Go Go Tales
Abela Feraras filma "Go Go Tales" spēj paveikt gluži vai neiespējamo - tā ir filma par striptīzklubu, kuru skatoties tu vari iemigt un gaidi, kaut ātrāk pienāktu tās beigas. Reja Rūbija "Paradīze" jau gadiem ilgi nes tikai zaudējumus, kam viens no galvenajiem iemesliem ir tās īpašnieka aizraušanās ar spēlēšanu loterijā, kur viņš cer izvilkt lielo laimestu (uzņēmējs, kurš ko tādu var uzskatīt par "stratēģiju" jau pēc definīcijas ir lemts neveiksmei). Šobrīd viņš ir parādos gan nama, kurā atrodas klubs, īpašniecei, gan meitenēm dejotājām, un viss izskatās itin bēdīgi, taču nē - Rejam beidzot ir uzsmaidījusi laime loterijā, ja vien viņam izdotos atrast, kur viņš ir licis laimīgo biļeti.
Būtu pārspīlēti teikt, ka filmā būtu īpaši vairāk sižeta par jau aprakstīto - aptuveni pusi filmas veido ainas ar striptizējošām meitenēm, uz ko, protams, ir patīkami skatīties, taču vienlaikus - arī diezgan apnicīgi. Turklāt Abels Ferara ir tik liels autentiskuma cienītājs, ka ne tikai filmā lielākā daļa dialogu ir improvizēta, bet arī dejošana ir tāda... brīžiem mazliet neveikla, ar saminstināšanos, tiekšanās pēc perfekcijas šai filmai noteikti nav raksturīga. Un galvenais - tai nav raksturīgi izklaidēt savu skatītāju, kas laikam jau ir atbilstoši - jo tā vēsta par gaužām neveiksmīgu klubu, kura apmeklētāji ātri vien aizlaižas mājās pie sievām (ja vien negadās, ka tu atkāju savu sievu tur dejojam) un neko daudz nemaksā. Ja jau šis pašas tēmas Exotica neizcēlās ar sevišķu dinamismu, tad "Go Go Tales" ir vēl trīs līmeņus nesteidzīgāka lente. Tā īsti pat nevar saprast, vai Ferara vispār ar šo filmu ir kaut ko vēlējies pateikt (Naumaņa recenzijā gan ir apgalvots, ka tur esot kapitālisma apsmiešana, bet man tā kaut kā nenolasījās). Interesanti, ka visur tiek apgalvots, ka šī esot režisora pirmā tipiskā komēdija, lai gan man absolūti neizdevās tajā saskatīt kaut ko komisku - tiesa, dramatisku arī nē. Skaistas sievietes - fakts. Brīžiem diezgan ok mūzika - piekrītu. Vilems Defo galvenajā lomā - tā ir tiesa. Bet filma? Kaut kā nemanīju, ka tur tāda būtu bijusi. Pat atceroties šo pusotru stundu, man tagad nāk miegs. Diez vai varētu teikt, ka rekomendēju. Ne pats labākais veids, kā sākt jaunu kino gadu.
Būtu pārspīlēti teikt, ka filmā būtu īpaši vairāk sižeta par jau aprakstīto - aptuveni pusi filmas veido ainas ar striptizējošām meitenēm, uz ko, protams, ir patīkami skatīties, taču vienlaikus - arī diezgan apnicīgi. Turklāt Abels Ferara ir tik liels autentiskuma cienītājs, ka ne tikai filmā lielākā daļa dialogu ir improvizēta, bet arī dejošana ir tāda... brīžiem mazliet neveikla, ar saminstināšanos, tiekšanās pēc perfekcijas šai filmai noteikti nav raksturīga. Un galvenais - tai nav raksturīgi izklaidēt savu skatītāju, kas laikam jau ir atbilstoši - jo tā vēsta par gaužām neveiksmīgu klubu, kura apmeklētāji ātri vien aizlaižas mājās pie sievām (ja vien negadās, ka tu atkāju savu sievu tur dejojam) un neko daudz nemaksā. Ja jau šis pašas tēmas Exotica neizcēlās ar sevišķu dinamismu, tad "Go Go Tales" ir vēl trīs līmeņus nesteidzīgāka lente. Tā īsti pat nevar saprast, vai Ferara vispār ar šo filmu ir kaut ko vēlējies pateikt (Naumaņa recenzijā gan ir apgalvots, ka tur esot kapitālisma apsmiešana, bet man tā kaut kā nenolasījās). Interesanti, ka visur tiek apgalvots, ka šī esot režisora pirmā tipiskā komēdija, lai gan man absolūti neizdevās tajā saskatīt kaut ko komisku - tiesa, dramatisku arī nē. Skaistas sievietes - fakts. Brīžiem diezgan ok mūzika - piekrītu. Vilems Defo galvenajā lomā - tā ir tiesa. Bet filma? Kaut kā nemanīju, ka tur tāda būtu bijusi. Pat atceroties šo pusotru stundu, man tagad nāk miegs. Diez vai varētu teikt, ka rekomendēju. Ne pats labākais veids, kā sākt jaunu kino gadu.
2017-01-02
comments powered by Disqus