek domāt, ka citu nelatviešu kā Dmitrija Štama, Helēnas Kuzņecovas vai Sofijas Povalo-Švikovskas uzvaras galda tenisa turnīros drīzāk uzskatīja par "mūsējām", nevis "svešajām".

Turpinot par ebrejiem un galda tenisu: tā bija tendence ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā. Laika posmā līdz Otrajam pasaules karam vadošās valstis galda tenisā bija Ungārija un Austrija, un to abu labāko galda tenisa sportistu vidū bija ļoti daudz ebreju. Daļa no viņiem, glābjoties no nacistiem, trīsdesmito gadu beigās apmetās Anglijā, kas arī bija viens no galda tenisa centriem un veicināja šīs valsts sportistu panākumus. Taču jau trīsdesmito gadu vidū Latvijas galda tenisisti, kas bija viesojušies Anglijā, ziņoja, ka tur turnīros ir lielākais skatītāju pulks un bagātīgākās naudas balvas uzvarētājiem.


Vīriešu sacensībās neatkarības gada galda tenisu var iedalīt divos līdzīga izmēra nogriežņos. Pirmais: no 1927. līdz 1933. gadam, kad galvenās cīņas ritēja starp Arnoldu Ošiņu un Marku (Mordekaju) Finbergu. Šajā laika posmā četras reizes Latvijas meistars bija Finbergs, bet trīs – Ošiņš. Mazliet aiz šī dueta bija Aiziks Rozentāls (viņš pārī ar savu brāli Ābramu divdesmito gadu beigās veidoja labāko dubultspēļu pāri Latvijā), Nikolajs Kotovičs un Efraims Basners. Trīsdesmito gadu otrajā pusē modi noteica jau citi sportisti. Finbergs 1935. gadā izceļoja uz Palestīnu, Ošiņš uz kādu laiku pārstāja spēlēt, par vadošo sportistu kļuva Dimitrijs Štams, kurš sākot ar 1935. gadu nemainīgi bija Latvijas meistarsacīkšu trijniekā. Viņa nozīmīgākie konkurenti bija Isajs Joffe, Zalamans Rudins un Izraēls Šacovs (pēdējais gan vairākas Latvijas meistarsacīkstes izlaida, uzturēšanās ārzemēs dēļ). Pēdējās neatkarīgās Latvijas meistarsacīkstēs par Latvijas meistaru kļuva Maksis Levitanuss – labāk pazīstams kā futbolists un pirms tam nekad pat trijniekā nebijis sportists.

Sieviešu konkurencē tik izteiktu dominances periodu nebija. Visvairāk reižu Latvijas meistares titula godā tika Sofija Povalo-Švikovska. Tiesa, rezultātu tabulās viņu varētu attēlot kā divas vai pat kā trīs dažādas sportistes. Kad viņa apprecējās ar žurnālistu Arnoldu Šmitu, laikrakstos šo sportisti sāka dēvēt par Soņu Šmiti, bet otrās laulības laikā viņa bija jau Sofija Povalo-Švikovska-Dreimane. Tāpat nozīmīga bija Milda Rēdliha-Grundmane, kura Latvijas meistare bija gan tikai vienreiz, taču vēl četras reizes bija trijniekā. Divi tituli bija Irēnai Bērziņai, pa reizei šajā godā bija Helēna Kuzņecova, Elka Gurviča, Vera Kuharenko, Erna Eltermane, Marija Švēde-Grapmane, Soņa Lēvenberga un Zinaīda Bērziņa. Bez tituliem, bet trīs reizes pēc kārtas trijniekā bija Anna Daukša (pirmajos gados) un Ella Meiersone (pēdējos gados).

1941. - 1944

Sākot ar pirmo padomju okupācijas gadu Latvijas galda tenisa vēsture sadalās divos atsevišķos stāstos – tajā, kā to redzēja padomijā un Rietumos atzītajā variantā. Primārais avots Latvijas čempionu uzskaitījumam ir 1970. gadā trimdā izdotā grāmata "Latvijas sporta vēsture 1918–1944", kura galda tenisa gadījumā ignorē 1941. gada LPSR čempionātu, bet vēsturē ieskaita 1941.-1944. gados vācu okupācijas apstākļos notikušos turnīrus. Ja raugās no neatkarīgās Latvijas sporta vēstures viedokļa, tad ignorējami būtu visi šie turnīri, tomēr pilnībā tos ignorēt droši vien nebūtu korekti, lai vai kā – Latvijas labākos galda tenisistus tajos noskaidroja. 1941. gada sākumā notikušais LPSR čempionāts dalībnieku sastāva ziņā patiesībā vēl bija diezgan tuvs pēdējo neatkarības gadu turnīriem. Vīriešiem titulu izcīnīja Ābrams Funkelšteins (1938. gada otrās vietas ieguvējs), otrais bija četras reizes par Latvijas meistaru kļuvšais Dimitrijs Štams, bet trešais – Izraēls Šacovs. Dāmām uzvarēja 1940. gada meistare Zinaīda Bērziņa, otrā – daudzkārtējā medaļniece Milda Rēdliha-Grundmane, bet trešā – pāris reizes trijniekā bijusī Rozālija Greizbārde.

Vairāki no iepriekš godalgotās vietās bijušajiem galda tenisistiem 1941. gada vasarā izsūtīti: Augusts Grapmanis un viņa sieva Marija Švēde-Grapmane, Aiziks un Ābrams Rozentāli, Zalmans Idelsons, Zallijs un Kalmans Egons Zebas u.c. Augusts Grapmanis un Ābrams Rozentāls izsūtījumā gājuši bojā. Tikām Aizikam Rozentālam, Zalmanam Idelsonam un brāļiem Zebām, iespējams, ka izsūtījums nejauši paglāba dzīvību.

1941. gada rudenī notikušo turnīru, ko pieņemts uzskatīt par Latvijas čempionātu, faktiski tolaik sauca par Rīgas meistarsacīkstēm. Tajā līdzās padomju varas izsūtītajiem un nogalinātajiem vairs nepiedalījās arī ebreju tautības sportisti, līdz ar to no iepriekšējo gadu labākajiem sportistiem daudz atlicis nebija. Dubultspēles nemaz nespēlēja, bet dāmu vienspēlēs Zinaīdu Bērziņu atzina par čempioni bez spēlēšanas, jo citas dalībnieces nebija pieteikušās. Vīriešiem uzvarēja Dimitrijs Štams, otrais bija jaunais Alfrēds Zvirgzdiņš. Jau šajā turnīrā piedalījās arī vācu karavīri (vēlākos gados – arī vācu sievietes), vēl vairāk to padarot par neatbilstošu Latvijas meistarsacīkšu statusam. Sākot ar 1942. gadu dāmu sacensībās un arī dubultspēlēs trijniekā iekļuvušo vidū bija cilvēki, kam ar Latviju vispār nekādas saistības nebija (Brimmer, Rokstro, Bratschila u.c.). Vienspēlēs pirmās vietas saglabāja Štams un Zinaīda Bērziņa. Drīzumā Štamu iesauca Latviešu leģionā, rudenī viņš kritis kaujās Zemgalē. Apskatoties zemāk pievienoto tabulu, redzams, ka 1941.-1944. gadu periods padarīja Štamu un Bērziņu par šī laika posma titulētākajiem galda tenisistiem, tomēr jāņem vērā konkurences līmenis. Dalībnieku arī kara gada turnīros bija daudz, bet izteiksmīgs rādītājs ir tajā, ka no 1940. gada vīriešu virslīgas divpadsmit dalībniekiem deviņi bija bijuši ebreji, turklāt pārējie divi kristieši, līdzās Štamam, bija dalīto 10.-12. vietu ieņēmušie Eķups un Vasiļevskis - proti, diezgan tāli no vadošajām pozīcijām.


Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara galda tenisa dzīves Latvijā gandrīz nebija, jo PSRS vēl nebija atteikusies no doktrīnas par galda tenisa kaitīgumu. Pirmais LPSR čempionāts pēc kara risinājās vien 1950. gadā, tomēr vēl vairākus gadus vismaz vīriešu konkurencē toni šajā sporta veidā noteica sportisti, kas vēl bija piedalījušies neatkarīgās Latvijas meistarsacīkstēs (Aba Gelvāns, Maksis Levitanuss, Alfrēds Zvirgzdiņš, Gdalijs Vorobeičiks). Tikām Markus Finbergs vēl ilgus gadus bija viens no vadošajiem Izraēlas galda tenisistiem un pat piedalījās pasaules čempionātos.

Latvijas meistarsacīkšu medaļnieku tabula

Komandu meistarsacīkstes

Līdzās individuālajām sacensībām katru gadu noskaidroja arī Latvijas meistarus komandām. Šo turnīru pārskatāmus rezultātus par visiem gadiem iegūt nav izdevies, bet zināms, ka titulētākā komanda bija Rīgas "Makkabi". Trīsdesmito gadu otrajā pusē arvien spēcīgāka kļuva Latvijas Arodorganizāciju sporta (LAS) komandā, kā arī provinces vienības: Tukuma "Makkabi" un Daugavpils "DISK". Neesmu šo detalizēti pārbaudījis, bet "Latvijas Sporta vēsturē" rakstīts sekojošais: "Sākot ar 1931./32. gadu, notika atsevišķas meistarsacīkstēs vienībām, kurās pirmo reizi uzvarēja JKS, bet pēc tam septiņus gadus pēc kārtas Rīgas Makkabi."

Latvijas sportisti pasaules čempionātos

Pirmais pasaules čempionāts galda tenisā notika 1926. gadā Londonā, kamēr Latvijas sportistu dalība šajā sporta notikumā aizsākās ar otro pasaules čempionātu, kas risinājās Stokholmā 1928. gada janvārī. Latviju tur pārstāvēja divi labākie meistari vienspēlēs Markus Finbergs un Arnolds Ošiņš, kā arī primāri dubultspēļu speciālisti Aiziks un Ābrams Rozentāli. Pasaules čempionātā spēles risinājās gan individuālā ieskaitē, gan komandu cīņā. Labākos panākumus Latvijas sportisti guva komandu turnīrā, kur deviņu komandu ieskaitē viņi bija ceturtie (piekāpjoties dominējošajam trijniekam Austrija, Ungārija un Anglija, bet pārspējot visus pārējos). Vienspēlēs vistālāk tika Aiziks Rozentāls, kas 1/8 fināla spēlē piekāpās topošajam čempionam Zoltanam Mehlovicam.

1929. gadā PČ risinājās Budapeštā, Latvijas četriniekā bija viena izmaiņa: Aizika Rozentāla vietā piedalījās Arnolds Štauvers, tāpat pirmo reizi bija arī dalībniece sieviešu turnīrā – Anna Daukša. Komandu ieskaitē Latvija atkal bija ceturtā, kamēr vienspēlēs vislabāk sekmējās Ošiņam, kurš sasniedza 1/8 un tur zaudēja pērnā gada Rozentāla pāridarītājam Mehlovicam. Dubultspēlēs 1/8 kārtu sasniedza Finbergs ar Rozentālu. Daukša, pieveikusi Austrijas sportisti Flammu, tika ceturtdaļfinālā, kur viņai pretī stājās topošā čempione Marija Medņanska no Ungārijas, kurai ne Daukša, ne pretinieces pusfinālā un finālā nopietnu konkurenci izrādīt nespēja.

Mazāk sekmīgs Latvijas sportistiem bija 1930. gada čempionāts: komandu ieskaitē kvartets Ošiņš, Finbergs, Grapmanis, Kārlis Paegle bija piektie, bet individuāli ne vienspēlēs, ne dubultspēlēs neviens nesasniedza labāko sešpadsmitnieka kārtu. Toties 1/8 kārtā Lietuvas komandas sastāvā spēlēja Daugavpilī dzimušais bijušais rīdzinieks un 1925. gada Rīgas meistars Mihels Glikmanis.


1931. gadā Pasaules čempionātu atkal spēlēja Budapeštā. Latvijas sastāvā bija Ošiņš, Finbergs, Paegle un debitants Šacovs. Vienspēlēs Finbergs jau pirmajā kārtā piekāpās vācietim Entholtam, Šacovs vienu kārtu pārvarēja bez spēles, bet vienīgā aizvadītajā spēlē zaudēja vācietim Švāgeram. Paegle uzveica divus pretiniekus, tiekot turnīra labāko 32 dalībnieku vidū, līdz viņu pārspēja ungārs Lajošs Dāvids. Tikām augstāko sasniegumu līdzšinējā Latvijas galda tenisa vēsturē guva Arnolds Ošiņš: viņš pieveica trīs pretiniekus un sasniedza pasaules čempionāta ceturtdaļfinālu. Tajā uzvarēt pret iepriekšējā gada pasaules čempionu mājinieku Viktoru Barnu viņam gan nebija pa spējām. Arī komandu turnīrā Ošiņš sevi apliecināja kā galveno spēku Latvijas izlasē: viņa uzvaru-zaudējumu bilance bija 18-6, Paeglem 7-8, Šacovam 7-9, Finbergam 12-14. Kopvērtējumā tas deva dalītu 6.–7. vietu 11 komandu konkurencē. Mazāk pozitīva iezīme šajā turnīrā: starp Finbergu un Ošiņu izcēlās konflikts (it kā - alkohola iespaidā). Pēcāk Rīgā notika skaidrošanās Galda tenisa savienībā, tās noslēdzās ar Ošiņa atvainošanos.


Uz nākamo pasaules čempionātu Latvijas komandā atkal brauca ar vienu izmaiņu sastāvā: Paegles vietā spēlēja Nikolajs Kotovičs. Komandu ieskaitē rezultāts bija atkārtoti labākais - ceturtā vieta. Individuāli sekmīgs gads bija Anglijā tobrīd dzīvojušajam Šacovam, kas pārī ar angli Stenliju Profitu sasniedza ceturtdaļfinālu.

1933. gadā pasaules čempionāts risinājās Bādenē pie Vīnes, Austrijā, un atkal jau Latvijas izlasē bija viens jauns dalībnieks: šoreiz Kotoviča vietā spēlēja Dimitrijs Štams. Komandu ieskaitē Latvija bija piektā. Vienspēlēs Šacovs tika 1/8 kārtā, pārspējot angli Haidnu, kur viņu uzveica titulētais Barna. Dubultspēlēs pārī ar Finbergu Šacovs arī tika līdz 1/8 kārtai, un par spīti uzvarētiem pirmajiem diviem setiem ļoti sīvā cīņā piekāpās ungāru pārim Dāvids–Kelens. Pēc ilgāka pārtraukuma bija arī dalībniece sieviešu turnīrā: Erna Eltermane. Eltermane spēlēja dubultspēlēs pārī ar Ošiņu, bet jau pirmajā kārtā piedzīvoja zaudējumu.


Uz 1934. gada pasaules čempionātu Latvija aizsūtīja vien trīs sportistus: Ošiņu, Finbergu un Kalmanu Zebu (pēdējais turklāt brauca par saviem līdzekļiem). Komandu turnīrā viņi izcīnīja dalītu piekto vietu. Vienspēlēs Ošiņš tika 1/8, kur jau kārtējo reizi viņu apturēja Viktors Barna. Dubultspēlēs pāris Ošiņš-Finbergs tika ceturtdaļfinālā, un jau kārtējo reizi šo slieksni pārvarēt neizdevās.

1935. gada psaules čempionātā atkal Latvijai bija trīs sportisti vīriešu ieskaitē: Ošiņš, Finbergs un Štams, un viena dāma: Soņa Lēvenberga. Vienspēlēs sekmīgākais bija Štams, kas sasniedza 1/8 kārtu. Komandu ieskaitē – dalīta 4.-6. vieta, sacensībā Ungārija – Latvija Finbergam izdevās pārspēt Viktoru Barnu. Jauktajās dubultspēlēs Lēvenberga ar Finbergu pārvarēja vienu kārtu.

Ošiņam pārtraucot spēlēt un Finbergam atstājot Latviju, 1936. gadā uz pasaules čempionātu Prāgā Latvija atbrauca jaunā sastāvā: Dimitrijs Štams, Isajs Joffe, Zalmans Idelsons, Izraēls Šacovs. Šī sastāva uzstāšanās nebija sekmīga. Komandu ieskaitē, kur komandas bija sagaidītas divās grupās pa astoņām, Latvija savā grupā bija vien septītā, piekāpjoties arī principiālajiem konkurentiem lietuviešiem. Šo vismaz daļēji kompensēja vienspēles, kur Joffe tika ceturtdaļfinālā, taču arī viņam neizdevās pārvarēt šo kārtu.

1937. gada pasaules čempionātu latvieši izlaida, bet 1938. gadā tajā atgriezās. Spēlēt bija atsācis Arnolds Ošiņš, kopā ar viņu spēlēja arī Dimitrijs Štams un Isajs Joffe. Komandu ieskaitē sniegums bija labāks - ceturtā vieta savā grupā. Individuāli sasniegumi gan izpalika – ne vienspēlēs, ne dubultspēlēs latvieši nespēja sasniegt labāko sešpadsmitnieka kārtu. 1939. gada pasaules čempionāts Kairā, Ēģiptē aizritēja bez Latvijas sportistu līdzdalības, bet nākamais pasaules čempionāts notika vien 1947. gadā, kad Latvija bija okupēta.

Valstu sacīkstes

Populāra prakse starptautiskas pieredzes gūšanai tolaik bija valstu sacīkstes. Visbiežāk Latvija spēlēja pret kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Pret pirmajiem 15 reizēs Latvijai 11 uzvaras un četri zaudējumi, pret otrajiem: bilance četri – viens. Liels notikums bija 1930. gadā notikusī tobrīd vadošās galda tenisa valsts Ungārijas viesošanās Latvijā ar pasaules čempionu Barnu priekšgalā. Divas reizes ar vienādu rezultātu 4–5 zaudēts zviedriem, ar 5–0 pārspēta Somija, ar 4–5 zaudēts Polijai. 1938. un 1939. gados notika Baltijas meistarsacīkstes, komandu ieskaitē abas reizes triumfēja lietuvieši, toties individuāli 1939. gadā pirmās četras vietas ieņēma Latvijas sportisti: 1. Štams, 2. Joffe, 3. Ošiņš, 4. Šacovs.

Panākumi turnīros ārzemēs

Markus Finbergs: uzvara starptautiskās sacensībās Tallinā (1929), pirmā vieta gandarījuma turnīrā pasaules čempionātā Prāgā (1931), Vācijas starptautiskais meistars (1932), otrā vieta turnīrā Frankfurtē pie Mainas (1932), Igaunijas meistars (1934).
Arnolds Ošiņš: trešā vieta Vācijas meistarsacīkstēs (1930), trešā vieta pāru spēlē ar Finbergu Frankfurtē pie Mainas (1932).
Zallijs Zeba: otro vieta Cīrihes starptautiskajā galda tenisa turnīrā (1932), pirmā vieta Cīrihes meistarsacīkstēs (1933).
Soņa Levenberga: sasniegti vairāki turnrīru fināli Anglijā (1938).
Mihels Glikmanis: Lietuvas meistars (1930), Francijas meistars (1931). Lai arī Lietuvas pavalstnieks, tomēr dzimis un audzis Latvijā.

Piebildes noslēgumā

Raksta tapšanā ieguldīts daudz darba, pētot laikrakstus, arhīvu materiālus, arī sazinoties ar atsevišķu galda tenisa spēlētāju pēcnācējiem. Tomēr rakstā var būt nepilnības un neprecizitātes, būšu pateicīgs par aizrādījumiem un labojumiem. Kā arī apzinos, ka visam tajā neesmu pievērsies: piemēram, vispār neesmu veltījis uzmanību strādnieku galda tenisa turnīriem SSS paspārnē. Iespējams, par to citreiz.

Nozīmīgākie izmantotie avoti

• Materiāli par Latvijas Galda tenisa savienību Latvijas Valsts vēstures arhīvā. LVVA-1799-1-(245-269).
• Čika, V., Gubiņš, G., Latvijas sporta vēsture 1918-1944, Toronto, Amerikas Latviešu Apvienība, 1970.
• Mellups, A., Jurševica, M., Latvijas teniss, Rīga, SIA Enerģija un Pasaule, 2005.
• Michel Glickman: cet inconnu. Tennis de Table, 1998-09.