Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš vaigā skatīju Jevgēņiju Hicu, Sergeju Rjabcevu un pārējos "Gogol Bordello", bet emocijas nemaz vēl nav noplukušas.
Faktiski jau tieši šī koncerta dēļ notika ceļojums pa Eiropu, un kaut kādā mērā tas patiešām bija pasākuma nagla. Jau iesildošais kolektīvs "Man Man" bija tāds, kuru es labprāt būtu noskatījies patstāvīgā koncertā, un kas zina - varbūt šāda iespēja kādreiz radīsies. Ja nē - var gadīties, ka šie iesildīs Gogol Bordello arī koncertā Rīgā, uz kuru, protams, iešu. Patiesībā "Man Man" albumos izklausās ne visai, bet dzīvajā - ļoti iespaidīga grupa, arī visnotaļ sviestainā skatuves tēla un šova dēļ.
Bet, protams, pamatā es gāju skatīties uz Gogol Bordello. Skatīties gan šeit nebūtu īstais vārds - šis bija no tiem koncertiem, kur bija vērts vai nu atrasties pie skatuves vai atrasties mājās. Un viss koncerts aizlidoja vienā trakā virpulī, kurš tevi te svieda pie pašas skatuves, te kaut kur uz sāniem, te uz aizmuguri, ik pa brīdim tu gandrīz pakļuvi zem kājām trakam pūlim, ik pa brīdim gandrīz nomini kādu pats, un tā - teju divu stundu garumā. Koncertā izskanēja liela daļa Bordello zināmāko dziesmu, ieskaitot tādu absolūtu klasiku kā "Start Wearing Purple", "Wonderlust King", "Underdog World Strike", "Pala Tute", "Think Locally, Fuck Globally", "Not a crime", "Immigraniada" un tā tālāk, un, protams, liela daļa no aktuālākās plates dziesmām - "Malandrino", "The other side of Rainbow", "Lost Innocent World", "We Rise again", "Dig Deep Enough", u.t.t. Taču patiesībā šis nebija no tiem koncertiem, kur man būtu sevišķi svarīgi, kādas tieši dziesmas tajā skanēja, jo šeit nebiju nācis es baudīt izcilu skaņas kvalitāti, tehnisko izpildījumu, skatuves noformējumu vai jebko līdzīgu. Es biju nācis uz tādu koncertu, kurā tu esi tā iztrakojies, ka tev nav īsti iekšā kliegt un saukt grupu atgriezties uz skatuves. Es biju nācis uz tādu koncertu, pēc kura vēl stundām ilgi tev galvā skan lipīgi traki meldiņi. Un koncertu, kas ļoti ilgi paliks atmiņā.