Koncerts Depo Solīdā pasākumā
Viesošanās kluba "Depo" tradicionālajā pirmssvētku pasākumā ar nosaukumu "Solīds pasākums" man un Marinai, domājams, kļuva par pirmo un pēdējo (jo drīz "Depo" te vairs nebūs, un vai būs kaut kur citur - to arī vēl laiks rādīs). Marinai - patiesībā arī par pirmo paša "Depo" apmeklējumu. Par pašu gājienu uz pasākumu šaubu nebija - iespēja svinīgā gaisotnē vērot "Grēcīgos partizānus" komplektā ar Baibas gatavību šajā vakarā pieskatīt mūsu jauno paaudzi nav laižama garām.
Kas attiecas uz pasākuma gaisotni - kā uzzinājām no Noras Riekstas, agrākos laikos šis pasākums bijis daudz svinīgāks, tagad uzvalkos un vakarkleitās tērpto nebija daudz, bet tomēr bija. Arī "Grēcīgie partizāni" bija uzcirtušies neparasti svinīgi. Par godu svinīgajam pasākumam "Partizāni" bija izvēlējušies vairāk spēlēt sava pirmā albuma dziesmas ar domu, ka tās ir rupjākas, jo jaunās esot klubam "Depo" "pārāk solidas" (pat šī solīdā pasākuma ietvaros). Ja nekļūdos (un parasti šādos jautājumos es kļūdīties nemēdzu, jo man ir stingrā uzskaite), šī bija trešā reize, kad redzēju "Partizānus" šajās telpās. Pirmajā piegājienā viņi iesildīja "JUUK" (un pēc viņiem Šubrovska/Jansona/Sniedzes apvienība šķita nekāda), otrajā viņi prezentēja savu jauno albumu (un dažas dziesmas elektrības trūkuma dēļ nospēlēja ielas variantā), bet šoreiz atkal formāli pildīja iesildītāju funkcijas, šajā reizē - "Čipsim un Dullajam". Tiesa, mums viņi nebija nekādi iesildītāji - primāri gājām uz "Partizāniem" ar domu, ka varbūt noklausīmies arī otro izpildītāju. Beigās gan sanāca, ka no Čipša un Dullā dzirdējām vien pirmās trīs dziesmas, bet arī tās - pārāk labi. Nezinu, kas bija noticis ar apskaņošanu, bet Čipsis un Dullais bija neizturami skaļi, un tik lieli šī dueta cienītāji, lai pieciestu šādu kaitējumu ausīm, mēs neesam, tālab evakuējāmies. Bet vispār jau šeit bija domāts vēstīt par "Grēcīgajiem partizāniem" un nevis Č&D.
Šis koncerts manā pieredzē nesa jaunu punktu, ko atzīmēt kā "izpildīts". Proti, iepriekš ir gadījies šādos tādos koncertos piedalīties mošpitos jeb trakdejā, taču nekad tas nebija darīts uzvalkā. Jāatzīst, es būtu šaubījies, vajag man tā darīt vai nē, bet Marina pateica: "Es nevaru, tu vari" (augstpapēžu kurpēs tiešām šī varētu nebūt laba doma), un gandrīz vai iestūma mani pareizajā virzienā. Nu, jā, vispār jau mošošana te bija diezgan miermīlīga, bet pieredze tāpat lieliska. Muzikālā ziņā "Partizāni" nepārsteidza - kā allaž bija enerģiski, bez pārmērīgas pļāpāšanas, daudz dziesmu (pirmās bija tik īsas, ka Marina jau izteicās, ka viņi varētu kādu simtiņu nospēlēt), daudz dzīvesprieka. Visi skaņdarbi zināmi no iepriekšējiem koncertiem un ierakstiem (šķiet, kādas pāris dziesmas vēsturiski nāk no Pūķa solokarjeras, bet tam nav lielas nozīmes).
Vēl mazliet pārdomu pēc koncerta. Pirmkārt, iespaids, ka "Partizānu" veļasdēļa virtuoze Anete izskatās pēc jaunas Māras Ķimeles. Otrkārt, ka tas ir mazliet dīvaini, ka vismaz Latvijas gadījumā (kā ir globāli - man nav ne mazākās nojautas) panki itin bieži ir izteikti inteliģentāki par popmūziķiem. Protams, "Partizānu" sastāvs, kurā ietilpstošais Arno Titovs ir ne vien filozofijas students, bet arī vijoli spēlē jau kopš bērnības, neatbilst tradicionālam panku profilam, ja par etalonu ņem "The Ramones" vai "Sex Pistols", taču, kā dzirdēts, jaunajām Latvijas panku grupām paraugs ir nevis Sid Vicous, bet gan Jello Biafra, kura filozofija ir drusku dziļāka par "pieļurbājies un iedur vēnā". Un "Grēcīgie partizāni" līdz ar to nav ne muzikāli, ne tekstuāli truli, kas manās acīs ir tikai pluss - tās vērtības, ko tu centies nodot ar savu mūziku, bet tas netraucē grupai pārstāvēt absolūti tradicionālas panciskas vērtības (anarhija, zagt no lieliem veikaliem nav grēks, vējš ir ments, utt).
Nekā sevišķi piebilstama par paša koncerta saturisko pusi man nav - bija jautri, bija forši, labi pavadīts laiks. Ja nu vienīgi žēl, ka "Lielās cerības" šoreiz nespēlēja. Visticamākais - pēdējais šogad apmeklētais koncerts, kas pieliek labu punktu šim gadam mūzikā (tiesa, teātru ziņā jau ko šādu uzrakstīju pēc "Love is a Stranger", bet šķiet, ka vēl viena izrāde šogad tiks noskatīta, līdz ar to ar pārliecību arī par koncertiem vēl šajā brīdī to nesaku). Un joprojām ceru, ka viss saliksies pareizi un 2025. gada 2. maijā būsim liecinieki "Partizānu" koncertam Rozulas skolā.
Kas attiecas uz pasākuma gaisotni - kā uzzinājām no Noras Riekstas, agrākos laikos šis pasākums bijis daudz svinīgāks, tagad uzvalkos un vakarkleitās tērpto nebija daudz, bet tomēr bija. Arī "Grēcīgie partizāni" bija uzcirtušies neparasti svinīgi. Par godu svinīgajam pasākumam "Partizāni" bija izvēlējušies vairāk spēlēt sava pirmā albuma dziesmas ar domu, ka tās ir rupjākas, jo jaunās esot klubam "Depo" "pārāk solidas" (pat šī solīdā pasākuma ietvaros). Ja nekļūdos (un parasti šādos jautājumos es kļūdīties nemēdzu, jo man ir stingrā uzskaite), šī bija trešā reize, kad redzēju "Partizānus" šajās telpās. Pirmajā piegājienā viņi iesildīja "JUUK" (un pēc viņiem Šubrovska/Jansona/Sniedzes apvienība šķita nekāda), otrajā viņi prezentēja savu jauno albumu (un dažas dziesmas elektrības trūkuma dēļ nospēlēja ielas variantā), bet šoreiz atkal formāli pildīja iesildītāju funkcijas, šajā reizē - "Čipsim un Dullajam". Tiesa, mums viņi nebija nekādi iesildītāji - primāri gājām uz "Partizāniem" ar domu, ka varbūt noklausīmies arī otro izpildītāju. Beigās gan sanāca, ka no Čipša un Dullā dzirdējām vien pirmās trīs dziesmas, bet arī tās - pārāk labi. Nezinu, kas bija noticis ar apskaņošanu, bet Čipsis un Dullais bija neizturami skaļi, un tik lieli šī dueta cienītāji, lai pieciestu šādu kaitējumu ausīm, mēs neesam, tālab evakuējāmies. Bet vispār jau šeit bija domāts vēstīt par "Grēcīgajiem partizāniem" un nevis Č&D.
Šis koncerts manā pieredzē nesa jaunu punktu, ko atzīmēt kā "izpildīts". Proti, iepriekš ir gadījies šādos tādos koncertos piedalīties mošpitos jeb trakdejā, taču nekad tas nebija darīts uzvalkā. Jāatzīst, es būtu šaubījies, vajag man tā darīt vai nē, bet Marina pateica: "Es nevaru, tu vari" (augstpapēžu kurpēs tiešām šī varētu nebūt laba doma), un gandrīz vai iestūma mani pareizajā virzienā. Nu, jā, vispār jau mošošana te bija diezgan miermīlīga, bet pieredze tāpat lieliska. Muzikālā ziņā "Partizāni" nepārsteidza - kā allaž bija enerģiski, bez pārmērīgas pļāpāšanas, daudz dziesmu (pirmās bija tik īsas, ka Marina jau izteicās, ka viņi varētu kādu simtiņu nospēlēt), daudz dzīvesprieka. Visi skaņdarbi zināmi no iepriekšējiem koncertiem un ierakstiem (šķiet, kādas pāris dziesmas vēsturiski nāk no Pūķa solokarjeras, bet tam nav lielas nozīmes).
Vēl mazliet pārdomu pēc koncerta. Pirmkārt, iespaids, ka "Partizānu" veļasdēļa virtuoze Anete izskatās pēc jaunas Māras Ķimeles. Otrkārt, ka tas ir mazliet dīvaini, ka vismaz Latvijas gadījumā (kā ir globāli - man nav ne mazākās nojautas) panki itin bieži ir izteikti inteliģentāki par popmūziķiem. Protams, "Partizānu" sastāvs, kurā ietilpstošais Arno Titovs ir ne vien filozofijas students, bet arī vijoli spēlē jau kopš bērnības, neatbilst tradicionālam panku profilam, ja par etalonu ņem "The Ramones" vai "Sex Pistols", taču, kā dzirdēts, jaunajām Latvijas panku grupām paraugs ir nevis Sid Vicous, bet gan Jello Biafra, kura filozofija ir drusku dziļāka par "pieļurbājies un iedur vēnā". Un "Grēcīgie partizāni" līdz ar to nav ne muzikāli, ne tekstuāli truli, kas manās acīs ir tikai pluss - tās vērtības, ko tu centies nodot ar savu mūziku, bet tas netraucē grupai pārstāvēt absolūti tradicionālas panciskas vērtības (anarhija, zagt no lieliem veikaliem nav grēks, vējš ir ments, utt).
Nekā sevišķi piebilstama par paša koncerta saturisko pusi man nav - bija jautri, bija forši, labi pavadīts laiks. Ja nu vienīgi žēl, ka "Lielās cerības" šoreiz nespēlēja. Visticamākais - pēdējais šogad apmeklētais koncerts, kas pieliek labu punktu šim gadam mūzikā (tiesa, teātru ziņā jau ko šādu uzrakstīju pēc "Love is a Stranger", bet šķiet, ka vēl viena izrāde šogad tiks noskatīta, līdz ar to ar pārliecību arī par koncertiem vēl šajā brīdī to nesaku). Un joprojām ceru, ka viss saliksies pareizi un 2025. gada 2. maijā būsim liecinieki "Partizānu" koncertam Rozulas skolā.
2024-12-19
comments powered by Disqus