Koncerts Četros baltos kreklos
Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē es paviesojos "Četros baltos kreklos". Nezinu, vai to uzskatīt par sasniegumu vai negodu, visticamākais - vienalga, bet faktu konstatēt ir nepieciešams. Kaut vai tāpēc, ka diez vai Rīgā ir vēl kāda cita vieta, kur publiski apskatāma adīta veste, kurai blakus atrodams Normunda Rutuļa autogrāfs. Tiesa, sestdienas vakarā mēs ČBK nonācām ne Rutuļa vestes dēļ un pat ne tālab, lai noskaidrotu, kāda fasona gumijnieki šosezon ir modē un sarunātu Edijam randiņu ar kādu efektīgu dāmu bez priekšzoba, bet gan lai baudītu virtuves kabarē "Gapoljeri" piecu gadu jubilejas koncertu.
Vispār jau, ieklausoties pašu mākslinieku teiktajā, radās viedoklis, ka jubilejai gan datums, gan varbūt pat gads izvēlēti itin patvaļīgi, taču būšu šajā jautājumā iecietīgs, jo var jau gadīties, ka pats grupas dibināšanas fakts ir pielīdzināms tikai ieņemšanai, bet grupas piedzimšana ir fiksējama kaut kādā īpaša mirklī. Līdz ar to - tātad "Gapoljeri" svinēja savu piecīti, un arī mēs piecu cilvēku sastāvā tur bijām klāt (Raitis, Anita, Zē, Marina, Raimonds). Savu uzstāšanos "Gapoljeri" sāka īsteni virtuves kabarē atbilstošā gaisotnē - rītasvārkos un treniņbiksēs, ar bamsli, avīzēm un kārtīm, ātri vien izejot ātrajam kursam grupas vēsturē, iepazīstinot mazāk izglītoto publikas daļu (mani ieskaitot) ar apvienības tapšanas svarīgākajiem notikumiem. Koncerta laikā mainījās arī grupas skatuves tēls - pirmā cēliena otrajā pusē tika dota vieta neaizmirstamajiem Gapoljeru legingiem, bet otrajā - visnotaļ kolorītiem šortiem.
Grupai, kuras krājumā nav neviena albuma (un tuvākajā nākotnē tāds, domājams, arī nav gaidāms) "Gapoljeri" ir apgādāti ar ļoti plašu repertuāru - līdz ar to pat ļoti apjomīgajā divcēlienu koncertā neizskanēja droši vien ne puse no dziesmām, kuras ši puiši sauc par savējām. Tiesa, vairums zināmāko gabalu (ja neskaita "Dievs bija piedzēries") spēlētas tika gan - te bija gan "Muskuļu ārija", gan "Vecmāmiņa", gan "Izcirtējs Viktors", gan "Meitenīte Copy/Paste", gan "Laroksije sļozi", gan "Aktrise", gan "Lupatas", gan daudz kas cits - zināmāks un mazāk zināms. Skaidrs, ka "Gapoljeru" uzstāšanās nav tikai koncerts - ne velti visi grupas dalībnieki ir ciešāk vai mazāk cieši saistīti ar teātri. Tērpu maiņa, viesmākslinieku (ieskaitot Zani Dombrovsku) parādīšanās, sagatavoti (un gan jau arī improvizēti) jociņi, aicinājums skatītājiem atbildēt "Jā" uz saucienu "Miers" (jaukta angļu-krievu valodā, sekojot labākajiem "Eiro-Vīzijas" standartiem).
Vispār jau Gapoljeri ir riktīgi feins ansamblis - lai arī diez vai kāds viņu dziesmas sauks par mākslinieciski augstvērtīgām, spēlētprasmi par tehniski nevainojamu un tekstus - par psiloģiski precīziem arhetipu prototipējumiem, viņu spēlētā mūzika ir jautra, lipīga un pa reizei - arī saturiski itin trāpīga (kaut vai tā pati "Copy/Paste"). Domājams, viņu skatuviskā vieta ir meklējama kaut kur pa vidu starp "Čipsi un Dullo" un "Suņa stundu" - domājams, ka tehnikas ziņā kā vieniem, tā otriem "Gapoljeri" zaudētu vienos vārtos, taču te ir pēkšņs pavērsiens par labu "Gapoljeriem" - kā izrādās, Kareļins itin ilgus gadus tika spēlējis futbolu, un vēl vārtsarga pozīcijā, kas nozīmē - paveras iespēja! Un to, ko "Gapoljeri" nespēj paņemt ar tehniku, viņi paņem ar enerģiju un šovu, un tas ir atkal feini. Jā, skaidrs, ka tā īsti par pilnu šādu mūziku ņemt laikam nevar un diez vai es varu sevi iedomāties iegādājamies viņu ierakstu (ja tādam būs lemts tapt) vinilā, bet - es itin labi varu sevi iedomāties vēl ne reizi vien apmeklējam "Gapoljeru" koncertus un tajos labi pavadot laiku! Vienlaikus - ceru, ka es sevišķi neizskatos pēc brieža, lai arī mana izmēra cilvēkam atrasties tuvu skatuvei šādos koncertos ir mazliet riskanti, jo mazām meitenītēm pamatīgi aizsedzu skatu, un vienlaikus - kura maza meitenīte gan nesapņo par Kristianu Kareļinu - vienu no pilnīgi noteikti top 10 seksīgākajiem grupas "Gapoljeri" dalībniekiem?
Vispār jau, ieklausoties pašu mākslinieku teiktajā, radās viedoklis, ka jubilejai gan datums, gan varbūt pat gads izvēlēti itin patvaļīgi, taču būšu šajā jautājumā iecietīgs, jo var jau gadīties, ka pats grupas dibināšanas fakts ir pielīdzināms tikai ieņemšanai, bet grupas piedzimšana ir fiksējama kaut kādā īpaša mirklī. Līdz ar to - tātad "Gapoljeri" svinēja savu piecīti, un arī mēs piecu cilvēku sastāvā tur bijām klāt (Raitis, Anita, Zē, Marina, Raimonds). Savu uzstāšanos "Gapoljeri" sāka īsteni virtuves kabarē atbilstošā gaisotnē - rītasvārkos un treniņbiksēs, ar bamsli, avīzēm un kārtīm, ātri vien izejot ātrajam kursam grupas vēsturē, iepazīstinot mazāk izglītoto publikas daļu (mani ieskaitot) ar apvienības tapšanas svarīgākajiem notikumiem. Koncerta laikā mainījās arī grupas skatuves tēls - pirmā cēliena otrajā pusē tika dota vieta neaizmirstamajiem Gapoljeru legingiem, bet otrajā - visnotaļ kolorītiem šortiem.
Grupai, kuras krājumā nav neviena albuma (un tuvākajā nākotnē tāds, domājams, arī nav gaidāms) "Gapoljeri" ir apgādāti ar ļoti plašu repertuāru - līdz ar to pat ļoti apjomīgajā divcēlienu koncertā neizskanēja droši vien ne puse no dziesmām, kuras ši puiši sauc par savējām. Tiesa, vairums zināmāko gabalu (ja neskaita "Dievs bija piedzēries") spēlētas tika gan - te bija gan "Muskuļu ārija", gan "Vecmāmiņa", gan "Izcirtējs Viktors", gan "Meitenīte Copy/Paste", gan "Laroksije sļozi", gan "Aktrise", gan "Lupatas", gan daudz kas cits - zināmāks un mazāk zināms. Skaidrs, ka "Gapoljeru" uzstāšanās nav tikai koncerts - ne velti visi grupas dalībnieki ir ciešāk vai mazāk cieši saistīti ar teātri. Tērpu maiņa, viesmākslinieku (ieskaitot Zani Dombrovsku) parādīšanās, sagatavoti (un gan jau arī improvizēti) jociņi, aicinājums skatītājiem atbildēt "Jā" uz saucienu "Miers" (jaukta angļu-krievu valodā, sekojot labākajiem "Eiro-Vīzijas" standartiem).
Vispār jau Gapoljeri ir riktīgi feins ansamblis - lai arī diez vai kāds viņu dziesmas sauks par mākslinieciski augstvērtīgām, spēlētprasmi par tehniski nevainojamu un tekstus - par psiloģiski precīziem arhetipu prototipējumiem, viņu spēlētā mūzika ir jautra, lipīga un pa reizei - arī saturiski itin trāpīga (kaut vai tā pati "Copy/Paste"). Domājams, viņu skatuviskā vieta ir meklējama kaut kur pa vidu starp "Čipsi un Dullo" un "Suņa stundu" - domājams, ka tehnikas ziņā kā vieniem, tā otriem "Gapoljeri" zaudētu vienos vārtos, taču te ir pēkšņs pavērsiens par labu "Gapoljeriem" - kā izrādās, Kareļins itin ilgus gadus tika spēlējis futbolu, un vēl vārtsarga pozīcijā, kas nozīmē - paveras iespēja! Un to, ko "Gapoljeri" nespēj paņemt ar tehniku, viņi paņem ar enerģiju un šovu, un tas ir atkal feini. Jā, skaidrs, ka tā īsti par pilnu šādu mūziku ņemt laikam nevar un diez vai es varu sevi iedomāties iegādājamies viņu ierakstu (ja tādam būs lemts tapt) vinilā, bet - es itin labi varu sevi iedomāties vēl ne reizi vien apmeklējam "Gapoljeru" koncertus un tajos labi pavadot laiku! Vienlaikus - ceru, ka es sevišķi neizskatos pēc brieža, lai arī mana izmēra cilvēkam atrasties tuvu skatuvei šādos koncertos ir mazliet riskanti, jo mazām meitenītēm pamatīgi aizsedzu skatu, un vienlaikus - kura maza meitenīte gan nesapņo par Kristianu Kareļinu - vienu no pilnīgi noteikti top 10 seksīgākajiem grupas "Gapoljeri" dalībniekiem?
2016-02-20
comments powered by Disqus