Kazhes pierakstu burtnīca

Šī bija tā reize, kad uz kādu JRT izrādi aizgāju, pat īsti nepainteresējies, vai tā ir laba, par ko tā ir un kur tā ir. Pozitīvais ir tas, ka Jaunajā Rīgas teātrī ieberzties ir visai grūti - parasti no turienes pārnāku tikai ar pozitīvām emocijām. Turklāt šoreiz situācija bija īpaši labvēlīga - Marinas sabiedrībā gan jau arī Vogonu dzejas priekšlasījumi nebūtu tik slikti.
Kā atklājās, izrādes darbība norisinās drāmas pulciņā kādā ASV mazpilsētā, kur četri visnotaļ atšķirīgi "audzēkņi" un viņu nebūt ne superprofesionālā pasniedzēja veic dažādus vingrinājumus, kas agrāk vai vēlāk sabrucinās viņu it kā relatīvi stabilās dzīves. Personāži ir sekojoši - viens no kursu dalībniekiem ir pasniedzējas (Baiba Broka) vīrs Džeimss (Andris Keišs) - padzīvojis brunču mednieks, kurš joprojām nav atmetis vecos trikus, tāpat tur piedalās Šulcs - galdnieks ar mākslinieciskām ambīcijām un sabrukušu laulību, Terēze - izbijusi aktrise ar sačakarētu personīgo dzīvi un mazliet maucīgu raksturu (E.Kļaviņa) un Lorena (I.Tropa) - noslēgta pusaudze, kura sapņo kļūt par aktrisi, bet galīgi nav skaidrs, kā viņa par tādu varētu kļūt, ievērojot viņas personības problēmas.
Nez kādēļ nosaukuma dēļ man radās sajūta, ka šī izrāde būs ļoti smaga un nomācoša, taču patiesībā tā izrādījās drīzāk viegla komēdija, lai gan noteikti ar saldsērīgo elementu, kuras personāžos droši vien ik pa brīdim ne tikai es varētu saskatīt kaut ko pazīstamu - gan par sevi, gan citiem cilvēkiem. Turklāt - ļoti spēcīgs nobeigums, vismaz pāris acis vērts.
Jā, par izrādes struktūru - tā sastāv no daudzām īsām ainām, ko vienu no otras atdala tumsas posmi, kuri reizēm ir daļas no vienas nodarbības, reizēm - pāreja starp nodarbību nedēļām. Vizuāli izrāde ir visai askētiska (kā jau JRT tas raksturīgi) bez kādiem lieliem pārsteigumiem un brīnumiem. Bet man jau šādi tieši patīk (reizēm), katrā ziņā noteikti varu šo izrāde rekomendēt arī tev, dārgo lasītāj!
Ja kas - no aktieriem mani galvenie favorīti šajā izrādē bija Tropa un Keišs - galvenokārt tāpēc, ka viņu atveidotie personāži šķita svaigāki (retāk redzēti uz skatuves) kā pārējie. Piemēram, Daudziņš vienmēr ir labs, bet viņa varonis bija visai tipisks, tāds, kādu no Daudziņa es arī būtu gaidījis (līdzīgs, piemēram, autobusa šoferim no "Latviešu stāstiem").