Kazhes pierakstu burtnīca

Šī grāmata ir jau trešais izdevums sērijā "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas", kuras pēdējos gados izdošanai sagatavojis un nodevis viņas dēls Jānis Elsbergs. Kā var saprast no nosaukuma, šajā konkrētajā grāmatā publicētas dienasgrāmatas, ko Belševica rakstīja gados pēc Otrā pasaules kara līdz ~1960. gadam. Kaut kādā mērā es apbrīnoju Jāņa Elsberga uzdrīkstēšanos šo materiālu nodot atklātībai (ieskaitot to, ka zināms, ka pati Belševica absolūti nevēlējās, lai viņas nepublicētie darbi, it īpaši dienasgrāmatas, jebkad ieraudzītu dienasgaismu). Un, nē, runa nav par to, ka dienasgrāmatās to autore pārāk daudz atklātu kaut ko no savas privātās dzīves, gluži otrādi - no tās tur ir stipri maz, šajā gadījumā vairāk atkailināšanās notiek caur iekšējās pasaules un tās uztveres atklāšanu, tādu, kas galīgi neiet kopā ar to Vizmu Belševicu, par kuru Nacionālajā enciklopēdijā lasāms sekojošais: "Vizma Belševica tiek dēvēta par savas paaudzes rakstniecības sirdsapziņu, godīguma, nelokāmības, nepakļāvības un garīgas neatkarības simbolu. Viengabalaina, bezkompromisa personība ar augstu sāpju slieksni gan personīgos pārdzīvojumos, gan tautas likteņa izjūtā. Tautas mīlēta un padomju okupācijas režīma neieredzēta dzejniece, kuras dzīvi un radošo darbību virzījis iekšējās brīvības gars un patiesības meklējumu centieni visa mūžā garumā. Dzejnieces nepakļāvība politiskajam režīmam un atšķirīga poētiskās domāšanas perspektīva uzrāda disidentisma tendences radošajā darbībā."

Ar ko tad pēckara gadu Vizma Belševica atšķiras no šīs režīma neieredzētās dzejnieces? Kā izrādās, jaunības gados Belševica bija ļooooti pareiza komjauniete, kas svēti ticēja ļeņinisma-staļinisma doktrīnai, ienīda visu no Rietumiem nākušo (epizode, kad viņa Maskavā ierauga auto ar ārzemniekiem un automātiski šos cilvēkus raksturo kā neliešus un solās, ka mēs taisīsim vēl labākas mašīnas - vien ir kā vērta!), ticēja kolhoziem, piecgades plāniem un - vēl skarbāk - sociālistiskajam reālismam kā vienīgajai literatūras nākotnei. Jā, šo dienasgrāmatu gaitā var pamazām sekot tam, kā Belševica pārstāj pielūgt Andreju Upīti kā visu lietu mēru un vilties tajā visā, kas viņai ieborēts kopš agras jaunības - bet nevar noliegt, ka kādreiz viņa bija tāds cilvēks, kas ticēja tam, ka dzīve padomijā - tas ir labākais, kas cilvēku var piemeklēt. Un, lai arī es absolūti neuzskatu šādu pozīciju par kaut ko slavēšanas vērtu, es novērtēju to, ka Belševicas dēls, kuram acīmredzami mātes literārais mantojums un tēls ir svarīgs, nevairās no šīm tēmām.

Cita lieta, ka kopumā šis izdevums nav super aizraujošs, jo nav tā, ka tajā būtu vienas vienīgas dienasgrāmatas un kaut kādu iekšējās pasaules notikumu fiksēšana, daudz tur ir kaut kādu izrakstītu dzejoļu citātu (ne pašas Belševicas rakstītu), spārnoto frāžu, ko teikusi, piemēram, Mīļotante, atsaukšanās uz kaut kādiem personāžiem, kurus izdevuma sastādītājiem nav izdevies identificēt un tā tālāk. Līdz ar to liela daļa šīs grāmatas man atgādina tādas klades, kādas saglabājušās no manas vecmāmiņas, kura gan nebija ievērojama literāte. Un tad sanāk, ka lasītājam parastajam, kas nenodarbojas ar kaut kādu pētniecību par Belševicas daiļradi, šis izdevums nav super vērtīgs. Jā, tur ir biogrāfiskās nodaļas un kaut kādas epizodes, kas diezgan tieši ļauj saskatīt to, kā komjauniete Belševica attīstījās par patstāvīgi domājošo Belševicu, bet tā visa ir pārāk maz uz tā visa fona, bez kā šī grāmata, manuprāt, lieliski varētu iztikt. Vienīgi tādā gadījumā šī arhīvu burtnīcu grāmata būtu nevis 200 lappušu bieza, bet kādu 40-50 lappušu apjomā, un tas jau nešķiet diži iespaidīgi.