Kazhes pierakstu burtnīca

Pats Grīns grāmatas ievadā raksta, ka autobiogrāfija ir tikai kaut kas līdzīgs dzīvei, nedaudz precīzāks vēstījums par parastu biogrāfiju, bet ne vairāk. Būdams patiesībā visai noslēgts cilvēks, Grīns savā vienīgajā īstajā autobiogrāfijā raksta tikai par savām jaunības dienām, grāmatai noslēdzoties trīsdesmito gadu sākumā, vēl pirms viņš kā rakstnieks kļuva atzīts un mīlēts. Precīzāk - viņa pirmā grāmata "The Man Within" bija relatīvi veiksmīgai, tad tai sekoja divas absolūtas izgāšanās (kuras vēlāk pats Grīns par tādām atzina, aizliedzot tās izdot atkārtoti un apgalvojot, ka šajās grāmatās nav pilnīgi nekā laba), un tikai ar "Stamboul Train", kas noslēdz šo grāmatu, viņam izdevās izlīst no dziļās bedres, kurā viņš pats sevi bija ievilcis.
Grāmata tikām vairāk koncentrējas uz viņa pusaudža gadiem un viņa mēģinājumiem iederēties šajā pasaulē, un mūža garumā ilgušo cīņu ar garlaicību, kuras pārvarēšanai viņš studiju gados vienatnē vairākkārt pat spēlēja krievu ruleti (pēc sestā atsevišķā mēģinājuma secinot, ka tā vairs nespēj viņu izklaidēt), ā, un pievēršanos alkoholam vesela Oksfordas semestra garumā, kura laikā viņš ne dienas neesot bijis skaidrā. Grāmatu būtu grūti nosaukt par sevišķi dzīvespriecīgu, jo tas periods, kas tajā aprakstīts, Grīna dzīvē laikam nebija sevišķi jautrs - neskaidrība par nākotni, nepiepildāma un nepiepildīta iekāre, dzīves jēgas trūkums, tas viss nevedina cilvēku uz laimi. Dīvainā kārtā Grīnam vismaz kādu laiku palīdzēja reliģija, pievēršanās katolicismam, kas arī ļoti pamatīgi ietekmēja viņa rakstnieka karjeru, gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā.
Ja man vajadzētu kā skolā no šīs grāmatas izvilkt laukā vienu atziņu, to, ko es paņemšu līdzi pēc tās izlasīšanas, tad tā būtu atziņa par garlaicību, kura nekad nemitējas un no kuras nav iespējams tikt vaļā, pat dodoties uz leprozorijiem Āfrikā.