Desmit iemeslu apciemot Kauci

Apciemot Kauci vispirms devās Marina, bet pēcāk arī es. Jāatzīst, ka man kaut kā bija stingra pārliecība, ka tā ir par Kauci - kaut kādu čali (vai ticamāk - onkuli), kuru kāds dodas apciemot. Īsti trāpīts tas nav - Kauca ir (iedomāta) Latvijas mazpilsēta, kurā risinās Gata Šmita režisētās un Justīnes Kļavas uzrakstītās izrādes darbība. Izrādē gan konkrētie desmit iemesli Kauces apciemošanai netiek uzskaitīti, turklāt atbilstoši Internetā dominējošajiem sarakstiem, skaitlim nevajadzētu būt tik apaļam, un vispār to vajadzētu saukt "14 iemeslu apciemot Kauci (numur 8 tevi patiešām pārsteigs!)". Viena no izskanējušajām versijām ir, ka šie desmit iemesli patiesībā ir desmit aktieri, kas piedalās izrādē, bet te būs mans saraksts nevis tam, kāpēc tev vajadzētu redzēt izrādi, bet tam - kālab apciemot šo iedomāto Kauci:

1) nomazgāties pirmajā Latvijā autobusa pieturā izvietotajā dušā
2) pārnakšņot 19. gadsimtā celtajā Kauces muiža
3) saņemt friziera pakalpojumus Svecīšu vakarā aiz kapličas
4) apmeklēt izglītojošo Bebru sētu un parotaļāties ar mīļajiem bebrīšiem
5) nobaudīt vietējo delikatesi: kūpinātu bebra asti
6) nopētīt 2019. gada lielā kūlas ugunsgrēka sekas
7) dzirdēt bijušā fizikas, ķīmijas un daudzu citu priekšmetu skolotāja ģitārspēli
8) izbaudīt rīta peldes upītē netālu no muižas
9) doties nūjošanas un atkritumu vākšanas pārgājienā
10) kļūt par slepkavības liecinieku vai mazāk labvēlīgā gadījumā - upuri

Izrāde tiek saukta par gotisku komēdiju, un šis raksturojums tai itin labi atbilst jau sākot ar tās nosacīto galveno varoni - žurnālistu no Rīgas (kā viņš pats to atkal un atkal uzsver) Voldemāru Zagdaju (Gerds Lapoška), kurš ar ierobežotām sekmēm cenšas apslāpēt savu vampīrisko dabu. Kaut kādā mērā tas ir tradicionāls krimiķis angļu gaumē - ar slēgtu telpu, kurā notiek noziegumi un visi ir aizdomās turamie, turklāt vēl darbība lielākoties notiek muižas telpās (kā arī jābūt šādā detektīvā). Taču par laimi šis darbs visai mazā mērā ir par tēmu "kurš te īsti ir noziedznieks", bet vairāk - par dažādiem novērojumiem attiecībā uz mūsdienu reālijām, kas pasniegts ar ļoti labu devu humora. Te, protams, tikai tie labākie vārdi Justīnei Kļavai - viņas teksti kā allaž ir asprātīgi, novērojumi - trāpīgi. Forši ir realizēta diskriminācijas tēma un tas, kā tava pasaules uztvere tev reizēm liek lietas redzēt pilnīgi citādi, nekā tās ir īstenībā.

Kas attiecas uz aktieriem - desmitniekā ietilpst trīs JRT zelta fonda pārstāvji: Andris Keišs, Baiba Broka un Elita Kļaviņa, kā arī septiņi jaunie. Patiesībā par klasiķiem jāatzīst, ka viņi visi spēlē sev visai tipiskas lomas. Keišs ir padzīvojis mačo, Broka - ne pārāk prātīga tiesas sekretāre, bet Elita Kļaviņa - tā pati par sevi ļoti augstās domās esošā kuce (atvainojos par leksiku, bet citādi grūti raksturot viņas tipiskās varones) kā teju katrā izrādē. Protams, kā jau tas pieklājas šiem aktieriem - viņi visi ir ļoti pārliecinoši, skatītāju lielāko sajūsmu noteikti raisa Keiša pirmais iznāciens uz skatuves. No jaunajiem līdzās Lapoškam lielākās iespējas paspīdēt šajā izrādē ir Sabīnei Tīkmanei, kuras varone vēlas, lai viņu sauc Ūna, kā arī Jānim Grūtupam, kura varonis vecu tantīšu žigolo pienākumus ir iemainījis pret ticību Dievam un "Īsta mīlestība gaida". Pārējiem jaunajiem lomas ir mazākas, taču arī ar savu iespēju sevi apliecināt.

Par izrādi nevaru teikt, ka tā būtu kaut kas izcili vērtīgs un paliekošs, taču kā izklaides gabals tā darbojas ļoti labi. To noteikti varu ieteikt noskatīties, šajos laikos reizēm arī vajag kaut ko tādu vienkārši un smieklīgu, un ar šo uzdevumu "Kauce" tiek galā ļoti labi.
2022-05-29
8.5
comments powered by Disqus