Running Time

Grāmata "Running Time" bija neliels gājiens manis apčakarēšanā no Marinas puses. Viņa gan ļoti ātri atklāja patiesību, ka šī grāmata nav par skriešanu, bet gan par kino, taču es jau biju piekritis to izlasīt. Patiesībā es gan arī nemaz neesmu tik drošs, ka mani interesē grāmatas par skriešanu (ja vien to autors nav Haruki Murakami), līdz ar to īsti pat nebūtu, par ko sūdzēties.

Gevins Lamberts galīgi nav uzskatāms par superslavenu rakstnieku - primāri viņš bija ievērojams kā kinoscenāriju autors, kura veiksmīgākais darbs bija D.H.Lorensa romāna "Dēli un mīļākie" adaptācija, kas tika pie septiņām Oskaru nominācijām. Anglis, kas lielāko daļu dzīves pavadīja Holivudā, Lamberts noteikti bija gana kompetents, lai rakstītu tādu grāmatu kā "Running Time" - stāstu par bērnu kino zvaigzni un viņas māti - zvaigznes audzinātāju. Grāmatu veido divas daļēji pārklājošās, bet patiesībā itin maz pretrunās nonākošas daļas - mātes dienasgrāmata un meitas komentāri par dienasgrāmato lasīto. Grāmatas darbība sākas laikā ap Pirmā Pasaules kara beigām, kad nesen par atraini palikusī Elva Keja ar savu piecgadīgo meitiņu "Baby Jewel" (tāds vārds meitenei nudien ir iedots) ierodas Holivudā no kaut kādiem laukiem, lai padarītu meiteni par zvaigzni. Risinās tā līdz par astoņdesmitajiem gadiem un Elvas nāvei, aptverot ļoti plašu kinovēstures laikmetu.

Grāmatā ir ļoti daudz atsauču uz katra konkrētā laika filmām un ekrāna zvaigznēm. Ja ņem vērā, ka grāmatas pirmās nodaļas skar mēmā kino ēru, par kuru manas zināšanas ir īpaši šauras, tad ne vienmēr es ļoti labi orientējos grāmatas tematikā (taču laika gaitā tomēr esmu pietiekami daudz visādu filmu redzējis, lai vismaz lielākās zvaigznes man būtu zināmas), bet tas īsti grāmatas stāstam sekot netraucē. Patiesībā interesantākā tās daļa skar to, kā pamazām Elvas pasaules redzējums sāk attālināties no realitātes un kino sapņu pasaule viņai saplūst ar realitāti. Dīvainā kārtā gan viņas stāsts iegrozās gana sekmīgi, lai tas būtu drīzāk komisks, nekā traģisks, un savā ziņā - tas ir arī holivudisks, jo reālisms jau nav tas, pēc kā tradicionāli sapņu fabrika ir tiekusies.

Brīžiem man radās sajūta, ka autors mazliet pārcenšas ar jokiem - piemēram, kad kāds no varoņiem raksturo, ka kaut kas ir ne vairāk bīstams kino nākotnei kā Hitlers ir draudi Eiropai (ar dou, ka ha hā - neviens tolai 1939. gadā neiedomājās, ka Hitlers ir reāli draudi Eiropai), un es kopumā neteiktu, ka šī grāmata būtu kaut kas satriecoši labs un vērtīgs. Lasāmviela gana aizraujoša un izklaidējoša, ne jau velti tās autors bija kinoscenārists, bet ilgstoša uzkavēšanās atmiņās tai nedraud (un par labu tam nenāks arī tas, ka šajā aprakstā gaužām maz ko esmu uzrakstījis par grāmatas sižetu).
2018-10-27
7.0
comments powered by Disqus