Kazhes pierakstu burtnīca

Nupat "Grēcīgie partizāni" prezentēja savu jauno albumu, taču uz koncertu "Noasā" man nebija iespējas aizdoties, jo tobrīd atrados Bilbao, toties atkārtotā grupas koncertā klubā "Depo" gan biju ieradies, pie reizes izmantoju iespēju iegādāties gan jauno, gan arī veco grupas albumu, kā arī t-kreklu.

Pēdējā laikā "Partizāni" kļuvuši par vienu no manām iecienītākajām pašmāju grupām, paši viņi sevi raksturo kā piederīgus folkpankam, kas nav melots, bet, lai piesaistītu kaut kādām koordinātēm, es teiktu - te ir sava deva no "Ēnu kaleidoskopa" - it īpaši tas attiecas uz jaunajām "Partizānu" dziesmām, kurās dominē kapeņu un mošķu stāsti, taču "Kaleidoskopam" politika nav aktuāla, līdz ar to šajā ziņā es vilktu paralēles ar "Chumbawamba", kas savos pēdējos pastāvēšanas gados arī vilka uz folkmūziku un kas nenoliedzami bija viens no svarīgākajiem anarhopanka kolektīviem. Savu devu dvēseliskās līdzības gan, ja pacenšas, "Partizāniem" var atrast arī ar "The Pogues" un "Gogol Bordello".

Koncerta sākums bija pagalam oriģināls - grupai uzsākot spēlēt, atklājās diezgan nopietnas skaņas problēmas, kas rezultējās apskaņošanas sistēmas pilnīgā atteikšanā sadarboties, ko "Partizāni" izmantoja kā iespēju uzspēlēt pilnībā akustiski. Grupa, kura siltajā sezonā regulāri spēlē uz ielas un kuras krājumā ir instrumenti, kas lieliski skan arī bez jebkādiem mikrofoniem, galīgi nebūs tas kolektīvs, kas apjuks apstākļos, kad pēkšņi izrādās, ka tehnika pievīlusi. Līdz šim man nebija gadījies dzirdēt "Partizānus" uzstājamies ielas variantā, pieņemu, ka, iepriekš noskaņojušies šim variantam, viņi būtu vēl foršāki, bet arī "Depo" pagrabā dziesmas skanēja labi. Koncerta ievadā viņi spēlēja skaņdarbus no pirmā albuma, kā arī, ja pareizi saprotu, no Pūķa solo darbības ("Vējš ir ments", manuprāt, primāri ir viņa solo dziesma, bet - vai tas vispār ir svarīgi?), bet pirms jaunā albuma ("Ēnas trokšņo") dziesmu atskaņošanas skaņa parādījās, un šīs dziesmas skanēja jau pilnasinīgi. Jāpiebilst, ka vienā brīdī Pūķis, šķiet, tomēr mazliet samulsa - atklājis, ka jāsvilpo būs bez mikrofona.

Tajā vakarā, kad biju koncertā, jaunās dziesmas vēl tik labi nezināju, tagad jau tās kārtīgāk iegaumētas, bet mani favorīti mainījušies nav: "Kapsētas blūzs", "Gribu palikt viens", "Manās bērēs" un "Purva velns". Koncertā gan viss skanēja ļoti labi, arī dziesmas, kuras sākotnēji mani nebija pārliecinājušas, ka tās spēs stāvēt līdzās "Ķēmam", "Sabiedrības slogos", "Spārnotajai anarhijai" un, protams, arī "Naidam" (koncertos gan tāpat tieši šī dziesma manā izpratnē ir absolūta "Partizānu" uzstāšanās virsotne, ar to, cik ļoti tā ir atšķirīga no visa sev apkārt, līdzīga iemesla dēļ jaunajā albumā mani uzreiz paķēra "Kapsētas blūzs"). Patiesībā gan jāatzīst, ka itin lielu daļu šī repertuāra biju dzirdējis, kad "Partizāni" spēlēja "Mirlu naktī", un toreiz biju padomājis - re, kā šie savu repertuāru pieskaņojuši Halovīna kapeņu stāstiņu noskaņai, bet izrādās, ka tas tieši ir virziens, kurā "Partizāni" iet kā grupa arī neatkarīgi no Halovīna.

Vēstījums, ar kādu "Partizāni" nāk pie sava skatītāja un klausītāja, nav mainījies - līdzās miroņu stāstiem tas izsakāms ar otro pantu no albuma pirmās dziesmas:

Iemācies klausīt, ko saka sirds
Audzē vai nosper to, ko var pirkt
Vienmēr tiks sasniegts viss, ko tev vajag
Pašam savs prāts un pašam savs laiks

Protams, es lieliski apzinos, ka pats pēc visiem standartiem esmu viens no tiem mietpilsoņiem, pret kuriem vēršas Pūķis un viņa cīņubiedri (lai gan patēriņa sabiedrības ļaunākajās aprindās cenšos tomēr nenonākt - diez vai kāds man varētu pārmest, ka es pārāk daudz pērku visādus krāmus), bet anarhiju un anarhistus allaž esmu cienījis (ciktāl viņi pārmērīgi nesāk biedroties ar klajiem Mao/Ļeņina/Staļina atbalstītājiem). Lai Melnais karogs nebeidz plīvot un lai par "Grēcīgajiem partizāniem" uzzina arvien vairāk cilvēku! Sevi noteikti jau kādu laiku uzskatu par partizānu grēcības sludinātāju, un šogad noteikti vēl kādu viņu koncertu apmeklēšu!