Great Expectations
Pēc tam, kad mūsu iepriekšējā skatītā filma bija "Doom Generation", attiecībā uz nākamo grāmatas filmu sevišķi lielu cerību man nebija, ar visu to, ka "Lielās cerības" režisēja Alfonso Kuarons, bet galvenajās lomās te ir Ītans Hoks, Gvineta Patrova un Roberts De Niro (un tai pamatā ir Dikensa romāns). Pēc filmas noskatīšanās varu apliecināt, ka lielu sašutumu par tās iekļaušanu grāmatā es neizjutu un vārdu "sūds" lietot man ne prātā nenāk, bet apgalvot, ka tā būtu izcils kino, es arī noteikti negribētu.
Darbība no 19. gadsimta Anglijas ir pārcelta uz mūsdienu (no filmas tapšanas laika skatpunkta, protams) Floridu un Ņujorku, taču es patiesībā neesmu lasījis romānu, līdz ar to savā ziņā varētu pilnībā ignorēt to, ka tam visam apakšā ir Dikensa teksts. Fins ir bārenis, kuru uzaudzina viņa māsas bijušais draugs. Puisim patīk zīmēt, un sanāk tā, ka viņu ļoti īpatnējā veidā algo ne gluži pieskaitāma bagātniece, kura tāda (nepieskaitāma, nevis bagāta) kļuva pēc tam, kad viņu līgavainis pameta pie altāra. Un tā kopš savas kāzu dienas viņa dzīvo īpatnējā naidā pret vīriešiem, un par atriebības ieroci viņa izvēlas savu jauno radinieci Estellu, kurai būs lemts kļūt par siržu lauzēju (tiesa, filmas beigās izrādās, ka kundzes plāns ir kaut kāda figņa, bet ko tu vari gribēt no trakas vecas lēdijas?). Un tā sākas stāsts par Finu un Estellu - kaut kas tāds, ko varētu saukt par gandrīz mīlas stāstu, kur visu laiku meitene drusku pēdējā brīdī izslīd no rokām.
Labais par filmu: estētiski teicami nostrādāta, Zaudētās Paradīzes villa vien ir izcili iespaidīga. Skaisti aktieri. Hoka tēlam varu noticēt. Ļoti kolorīta Anna Benkrofta vecās lēdijas Dinsmoras tēlā. Nebija kaitinoša. Slktais par filmu: atmiņā paliekošuma procents zems. Lai arī pasaka, bet diezgan slikti sastiķēta pasaka. Marina, kā izrādījās, bija šo filmu redzējusi, taču bez sevišķa atmiņas nospieduma. Pieņemu, ja es nerakstītu blogu, pēc dažiem gadiem man būtu grūti atcerēties - esmu to redzējis vai nē. Un tas - par spīti tam, ka tagad tik daudz filmas kā agrāk neskatos. "Un tavu māti arī" noteikti ir nozīmīgāka Kuarona filma.
Darbība no 19. gadsimta Anglijas ir pārcelta uz mūsdienu (no filmas tapšanas laika skatpunkta, protams) Floridu un Ņujorku, taču es patiesībā neesmu lasījis romānu, līdz ar to savā ziņā varētu pilnībā ignorēt to, ka tam visam apakšā ir Dikensa teksts. Fins ir bārenis, kuru uzaudzina viņa māsas bijušais draugs. Puisim patīk zīmēt, un sanāk tā, ka viņu ļoti īpatnējā veidā algo ne gluži pieskaitāma bagātniece, kura tāda (nepieskaitāma, nevis bagāta) kļuva pēc tam, kad viņu līgavainis pameta pie altāra. Un tā kopš savas kāzu dienas viņa dzīvo īpatnējā naidā pret vīriešiem, un par atriebības ieroci viņa izvēlas savu jauno radinieci Estellu, kurai būs lemts kļūt par siržu lauzēju (tiesa, filmas beigās izrādās, ka kundzes plāns ir kaut kāda figņa, bet ko tu vari gribēt no trakas vecas lēdijas?). Un tā sākas stāsts par Finu un Estellu - kaut kas tāds, ko varētu saukt par gandrīz mīlas stāstu, kur visu laiku meitene drusku pēdējā brīdī izslīd no rokām.
Labais par filmu: estētiski teicami nostrādāta, Zaudētās Paradīzes villa vien ir izcili iespaidīga. Skaisti aktieri. Hoka tēlam varu noticēt. Ļoti kolorīta Anna Benkrofta vecās lēdijas Dinsmoras tēlā. Nebija kaitinoša. Slktais par filmu: atmiņā paliekošuma procents zems. Lai arī pasaka, bet diezgan slikti sastiķēta pasaka. Marina, kā izrādījās, bija šo filmu redzējusi, taču bez sevišķa atmiņas nospieduma. Pieņemu, ja es nerakstītu blogu, pēc dažiem gadiem man būtu grūti atcerēties - esmu to redzējis vai nē. Un tas - par spīti tam, ka tagad tik daudz filmas kā agrāk neskatos. "Un tavu māti arī" noteikti ir nozīmīgāka Kuarona filma.
2017-11-04
comments powered by Disqus