Koncerts Palladium
Kad marta sākumā medijus pāršalca vēsts, ka "brāļa Pedro" lauztas rokas dēļ tiks atcelta aktuālā tūre, tai skaitā koncerts Rīgā, mana pirmā reakcija bija "nēēē!" - kā nekā šis ir no tiem koncertiem, uz kuru biļeti iegādājos jau pirmajā to tirdzniecības stundā. Liels bija atvieglojums, ka koncerts tomēr tika pārcelts vien divus mēnešus uz priekšu, turklāt vēl uz tādu datumu, kad esmu Rīgā. Līdz ar to jau drusku pāri septiņiem biju Palladium&39;ā, lai arī pašu Bordeļu uzstāšanās bija gaidāma ne ātrāk kā deviņos.
Pie ieejas Palladium&39;ā un jau zālē sastapu vairākas pazīstamas sejas - Ginchu ar Maritu, Mārtiņu ar Gunu, Marinu, Ediju, Zaisu un droši vien vēl kādu. Nav jau brīnums - kā gan šādā koncertā lai nebūtu pazīstamu cilvēku!
Vakara iesildītāju lomu veica Barselonā bāzēts argentīniešu un kolumbiešu imigrantu kolektīvs "Che Sudaka". Ierakstā viņu dziesmas absolūti neskan, bet koncertā - uh, kā skanēja! Divi atraktīvi vokālisti - tievais ar trakajām acīm un aktīvi lēkājošais resnītis, plus pārējie divi kolektīva dalībnieki ne pa jokam uzkurināja publiku ar lipīgiem meldiņiem un ļoti aktīvu komunikāciju ar skatītājiem. Teju vai perfekta iesildīšana!
Stundu vēlāk beidzot uz skatuves nāca vakara galvenie vaininieki. Pirmajā brīdī šķita, ka bija kaut kāds negludums, kā rezultātā koncerts nesākās vis ar šīs tūres populārāko ievaddziesmu "We Rise Again", bet gan ar "Ultimate", taču tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Eugene Hutz ārdījās, laistīja vīnu, mocīja ģitāras un dziedāja savā neatkārtojamajā dažādu valodu sajaukumā gan par melnbalto varavīksnes otro pusi, gan par imigrantiem, kas katru reizi nāk skarbāki, gan par nepieciešamību ģērbties purpurā, gan par to, ka viņš ir brīnumiekāres karalis, gan par alkoholu, gan par lokālu domāšanu kopsakarā ar globālu pišanos - īsi sakot, viss tas, ko no šī ansambļa varētu gaidīt. Ja nu vienīgi pietrūka "Malandrino" repertuārā. Bet kas koncertā bija lieliski - tās ir dažādas variācijas, kas parādās dziesmās, tā ka tās bieži sevišķi neizklausās pēc savām studijas versijām - gan stilistiskas maiņas, gan muzikāli iespraudumi dziesmām pa vidu - tiešām ļoti labi nostrādāta programma, kurā tu saproti, ka viss uz skatuves notiekošais haoss patiesībā ir ļoti nopietna kārtība un ka cik ļoti dzīves noguris Hucs lai arī ik pa brīdim neizskatītos, visticamākais patiesībā viņš gandrīz nemaz nav dzēris.
Nezinu, kāds bija šis koncerts cilvēkiem, kas stāvēja tālu no skatuves - droši vien bija slikta skaņa, neveiksmīgs repertuārs, pārāk banāls šovs un vēl arī pusdienas negaršīgas, bet es nebiju gājis uz šo koncertu savu miegu izgulēti, tāpēc manas sajūtas ir tikai pozitīvas. Jā, varbūt šeit nebija tik mežonīgi traks virpulis kā tā paša Bordeļa koncertā Milānā, kur arī man bija grūtības visu laiku noturēties uz kājām, toties grupu varēju redzēt no burtiski dažu metru attāluma un pēc koncerta krekls bija gana slapjš, lai to varētu izgriezt. Tātad - saturīgi un kvalitatīvi pavadīts vakars! Un es joprojām tikai pievienojos apgalvojumam, ka robežas ir rētas uz planētas sejas.
Pie ieejas Palladium&39;ā un jau zālē sastapu vairākas pazīstamas sejas - Ginchu ar Maritu, Mārtiņu ar Gunu, Marinu, Ediju, Zaisu un droši vien vēl kādu. Nav jau brīnums - kā gan šādā koncertā lai nebūtu pazīstamu cilvēku!
Vakara iesildītāju lomu veica Barselonā bāzēts argentīniešu un kolumbiešu imigrantu kolektīvs "Che Sudaka". Ierakstā viņu dziesmas absolūti neskan, bet koncertā - uh, kā skanēja! Divi atraktīvi vokālisti - tievais ar trakajām acīm un aktīvi lēkājošais resnītis, plus pārējie divi kolektīva dalībnieki ne pa jokam uzkurināja publiku ar lipīgiem meldiņiem un ļoti aktīvu komunikāciju ar skatītājiem. Teju vai perfekta iesildīšana!
Stundu vēlāk beidzot uz skatuves nāca vakara galvenie vaininieki. Pirmajā brīdī šķita, ka bija kaut kāds negludums, kā rezultātā koncerts nesākās vis ar šīs tūres populārāko ievaddziesmu "We Rise Again", bet gan ar "Ultimate", taču tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Eugene Hutz ārdījās, laistīja vīnu, mocīja ģitāras un dziedāja savā neatkārtojamajā dažādu valodu sajaukumā gan par melnbalto varavīksnes otro pusi, gan par imigrantiem, kas katru reizi nāk skarbāki, gan par nepieciešamību ģērbties purpurā, gan par to, ka viņš ir brīnumiekāres karalis, gan par alkoholu, gan par lokālu domāšanu kopsakarā ar globālu pišanos - īsi sakot, viss tas, ko no šī ansambļa varētu gaidīt. Ja nu vienīgi pietrūka "Malandrino" repertuārā. Bet kas koncertā bija lieliski - tās ir dažādas variācijas, kas parādās dziesmās, tā ka tās bieži sevišķi neizklausās pēc savām studijas versijām - gan stilistiskas maiņas, gan muzikāli iespraudumi dziesmām pa vidu - tiešām ļoti labi nostrādāta programma, kurā tu saproti, ka viss uz skatuves notiekošais haoss patiesībā ir ļoti nopietna kārtība un ka cik ļoti dzīves noguris Hucs lai arī ik pa brīdim neizskatītos, visticamākais patiesībā viņš gandrīz nemaz nav dzēris.
Nezinu, kāds bija šis koncerts cilvēkiem, kas stāvēja tālu no skatuves - droši vien bija slikta skaņa, neveiksmīgs repertuārs, pārāk banāls šovs un vēl arī pusdienas negaršīgas, bet es nebiju gājis uz šo koncertu savu miegu izgulēti, tāpēc manas sajūtas ir tikai pozitīvas. Jā, varbūt šeit nebija tik mežonīgi traks virpulis kā tā paša Bordeļa koncertā Milānā, kur arī man bija grūtības visu laiku noturēties uz kājām, toties grupu varēju redzēt no burtiski dažu metru attāluma un pēc koncerta krekls bija gana slapjš, lai to varētu izgriezt. Tātad - saturīgi un kvalitatīvi pavadīts vakars! Un es joprojām tikai pievienojos apgalvojumam, ka robežas ir rētas uz planētas sejas.
2014-05-27
comments powered by Disqus